Vārda dienu svin: Lauris, Norberts

Mācos ļauties. Nesteidzīgi. Ar iekšēju mieru.

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vēstule iesūtīta akcijai “Uzplauksti pavasarim!”

 

Man vienmēr ir šķitis, ka man nebūs viegli palikt stāvoklī vai kaut kas ar manu grūtniecību varētu notikt. Es to nevarēju izskaidrot, bet man iekšā visu laiku bija sajūta, ka tikšu kaut kādā veidā sodīta par kaut ko sev nezināmu…

Un tā arī patiešām bija. Un nu pat nezinu, vai tas ir manu iedomu dēļ vai tiešām nojautu savu likteni un mācībstundas, ko man vajadzēja apgūt.

Pirms pusotra gada apprecējāmies ar vīru, pabeidzu maģistrantūru un pēc dzīvokļa remonta izplānoju, ka ir lielisks laiks grūtniecībai. Un es arī patiešām paliku stāvoklī un neticēju sev, ka norisinās viss pēc plāna. Bet nenorisinājās viss. Auglis aizgāja bojā pirmajās nedēļās un no grūtniecības čiks vien palika. Sākumā apstulbu, tad saskumu un nesapratu, kāpēc tā. Arī ārsti tikai noraustīja plecus un teica, ka tā gadoties. Ātri pirmajai grūtniecības pārtraukšanai tiku pāri un sevi mierināju, ka varbūt nebiju gatava, varbūt tā tiešām dažkārt gadās un nekādu lielo mācību sevī neguvu. Pēc 4 mēnešiem pieteicās atkal bērniņš. Bijām ar vīru laimīgi, kājas un rokas trīcēja aiz prieka, kad pirmo grūtniecības testu uztaisīju. Un, nu likās, ka visam jābūt kārtībā. Jau plānoju, kādu gultiņu, kādas drēbītes pirkt, kad mazo vajadzētu sagaidīt. Līdz pienāca diena, kad sākās asiņošana. Un sapratu, ka mazais ir mani atstājis. Bija decembris, neilgi pirms Ziemassvētkiem, bet par Ziemassvētkiem nemaz nebija man runas, visu darīju automātiski. Neticēju ārstu teiktajam, ka tā atkal mēdz gadīties un grūtniecība ir kā kaķis maisā.

Sāku lasīt dažādas grāmatas par cilvēku uzvedību un domām. Apmeklēju psihoterapeiti. Un šajos pavasara-ziemas mēnešos es sāku saprast, cik ļoti uz kaut ko iekoncentrējos, cik ļoti visu izplānoju un kontrolēju, ka pašai neatliek laika un spējas vienkārši priecāties un izbaudīt mirkļus. Tai skaitā grūtniecību. Lai arī abas grūtniecības pazaudēt bija sāpīgi, es, nesaņemot šos triecienus, nekad nespētu paskatīties uz sevi un situācijām savādāk, pieņemt, ka katra diena un notikums ir nevis kāds sods mums, par ko mums jābūt vainīgiem, bet iespēja mācīties un pilnveidoties. Un priecāties par lietām, kas sanāk, un gūt mācību no smagākiem brīžiem. Šobrīd mācos ļauties. Nesteidzīgi. Ar iekšēju mieru.

 

Pieteikumu iesūtīšana dalībai akcijā “Uzplauksti pavasarim!” noslēgusies.







Dalīties.

Atstāt Ziņu