Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

Līgo svētki SievietesPasaule.lv garā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Klāt svētku laiks. Jāpucē māja, jāpin vainags, jāsagatavo siers svētku galdam, kas vēl? Vai ir kādas līgošanas tradīcijas, kas noteikti jāpaveic? Kur doties līgot? Mēs, SievietesPasaule.lv nolēmām padalīties ar savu Līgo svētku svinēšanas pieredzi un sajūtām. Un, kā tu svinēsi svētkus?

JANA MAKOJEVA:
Līdz šim, svinot Jāņus neesmu pieturējusies pie kādām īpašām tradīcijām, ko parasti mēdz darīt Jāņos, taču skaidrs ir viens – mani Jāņi bez vainaga un kārtīga, apaļa, spilgti dzeltena ķimeņu siera nav iedomājami. Tas vienmēr tiek likts galdā, tādā daudzumā, lai var saēsties visam gadam.
Parasti svētkus pavadu kopā ar ģimeni un draugiem Kuldīgā pie Nabas ezera, jo pēdējos gados Jāņi tika apvienoti ar daudzajiem izlaidumiem, kuru pēc, arī nedaudz pazuda tā īstenā Jāņu sajūta.
Šogad jau īsti nesanāks, bet esmu apņēmusies mainīt savus līdzšinējo svinēšanas veidu. Man gribētos Jāņus svinēt īstenā latviešu garā – ar dziesmām, ticējumiem, tradīcijām un visu pārējo, kas piedien kārtīgiem Jāņu svētkiem.

ZANE ZVEJNIECE:
Šķiet, ka Jāņi ir tie svētki, kas svinēti visdažādākajos veidos. Ja, piemēram, dzimšanas dienai vai Ziemassvētkiem, ir apmēram kaut kādas svinēšanas tradīcijas, tad Jāņu svinēšana parasti tiek izdomāta spontāni.
Kad biju mazāka, šajā laikā vienmēr biju laukos pie vecmammas. Aizgājām uz kapiņiem aiznest ozollapas un pļavas puķes vectēvam, kurš, diemžēl aizgāja no šīs pasaules tieši Jāņu vakarā… Pēc tam kopā ar ciemiņiem sēdāmies pie svētku galda, pinām vainagus utt.
Vēlāk jau sākās svinēšana kopā ar draugiem. Tas laiks laikam asociējas ar dejām ballē, visas nakts garumā.
Pēdējos gados esmu līgojusi gan kopīgā publiskā pasākumā, gan lauku mājās pie milzīga ugunskura dziedot un dejojot kopā ar jauniem un veciem, kā arī draugu kompānijā pie dabas – dziedot un metot vainagu kokā ( pēc ticējuma -Jāņa naktī jāsviež ozola vaiņags ābelē, cik reizes vaiņags kritīs zemē, tik gadi vēl jāgaida līdz kāzām.).
Lai kādi un kur šie svētki ir, man tie patīk – tāpēc, ka tas ir tik latviski.
Ja jāmin kas ir tas, kas man asociējas ar šiem svētkiem tad tas ir – limuzīns Jāņunakts krāsā (šogad jau noskatījos), vainags, latviešu dziesmas, siers un alus. Un, galvenais, lai blakus īstie cilvēki!

LĪGA OZOLIŅA:
Esmu Līga un tas jau izsaka daudz, ja ne visu! Mani Jāņi nekad nav bijuši publiskos pasākumos vai uz Rīgas akmeņiem. Ja ir Jāņi, tad ir jābrauc uz vecāku mājām Vidzemē! Pēdējos gados svinēšanu kaut kā īpaši neplānojam – cilvēki paši sarodas. Katrā ziņā Jāņi ir tas laiks, kad mājā vai pagalmā visi rosās, katrs atrod kaut ko, ko darīt.
Nav vienādu Jāņu, taču tos noteikti veido dažnedažādas notikumu un sajūtu glezniņas: smaržojoša svaigi pļauta zāle; dzeguzes kūkošana; vainagu pīšana; pēršanās ar jāņu zāļu slotiņām, vāļāšanās rīta rasā vai ielaišanās dīķī; dziesmas un dejas; brīdis, kad pašu gatavotais kvass pārvērties vieglā aliņā un īpaši iegaršojies bērniem; spiedzieni lēcienā pār ugunskuru; brīdis, kad ugunskurs izdeg, bet pie pamales sāk aust gaisma; brīdis dabā, kas reizē nomierina un liek enerģijai bangot. Jāņu maģiju var piedzīvot, ja tai ļaujas un to bauda! Izbaudiet!

ANNIJA GOLDBERGA:
Kad biju padsmitniece, likās muļķīgi sēdēt ar vecmammām ap galdu un dziedāt tautas dziesmas, gribējās skriet ar vienaudžiem apkārt. Savukārt šobrīd, pati raujos uz laukiem pie vienkāršiem, skanīgiem cilvēkiem. Gribas padziedāt, parādīt dēlam, cik foršas ir mūsu latviešu tradīcijas un esmu pat gatava uz svētkiem klausīties šlāgeri un labprāt ‘uzvelku’ līdzi kādu Jāņu dziesmu.
Ap šo laiku (arī uz Lieldienu, Ziemas saulgriežu laiku) man ļoti patīk aizbraukt uz Brīvdabas muzeju. Tur vienkārši ir jauki, atkal šī senatnīgā senču/sakņu/piederības sajūta.
Esmu dzimusi pilsētas meitene, knišļus iemīlēt nespēju, tādēļ ieziežos ar dabīgo pretodu līdzekli 2 kārtās, Jāņu sieru un alu aizvietoju ar jebkuru citu sieru un vīnu. Bet tas jau netraucē būt tuvam pie dabas, skatīties ugunskura sprakstēšanā, sajust mirkļa burvību un iemigt teltī vai guļammaisā pie ugunskura.
Šīs sajūtas reizi gadā es uzsūcu un “salieku burciņās”, lai garos ziemas vakaros varu tās atdzīvināt, smērējot pašdarinātu ievārījumu uz grauzdētas baltmaizes un uzdzerot siltu kakao.


LĪGA ROZENTĀLE:
Līgo svētki ir mani vismīļākie svētki. Mūsu ģimenē tie vienmēr bijuši īsti svētki, jo es esmu Līga, mans brālis ir Jānis un manai māsai Lienei Jāņos ir dzimšanas diena. Un šogad 23.jūnijā ir arī mana piektā kāzu gada jubileja. 🙂 Tādēļ svinēt ir ko!
Jau pāris nedēļas pirms Jāņiem esmu pacilātā noskaņojumā, un cenšos būt tuvāk pie dabas, lai izjustu, kā dabā viss zied un plaukst. Ak, kā smaržo jasmīni, madaras!
Jāņus svinu laukos pie saviem vecākiem. Mums ir vairākas tradīcijas, kas jau gadu gadiem iegājušās. No rīta cepam pīrāgus, tad dodamies pušķot māju un sētu ar meijām, saliekam meijas arī istabās- kā visa māja smaržo! Staigājam pa pļavām un plūcam Jāņu zāles- gan tējām, gan vainagiem un vāzēm. Vīri iekārto ugunskura vietu, sariktē pūdeli, tikmēr mēs- sievas- uzklājam galdu, kurā netrūkst ne alus, ne ķimeņu siers, ne citi gardumi. Svinēšana notiek laukā, sagaidot saullēku pie ugunskura. Dziedam arī Līgo dziesmas, taču tik naski uz dziedāšanu mēs ģimenē gan neesam, tādēļ neiztrūkstoša ir atbilstoša svētku mūzika. Jāņu naktī vēl viens mūsu ģimenes rituāls ir pirtī iešana. Parasti devāmies pērties Līgo dienas vakarā un pēc tam metamies nopeldēties dīķī, šogad esam nolēmuši pirtī nopērties uzreiz pēc saullēkta sagaidīšanas un kārtīgas izvārtīšanās rīta rasā. Tad tādi saguruši, pēc bērzu slotiņām smaržojoši Jāņu bērni liksimies uz auss.

Lai jums lustīga līgošana!

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu