Vārda dienu svin: Lita, Sibilla, Teika

Līga: nāciet uz ielas, parkā sportojiet!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Beidzot arī mums ar treneri izdevās laikus saskaņot tā, lai spētu satikties un ķertos pie manis uzlabošanas plāna īstenošanas. Kad telefonsarunā izdzirdu par iespēju tikties brīvā dabā un pavingrot, piekritu uzreiz – gan tāpēc, ka biju iekavējusies, salīdzinot ar cīņu biedrēm Anniju un Benitu, gan arī tāpēc, ka tas bija kas negaidīts un daudzsološs.

Gara acīm jau aplūkoju vīzijas, kā aziāti parciņos liegi kustas nepiespiestā manierē, meklējot harmoniju sevī, un tur kaut kur pa vidu arī es…

Bet nu par realitāti, sarunājām satikties Ziedoņdārzā, ierados aizelsusies ar pāris minūšu nokavēšanos, priekšā jau gaidīja smaidīgais treneris Kaspars un bariņš sportot kāru jauniešu. Tas viss pilnīgi saskanēja ar manām vīzijām, izņemot to vīru, kas rosījās ar kameru un mēģināja atrast optimālāko rakursu, lai nofilmētu mūs visus!? Kā izrādījās ne tikai mani bija ieintriģējusi ideja par sportošanu brīvā dabā, par to bija ieinteresējusies arī televīzija un raidījums Tautas balss. Sakodu zobus un mierināju sevi, ka tie manis iztēlotie vingrojumi taču daudz spēka neprasīs un kamerai nebūs jāredz mans pārpūlētais ģīmis (ak, kā es tai brīdī maldījos!).

Treneris norunāja tālāko darbību secību, kas sevī ietvēra skrējienu līdz Grīziņkalna parkam un stiepšanas un spēka vingrojumus. Nu un tad arī sākām… skrējiens vidējā ātrumā gar Staburadzes ceptuvi, pa Krāsotāju ielu un pamazām atskārtu, ka tādā skriešanā nebiju iesaistījusies kopš studiju laikiem, un tai pat mirklī sapratu, ka tas ir bijis pārāk sen, jo sānā jau bija iemeties vecais labais dūrējs.

Gribas domāt, ka neesmu nekāda nīkule un tik viegli nepadodos un ar cerībām uz drīzu finišu skrēju vien tālāk un re, tur jau tas bija zaļais un mazliet drūmais Grīziņa parks, tātad arī turpat kaut kur jābūt skriešanas galam un solītajiem stiepšanās vingrojumiem. Bet treneris tik apjautājas par spēku esamību un virza mūsu skrējēju grupiņu tālāk apkārt parkam, sakopoju spēka paliekas un turos visiem līdzi, domājot par pareizu elpošanu un dūrējs kaut kur atkāpjas, jo skrējiens jau tuvojas uz otru galu, bet nu izrādās, ka mūsu ziņkārīgie reportieri tomēr mūs gaida citā parka daļā un veicīgi ir jāsameklē spēki, lai līdz viņiem nokļūtu, nu šī tad arī bija tā krīzes epizode manā šīs dienas treniņā, bet kamera jau strādā un nekas neatliek kā cēlu seju skriet tai pretī.

Nu skriešana ir galā un sākas izstiepšanās, nāk arī gandarījums par to, ka spēju visu noskriet un priecīga staipos visiem līdzi, uzklausot trenera padomus. Ar vienu aci pamanu, ka joprojām esam kameras redzeslokā, jūtu, ka lielais karstums un slodze iekrāsojusi seju spilgti sarkanu un klusībā ceru, ka sižets būs virspusējs bez liekām vizualizācijām.

Tālāk seko spēka vingrojumi, ietverot arī veco labo pumpēšanos, neviļus izsprūk: tikai nefilmējiet mani, kamera uzriez noreaģē un paņem tuvplānu, ceru, ka tas bija tikai tāds savdabīgs joks no operatora puses. Tā kā vingrošanai izvēlējām tādu ēnaināku vietiņu, tad uzreiz saprotam, ka odi nesnauž un treniņš turpinās ar plīkšķiem un asinssūcējiem veltītiem epitetiem. Par spīti tam, visi aktīvi izpilda Kaspara uzdevumus un, protams, es tai skaitā, pat saņemu kādu uzslavu, lai vairotu spēkus. Tā nu treniņš beidzas ar ilgi gaidītajām liegajām kustībām un galvas paapļošanu.

Nu kopumā nedaudz (nu varbūt drusku vairāk kā nedaudz) nācās sevi pārvarēt, bet pasākuma pēcgarša patīkama un esmu gatava turpināt! Katrā ziņā iesaku rāmā vakarā paskriet sev vēlamā tempā, lai pie vajadzības skrienot pakaļ tramvajam nebūtu jācīnās ar aizdusu:)

Līga

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu