Liekas svars.# totālais pesimisms.

….nu vairāk kā skaidrs, ka tā dzīvot nav iespējams. Kāpēc riebos sev? Laikam jau ņemot vērā tuvāko cilvēku nosodījumu, sāku reāli komleksēties. Vīrs katru mīļu brīdi atgādināja par izskata “pārvērtībām”.
   Katru gadu apmeklējām kopējus pasākumus darba vietās. Mana otrā puse kategoriski atteicās ar mani kaut kur doties. Nu arī pats jau nekur negāja, bet sajūta bija tik draņķīga….. Izskatījās, ka viņam kauns ar mani parādīties saviem kolēģiem un vispār iziet cilvēkos. Kur tad paliek solījums…. gan priekos gan bēdās, gan bagātībā gan nabadzībā….novecosim kopā….Runājot par novecošanu- viņam vēl krietns gabals ejams līdz 40, man jau krietna aste virs 40. Man jau likās, ka mīl cilvēku, bet izrādās ļoti noteicošs arī vizuālais. Tā kā tūska mani “izdaiļoja”ik rītu par skaistuli sevi nosaukt tiešām nevarēju.
… atgriežoties pie iesāktā…..zeme ar debesīm bija sagriezusies…..svars no 70 kg bija sasniedzis 89 kg. Sāku meklēt dažādas diētas un ieteikumus svara kontrolei. Labi apzinos, ka varbūt vajadzētu apmeklēt dietologu, bet tas atkal maksā….un tā vienmēr, tad naudas par maz un vīrs slikts, un bērni neklausa…(proza)