Vārda dienu svin: Vera, Vaira, Vairis

Laura Dreiže: rakstot svarīga ir nevis iedvesma, bet disciplīna

Pinterest LinkedIn Tumblr +

iņai ir tikai 23 gadi, un viņu jau var dēvēt par veiksmīgu rakstnieci. Lauras Dreižes darbu sarakstā ir četri biezi romāni, turklāt visas viņas grāmatas iekļuvušas Lielās Lasīšanas TOP 500. Sarunā Laura stāsta par to, kā top viņas fantāzijas un fantastikas žanrā rakstītie darbi un atklāj, kas viņu iedvesmo un disciplinē grāmatu rakstīšanas procesā.

Lauras Dreižes darbi:

“Pūķa dziesma” (2009)

“Nepabeigtais skūpsts” (2010)

“Laimes monitorings” (2011)

 “Naktstauriņš” (2012)

Kā tu sāki rakstīt? Vai atceries savu pirmo personāžu, kuru izdomāji?
Rakstīt sāku agri, sešu, septiņu gadu vecumā. Tas notika Tolkīna romāna „Gredzenu pavēlnieks” ietekmē – man tik ļoti patika šī grāmata, ka gribēju ilgāk pabūt kopā ar varoņiem un tādēļ sāku sacerēt jaunus piedzīvojumus. Pirmie oriģināldarbi tapa 11 gadu vecumā, un pats pirmais manis radītais varonis bija krabis ar ragiem un spārniem, par kura piedzīvojumiem sacerēju vismaz divus stāstiņus.

Kāpēc izvēlējies rakstīt tieši fantāzijas un fantastikas žanrā?
Fantāzijas žanru iemīlēju, pateicoties „Gredzenu pavēlniekam”. Mani fascinēja un joprojām fascinē tā piedāvātā neierobežotā iespēja radīt un īstenot vistrakākās idejas. Es varu uzbūvēt pati savu valsti vai veselu pasauli un tajā paspēlēt Dievu. Turklāt fantāzijas žanrs dod iespēju atpūsties no realitātes.

Kas ir visgrūtākais grāmatu rakstīšanā?
Visgrūtāk ir sevi katru vakaru nosēdināt pie klades. Vienmēr ir daudz dažādu citu lietu, ko varētu darīt: skatīties filmas, lasīt, čatot ar draugiem, kaut kur aiziet izklaidēties… Nākas sevi disciplinēt, lai vispār kaut ko uzrakstītu. Bet, pat ja pirmie vārdi nāk grūti, tad jau pēc dažiem teikumiem esmu dziļi jo dziļi iegrimusi stāstā un vairs pat neapsveru iespēju darīt kaut ko citu.

Daudziem piemīt nelāga īpašība darīt visu pēdējā brīdī, tā teikt deadline ir labākā iedvesma. Kā tev izdodas ievērot izdevniecības termiņus?
Termiņi „ieslēdzas” tikai manā ikdienas darbā – tulkojamām un rediģējamām grāmatām ir noteikts iesniegšanas datums, bet tur es pat nepieļauju iespēju, ka varētu aizkavēties. Oriģināldarbiem termiņu nav – kad esmu pabeigusi rakstīt un labot, tad arī sūtu redaktorei gatavo produktu.

Vai iedvesma ir no kaut kā atkarīga?
Iedvesma ir svarīga brīdī, kad rodas ideja jaunam darbam. Tad es to jūtu visizteiktāk, rodas iekšējs nemiers, domas šaudās un pienes arvien jaunas varoņu īpašības, vides raksturojumu, sižeta pavērsienus… Brīdī, kad sāku rakstīt, svarīga ir nevis iedvesma, bet disciplīna. Gadu gaitā esmu sevi audzinājusi un iemācījusies rakstīt pat tad, ja galīgi negribas un šķiet, ka nekas prātīgs tāpat nesanāks. Tagad vairs nevajag katru vakaru gaidīt iedvesmu; es vienkārši apsēžos un rakstu.

Kā tu gūsti vajadzīgo noskaņojumu grāmatu rakstīšanai?
Uztaustīt īsto noskaņu vislabāk palīdz mūzika. Katram darbam es gan veidoju kopējo skaņu celiņu, gan arī atlasu dziesmas, kas sasaucas ar konkrētām ainām un palīdz iejusties varoņu ādā. Vēl man ir nepieciešama tēja un šokolāde – mana radošā degviela –, un varu sākt rakstīt. Vienmēr vislabāk rakstās vakarā un naktī, un mani ļoti iedvesmo negaiss.

Kā tu tiec galā ar stresu?
Ar stresu man ir ļoti grūti tikt galā, bieži vien pārspīlēti satraucos par pilnīgiem sīkumiem. Tādos brīžos vislabākais risinājums ir nesēdēt uz vietas un nedomāt par to, kas izraisa stresu, bet kaut ko darīt: lasīt, rakstīt, sakārtot grāmatas alfabēta secībā utt. Ir ļoti labi, ja varu iziet ārā un stresu „izstaigāt” – galu galā tā ir enerģija, un, ja sevi nogurdinu, tad nepaliek spēka arī uztraukumiem. Ja tādas iespējas nav, tad vienkārši neļauju sev domāt par stresa cēloni – prātā uzceļu tam priekšā sienu un eju uz priekšu.

Pastāsti par saviem hobijiem!
Pirmkārt un galvenokārt tā ir rakstniecība – lai gan savā ziņā tā ir kļuvusi arī par darbu, ar stāstu sacerēšanu es aizpildu lielāko daļu sava brīvā laika. Brīžos, kad nerakstu, mani bieži var redzēt ar degunu grāmatā – es lasu gan mājās, gan sabiedriskajā transportā, un ir gadījies arī ieskriet stabā, jo pat uz ielas neesmu varējusi atrauties no lasāmvielas. Vēl man ļoti patīk apgleznot zīdu un iet uz koncertiem. Pārsvarā eju uz rokkoncertiem – pagājušogad biju uz Eriku Kleptonu, The Killers un Hurts, šogad braukšu Tallinā skatīties The 69 Eyes un mūsu pašu Mežaparkā priecāšos par Kings of Leon. Reizēm iegadās arī kas mierīgāks – pagājušziem biju uz sava mīļākā mūziķa Patrika Volfa (Patrick Wolf) akustisko uzstāšanos Rīgā un tas bija skaistākais koncerts, kādā esmu bijusi.

Mani fascinē fantāzijas žanra
neierobežotā iespēja radīt un
īstenot vistrakākās idejas.
Es varu uzbūvēt pati savu
valsti vai veselu pasauli un
tajā paspēlēt Dievu.

Kādi ir tavi vismīļākie autori?
Mans visu laiku vismīļākais autors ir Tolkīns – tieši pašlaik jau vismaz divdesmito reizi pārlasu „Gredzenu pavēlnieku” un tas mani joprojām iedvesmo. Ļoti labprāt lasu Nīla Geimena darbus, un, tā kā man patīk komfortabli pabaidīties, tad bieži vien izvēlos Stīvena Kinga šausmu romānus.

Pastāv stereotips, ka fantāzijas un fantastikas žanra grāmatas ir domātas bērniem un jauniešiem. Kā tu skaidro šo priekšstatu?
Latviešu lasītājam šie žanri, jo sevišķi fantāzija, līdz šim ir bijuši diezgan sveši – tika izdots ļoti maz šāda veida literatūras, tā nu, padzirdot, ka fantāzijas grāmatās tiek vēstīts par citām pasaulēm, burvestībām un mītiskām būtnēm, varētu rasties iespaids, ka tas ir kaut kas viegls un nenopietns. Fantastika šajā ziņā ir izdevīgākā pozīcijā, jo tika izdota jau padomju laikos un tās pamatā ir zinātne – kaut kas cienījams un nopietns. Bet abos šajos žanros ir gan viegli darbi, gan arī smagas un pārdomas rosinošas grāmatas (piemēram, „Gredzenu pavēlniekā” risināto karu, kas prasa daudz upuru, nekādi nevar nosaukt par nenopietnu pasaciņu bērniem). Risinājums ir tikai viens – izdot ne vien bērniem un jauniešiem, bet arī pieaugušajiem domātus darbus šajos žanros un ar tiem iepazīstināt sabiedrību. Tas pašlaik tiek darīts, un nu jau daudz retāk nākas dzirdēt, ka fantāzija un fantastika tādas blēņas vien ir.

Kāda ir tava attieksme pret kritiku?
Uzskatu, ka kritika ir vitāli nepieciešama izaugsmei. Ja tev visu laiku stāstīs, ka tu esi ģeniāls un viss, ko tu dari, ir lieliski, tad nebūs nekāda dzinuļa tiekties augšup. Ir nepieciešama kritika, lai parādītu, kur vēl jāpiestrādā, ko varētu uzlabot. Tiesa gan, kritikai ir jābūt konstruktīvai, nevis iznīcinošai. Ja man pateiks, kas nebija labi un kāpēc, tad es ieklausīšos un ņemšu padomu vērā. Savukārt, ja man paziņos, ka viss ir slikti un lai vairs nerakstu, tad ignorēšu šo komentāru un turpināšu tādā garā kā līdz šim.

Kā sadzīvo ar konkurentiem?
Mēs ļoti labi satiekam. Konkurence nav asa, turklāt katrs no mums, lai arī fantāzijas un fantastikas žanrā, tomēr raksta kaut ko mazliet citu. Turklāt konkurentu esamība mani motivē rakstīt arvien labāk, lai pozitīvi izceltos viņu vidū.

Pastāsti par saviem nākotnes plāniem. Vai drīzumā varam gaidīt kādu jaunu grāmatu?
Esmu iesniegusi redakcijā steampunk žanrā sarakstītu triloģiju par alternatīvo Londonu Viktorijas laikmetā un pašlaik ar nepacietību gaidu publicēšanas procesa sākumu. Tikmēr rakstu ķeltu mitoloģijā balstītu fantāzijas romānu “Tā runāja Zosu māte”, kurā ieplaisā realitāte un galveno varoņu vidū ir poltergeists ar smagu raksturu, puisis, kurš ir pa pusei feja, neirotisks medijs, metālists-pūķis, runājošs durvju rokturis, kurš citē Šekspīru, un mazliet sociopātiska enciklopēdija. Paralēli turpinu tulkot un rediģēt, un tālāko rādīs laiks. Viens gan ir droši – no literatūras lauciņa es nepazudīšu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu