Gluži tāpat kā Jāņi nav tikai par siera ēšanu un alus dzeršanu, tā arī Lieldienas nekādā gadījumā nav tikai olu izēšanās diena. Tas ir vesels process, kas jābauda! Manās sajūtās Lieldienas saistās ar dabas mošanos, pavasara un saulītes sveikšanu, jo, patiesi, līdz ar Lieldienām šķiet, ka gads tā pa īstam ieskrienas. Šķiet, ka ne tikai daba mostas, bet arī cilvēki izlien no savām migām, dodas dabā, to bauda un par to priecājas.
Lieldienu centrālais elements, protams, ir olu krāsošana un olu kaujas. Lai arī pati olas neēdu jau gadiem, tas netraucē baudīt pašu procesu:
Viss parasti sākas jau dienu pirms Lieldienām. Apbruņojušies ar maziem groziņiem dodamies uz pļavu, mežu vai upmalu un meklējam pirmos zaļos dzinumus, ziediņus, lapiņas, zaļās sūnas. Jāatzīst, ka gados, kad Lieldienas iekrīt ļoti agri vai zemi vēl klāj sniega kārta, tas ir īsts izaicinājums, tomēr nekad nav bijis tā, ka paliktu tukšām rokām. Kad nu guvums ir pārnests mājās, var ķerties arī pie pašas olu krāsošanas.
Lai gan eksperimentālā kārtā ir mēģināts krāsot olas gan karkādes tējā, gan alkšņu mizās, gan melleņu novārījumā, tomēr vienmēr esam atgriezušies pie vecās labās olu krāsošanas sīpolu mizās. Arī šajā materiālā redzamās olas būs krāsotas sīpolu mizu novārījumā.
Tomēr nav jau tā, ka mēs tikai saliktu olas katlā ar sīpolu mizām un viss. Tiek sagatavoti nelieli marles gabaliņi (tā, lai tie var apņem olu), apbruņojamies ar diegu un varam sākt. Izklājam marles gabaliņu, uz tā izkārtojam pēc izvēles dažādas lapiņas un ziediņus vai sūnas, varam uzbērt grūbas, auzu pārslas vai putraimus, varam aptīt kādu krāsainu dzijas gabaliņu. Tad liek olu un to ietin izveidotajā „mētelītī”.
Visu rūpīgi aptin ar spolīšu diegu vai dziju. Šis principā ir process bez noteikumiem, jo nepareizi neko izdarīt nevar. Jo stingrāk būs pietītas lapiņas, graudi un pat marle, jo intensīvāks būs to nospiedums uz novārītās olas.
Kad šis tīšanas un rotāšanas darbiņš ir padarīts, liekam olu tīstokļus katlā, kurā ieliets ūdens un sabērtas sīpolu mizas. Lai sanāktu cieti vārītas olas, tām jāvārās vismaz 10 minūtes. Ņemot vērā, ka olas ir ietītas marlē un dažādās dabas veltēs, droši var pavārīt arī nedaudz ilgāk – tā teikt, ar garantiju!
Kad olas gatavas, tās zvejo ārā no verdošā ūdens un liek spainī vai bļodā ar ledaini aukstu ūdeni. Kad olu tīstokļi padzisušas, ķeras pie to īztīšanas un priecāšanās par gala iznākumu.
Te nu ikreiz atliek tikai pabrīnīties, kādu skaistumu spēj radīt viens dzeltens ziediņš, cik košu un dzīvelīgu nospiedumu uz olas atstājusi mežmalā noplūktā lapiņa, pūkainais pūpolītis, un kādas mežģīnes izrakstījuši sūnu čemuriņi!
Bet ar to jau viss vēl nebeidzas. Ļaujam pa nakti olām nostāvēties vēsumā. Un nākamo rīt jau gaidām ar patīkamu satraukumu, jo pa nakti taču ir atskrējis Lieldienu zaķis un daļu olu no groziņa paņēmis, un izmētājis pa dārzu, puķudobēm un ābeļkokiem. Un te nu atkal apbruņojušies ar groziņiem pašā rīta agrumā dodamies spirgtajā pavasara gaisā, lai ietu pa zaķa pēdām meklēt olas. Un šis nu ir process, par kuru īpaši priecājas bērni, jo atrodas jau ne tikai pašu krāsotās raibās oliņas, bet arī zaķa „brīnumu” olas.
Uz tādas pārsteiguma nots, varam doties pie brokastu galda, kur tad arī sākas olu kaujas. Bet Lieldienas nekādā gadījumā nav mājās vai pie galda sēdēšanas svētki, tāpēc mēs dodamies pie dabas, uz vietām, kur doties rotaļās, dziedāt, šūpoties, veikt dažādus svētku rituālus, vienvārdsakot, svinēt pavasari un sveikt saulīti!
Lai Jums skaistas Lieldienas, neatkarīgi no tā, kādi laikapstākļi aiz loga, jo svētki jau rodas sirdī!
Šeit vēl citi noderīgi Lieldienu raksti!
 |
 |
 |
 |
| Lieldienu tradīcijas >> | Dabiskas olu krāsošanas metodes >> | Triki, kā uzvarēt olu kaujās >> | Ēdieni Lieldienu galdam >> |
2 komentāru
Ļoti laba un pārbaudīta recepte- baltas olas ietin sīpolu mizās, un tad ieliek verdošā ūdenī, kuram pievienotas sīpolu mizas (ne sevišķi daudz, un ožamais spirts (nedaudz) un kāda 1/4 tējkarotes briljantzaļais) Sanāk ļoti skaists raibs zīmējums. pamēģiniet!