Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Latvija vācietes acīm: Evas stāsts

Pinterest LinkedIn Tumblr +

iņu uz Latviju atveda mīlestība. Rīgā viņa ieradās ar rozā brillēm uz acīm, 3 nedēļas vecu dēlu uz rokām un ar visu savu iedzīvi. Vācijā palika labs darbs, visa viņas ģimene un draugi, kas par viņas lēmumu tikai grozīja galvu. Jau gandrīz gadu Eva Hofmann dzīvo Latvijā, trīs reizes nedēļā mācās latviešu valodu, novērtē tās iespējas, ko sniedz dzīve Latvijā un tam, ka Latvija var konkurēt ar citām Eiropas valstīm, tic vairāk kā paši latvieši. Tik daudz laba, cik dzirdēju, intervējot Evu, par Latviju sen nebiju dzirdējusi.

 

Par to, ka kāds latvietis apmeties uz dzīvi Vācijā, neviens vairs nebrīnās. Tas nav nekas neierasts. Tomēr Tu, vāciete būdama, esi par savu dzīves vietu izvēlējusies Latviju, kā Tu te nokļuvi?
Līdz šim esmu dzīvojusi Vācijā un mana dzimtā puse ir Minhene. Vircburgā studēju ekonomiku. Pēc studijām sāku strādāt „Deutche Bahn” Berlīnē, Postdamas laukumā, pašā Berlīnes sirdī. Vairākus gadus šo pilsētu saucu par savām mājām. Un tad… Kādu vakaru deju zālē satiku Induli – puisi no Latvijas, kurš ciemojās Berlīnē pie sava vācu drauga. Pēc tam viss notika ļoti ātri.

Pavisam drīz pēc tam, kad bijām sapratuši, ka viens otram patīkam un mums kopā ir interesanti, pieteicās mūsu dēls Hugo, kurš piedzima Vācijā. Taču jau trešajā nedēļā pēc dēla dzimšanas es, ar mazu bērnu uz rokām un visu savu iedzīvi, devos uz Latviju. Te dzīvoju jau gandrīz gadu. Pirms manas galīgās pārcelšanās uz Latviju, mēs ar Induli katru nedēļas nogali lidojām viens pie otra. Piektdienas vakarā pēc darba es steidzos uz lidostu, lai dotos uz Latviju, bet pirmdienas rītā birojā ierados tieši no lidmašīnas.

Latvijā lielākā daļa manas ikdienas paiet, rūpējoties par mazo Hugo un cītīgi mācoties latviešu valodu. Trīs reizes nedēļā es apmeklēju latviešu valodas kursus. Pēc gada Latvijā varu teikt, ka saprotu latviešu valodu un spēju tajā arī sarunāties. Tomēr tas nenotiek tik veikli kā man gribētos, jo lai formulētu savu domu, man nepieciešams diezgan ilgs laika sprīdis. Tādēļ lielākoties sarunājos angliski vai vāciski.

Kamēr Hugo ir mazs, esmu koncentrējusies uz savu mātes lomu. Tomēr es ceru, tā kā ir daži darba piedāvājumi, ka pavisam drīz es varētu sākt šeit arī strādāt, liekot lietā savas valodu zināšanas un profesionālo kompetenci. Tas, kā viss izvērsīsies ar darbu, nav zināms, bet pilnīgi droši ir tas, ka tuvāko 2-3 gadu laikā mūsu dzīvesvieta būs Latvija.

Cik grūti vai viegli Tev bija pieņemt lēmumu pamest Vāciju un doties uz Latviju?
Šo lēmumu es atstāju sava partnera – Induļa ziņā. Es pati esmu ļoti fleksibls cilvēks, un varētu dzīvot jebkurā vietā uz pasaules. Mani draugi Vācijā gan teica: „Eva, vai Tu maz zini uz ko paraksties?” Man tas bija kā piedzīvojums, kaut kas jauns un nepazīstams, jo pirms iepazinos ar Induli, vienīgais ko zināju, ka ir tāda valsts Latvija, kuras galvaspilsēta ir Rīga.

Kādi bija Tavi pirmie iespaidi par Latviju?
Es ar Induli iepazinos ziemā, un kad es pirmo reizi ierados Latvijā, šeit bija ļoti auksts. Indulis aizveda mani uz jūrmalu un es pirmo reizi mūžā redzēju aizsalušu jūru. Es biju ļoti pozitīvi pārsteigta par to, cik eiropeiska pilsēta ir Rīga, un ka tā visādā ziņā ir līdzvērtīga citām Eiropas pilsētām. Protams, Rīgu nevar tieši salīdzināt ar nevienu konkrētu pilsētu, jo jau izmēra ziņā tā ir daudz mazāka. Piemēram, Berlīnē vien dzīvo tik daudz iedzīvotāju, cik visā Latvijā kopā. Šeit viss ir mazāks, gan izklaides industrija, kultūras pasākumi, internacionālais iedzīvotāju sastāvs nav tik daudzveidīgs kā Berlīnē. Tomēr mans pirmais iespaids bija ļoti pozitīvs. Arī manas jaunās dzīves sākums šeit Rīgā bija ļoti viegls, jo tas bija „rozā briļļu” periods, un man visa dzīve krāsojās rozā krāsās. Es uz visu šeit raudzījos ar lielu interesi un biju atvērta visam jaunajam.

Vācija un vācieši vienmēr ir bijuši slaveni ar savu disciplinētību un sakārtotību visās dzīves jomās. Pie mums, Latvijā, viss notiek nedaudz savādāk. Vai savā ikdienā, veikalā, pie ārsta, Tu pamani atšķirības? Varbūt, ka ir lietas, kas tevi tracina, vai varbūt gluži otrādi – iepriecina?
Man ļoti patīk tas, ka Latvijā ļoti ātri var nokļūt no vienas vietas citā. Nav jābrauc ļoti tālu un ilgi, lai nokļūtu no pilsētas laukos. Nelielajai valsts teritorijai ir sava priekšrocība. Vācijā, dzīvojot pilsētā, nav viegli tikt pie tikko plūktiem dārzeņiem, zaļumiem un augļiem. Es Latvijā nobaudīju savā mūžā visgaršīgāko zivi, tikko izvilktu no jūras. Cilvēku dzīvesveids, kas vēl ar vien ir ļoti tuvā saiknē ar dabu man liekas kas pavisam īpašs. Piemēram, Induļa vecāki dzīvo nelielā ciematā, kas atrodas pusstundas braucienā no Rīgas. Viņiem ir pašiem savs dārzs, kā arī iespēja turēt dažādus mājdzīvniekus. Šeit tas ir pats par sevi saprotams, bet Vācijā tā nav. Vācija ir vairāk urbanizējusies. Mums ir vairāk pilsētu. To infrastruktūra ir labāk sakārtota, kā šeit.

“Cilvēku dzīvesveids, kas vēl arvien ir ļoti tuvā saiknē ar dabu man liekas kas pavisam īpašs”.

Arī viss, kas saistīts ar administratīvām lietām, Vācijā ir sakārtots un ir noteiktā sistēmā. Šeit tas tā nav. Tā ir viena no lietām, pie kā man ir ļoti grūti pierast. Man patīk, ja ir noteikta un saprotama sistēma. Šajā ziņā Latvijai vēl ir ļoti daudz kas jāapgūst. Tā tas ir, runājot par ļoti daudzām it kā ikdienišķām lietām. Piemēram, paskatoties tepat pa logu, kā ielas malās tiek novietotas automašīnās. Šķībi, greizi, daža pat nolikta tā, ka aizņem divas stāvvietas. Katrs novieto savu auto kā vēlas un kur vēlas. Manuprāt, arī šajā jomā Latvija varētu mācīties no Vācijas.

Tomēr es uzskatu, ka Latvija attīstās ļoti strauji, ļoti daudz ko dara savas attīstības labā. Tādēļ man tas ir aizraujoši būt šeit, šajā nelielajā valstī, kas ik dienas attīstās, vērot to visu savām acīm un piedalīties šajā procesā. Arī praktiski šo attīstību var just. Cilvēkiem nākas domāt praktiski un orientēties dažādās jomās. Vācijā viss ir tik specializēts, ka bieži vien cilvēkiem nav kopēja skata uz valstī notiekošo. Piemēram, šeit Latvijā ļoti aktuāls ir jautājums par Latvijas Dzelzceļu un par tā plāniem iegādāties jaunus vilcienus. Lai šos plānus realizētu, šeit tiek diskutēts par to, vai valstij tas ir izdevīgi, kādi būs ieguvumi un kādi zaudējumi. Lai pieņemtu lēmumu, nepieciešams kopējs skats uz notiekošo. Turpretī Vācijā šāda vilciena iegāde ir tikai niecīga sistēmas detaļa. Ar šiem jautājumiem nodarbojas speciālisti un par to publiski netiek diskutēts. Ir nopirkti varbūt tūkstošiem vilcienu, viena jauna vilciena iegāde nav nekas īpašs.

Vēl viena lieta, kas mani šeit ne visai iepriecina ir zemā darba samaksa. To pieņemt, man kā vācietei, kas iepriekš ir strādājusi labā amatā Vācijā, ir sevišķi grūti. Īsti nespēju „sadraudzēties” ar domu, ka es šeit daudz mazāk nopelnīšu un arī manas karjeras iespējas nav tik lielas, jo valsts ir maza un arī uzņēmumi ir nelieli. Būs jāpaiet kādam laikam, lai es pierastu pie šīs domas, un saprastu, ka tā ir sava veida integrēšanās zemē, kas tagad ir mana dzīvesvieta.

Savukārt Latvija, salīdzinot ar Vāciju, ir ideāla zeme mazu bērnu mammām. Hugo, kamēr mēs sarunājamies, ir parkā kopā ar auklīti. Es auklītei maksāju 2 latus stundā. Vācijā man tādai pašai auklītei par stundu būtu jāmaksā 10 eiro vai vairāk. Šeit ģimenes turas kopā un pa rokai ir vecmāmiņas vai vectētiņi, kas nepieciešamības gadījumā palīdzēs. Daudzas manas draudzenes Vācijā mani apskauž, jo pašas nevar auklīti atļauties, bet vecvecāki dzīvo tālu prom, otrā Vācijas galā, un palīdzēt nevar. Vācijā būt mātei tiešām nav viegli. Ļoti novērtēju to, ka šeit Latvijā man ir iespēja ik vakaru sagaidīt mājās savu dzīvesbiedru un bērna tēvu. Vācijā ļoti daudzām sievietēm šādas iespējas nav un ir jātiek galā vienām, jo vīri bieži vien strādā citā pilsētā un ir prom visu nedēļu, bet mājās ierodas tikai nedēļas nogalē. Būt mātei, bez vecvecāku un arī dzīvesbiedra palīdzības tiešām nav viegli. Tādēļ es ļoti novērtēju šīs priekšrocības, kas man dotas, dzīvojot Latvijā. Manas vācu draudzenes tā arī saka: Eva, mēs Tevi apskaužam!

Kāds ir Tavs priekšstats par latviešiem?
Man ir tikai pozitīva pieredze. Cilvēki ir ļoti jauki, atturīgi. Arī vācieši ir diezgan atturīga nācija, tomēr latvieši šajā ziņā vāciešus pārspēj. Piemēram, ja Vācijā notiek kāds festivāls vai karnevāls, tad tiek svinēts uz pilnu klapi. Cilvēki ir brīvi, ļaujas jautrībai, trako uz nebēdu. Latvijā, vismaz līdz šim, es neko tādu neesmu novērojusi.

Mēs latvieši ļoti lepojamies ar savu kultūru, tautas tradīcijām, kas saglabājušās līdz pat mūsdienām. Mūsu lielākais lepnums ir mūsu operas mākslinieki. Ko Tu domā par Latvijas kultūru?
Esmu apmeklējusi vairākus koncertus un pasākumus.  Man patika. Ļoti kvalitatīvi uzvedumi. Runājot par kultūru un dažādām prominentām personām vai „zvaigznēm”, man interesanti liekas tas, ka, pateicoties tam, ka Latvija ir tik maza, šeit gandrīz katru var pazīt personīgi. Vācijā vai kur citur pasaulē slavenības apgrozās noteiktā sabiedrībā, un parasts cilvēks nevar lepoties, ka ir personīgi pazīstams ar kādu no prominencēm. Šeit tā nav. Piemēram, Latvijas pludmales volejbola komanda, olimpisko medaļu ieguvēji, tika intervēti, fotografēti, aicināti uz dažādiem pasākumiem, svinīgi sagaidīti lidostā, u.t.t. Galu galā visi viņus pazīst gan pēc izskata, gan pēc vārda un uzvārda. Latvijas sportisti Londonā ieguva 2 medaļas un gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs var nosaukt šo sportistu vārdus. Visa valsts ir aizkustināta par šīm divām uzvarām, visi priecājas un ir sajūsmā. Tas ir kas vienreizējs un īpašs. Vācijas sportisti olimpiādē ieguva 22 reizes vairāk medaļu, bet retais zina šo sportistu vārdus un kā viņi izskatās. Viena medaļa mazāk vai vairāk, Vācijā tam lielu uzmanību nepievērš.

“Latvijā draudzīgas attiecības uzturēt ir vieglāk kā Vācijā, kur „draudzības menedžments” patiesībā ir smags darbs”.

Es varbūt tagad mazliet pārspīlēju, bet ar šo piemēru es gribu teikt, ka Latvijā viss ir daudz personiskāks kā lielajās valstīs. Arī cilvēku savstarpējās attiecības. Šeit ir vieglāk uzturēt kontaktus ar bērnības draugiem, skolas un studiju biedriem, kolēģiem, jo visi tepat vien ir, vai arī atrodas pāris stundu attālumā. Tu vari vienkārši sarunāt tikšanos, vai doties uz drauga dzimšanas dienas svinībām. Tas šeit ir pavisam vienkārši. Vācijā mani pamatskolas vai ģimnāzijas draugi dzīvo tālu prom un lielākoties mēs kontaktējamies ar skaipa palīdzību. Ir ļoti jāpiepūlas, lai šos kontaktus uzturētu un nepazaudētu. Tā kā draugi un ģimenes locekļi atrodas tālu prom, ir jāspēj savu dzīvi ieplānot tā, lai varētu viņus apmeklēt un satikt. Vairākas reizes gadā es dodos uz Vāciju, lai satiktu savu ģimeni un draugus. Mani vecāki savu mazdēlu redz 3-4 reizes gadā, kas Vācijā ir pavisam normāli. Latvijā vecvecāki Hugo redz ik nedēļas nogali. Tāpat tas ir ar draugiem. Šeit Latvijā draudzīgas attiecības uzturēt ir daudz vieglāk kā manā dzimtenē Vācijā, kur „draudzības menedžments” patiesībā ir smags darbs.

Runājot tieši par jauniem cilvēkiem, man liekas, ka viņiem vajadzētu vēl vairāk ceļot, doties strādāt uz ārzemēm, tik ļoti „neiekrampēties” Latvijā.

Tev ļoti daudzi noteikti nepiekritīs. Latvijā viena no lielākajām problēmām ir tas, ka tik daudzi jauni un darbaspējīgi cilvēki dodas prom un neatgriežas dzimtenē. Tāpat arī demogrāfiskie dati nav visai iepriecinoši.
Es vairāk domāju, ka latviešiem vajadzētu gūt pieredzi ārzemēs un pēc tam likt to lietā savā dzimtenē. Bet par demogrāfiskajiem datiem un to, ka latvieši paliek mazāk, manuprāt, nevajadzētu satraukties. Tas ir normāli, ka dzimstība krītas, brīžiem stāv uz vietas un tad atkal pieaug. Es domāju, ka latviešiem nevajadzētu ļoti satraukties par to, ka viņi varētu izzust. Pie tam es domāju, ka Latvija un Rīga vēl kļūs par savdabīgu zīmolu Eiropā. 2014. gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Es esmu daudzus no saviem draugiem ataicinājusi uz Rīgu, un parādījusi viņiem šo pilsētu. Visi vienmēr ir sajūsmā, un saka, ka šī pilsēta ir tiešām tā vērta, lai to redzētu un iepazītu. Es tiešām ticu, ka tuvāko gadu laikā Rīga kļūs par vienu no populārākajām Eiropas pilsētām un nozīmīguma ziņā būs līdzvērtīga citām Eiropas pilsētām. Es domāju, ka Latvijā ieradīsies arvien vairāk ārzemnieku, ka arī aizbraukušie latvieši atgriezīsies mājās, un ka šeit vēl notiks lielas lietas.

Tavs dzīvesbiedrs ir latvietis, bet viņš noteikti nav vienīgais vīrietis, ar kuru Tev ikdienā nācies sastapties. Kādi, Tavuprāt, ir Latvijas vīrieši?
Kad es biju tikko ar Induli iepazinusies un stāstīju savām draudzenēm, ka mans puisis ir no Latvijas, viņas bija pārsteigtas un nesaprata, kā vispār var pastāvēt šādas attiecības. Uz ko es atbildēju, ka ar mūsu attiecībām viss ir kārtībā, ka ik nedēļas nogali viens pie otra lidojam un viss ir vienkārši lieliski. Tad, jokojot, teicu, ka satikt sev piemērotu vīrieti Vācijā nav liela māksla, jo šeit taču ir tik daudz vīriešu. Savukārt, lai satiktu un piesaistītu sev vīrieti no Latvijas, ņemot vērā, ka pasaulē nemaz nav tik daudz latviešu, ir jābūt izcilām spējām un prasmēm.

“Es nevaru iedomāties, ka šeit Latvijā, visa ģimene varētu apsēsties pie galda un apspriest kāda ģimenes locekļa pārdzīvojumus, kam par iemeslu ir laimīga vai nelaimīga mīlestība”.

Es teiktu, ka latviešu vīrieši ir ļoti jauki, nav uzbāzīgi, diezgan piesardzīgi un šarmanti, tai pašā laikā ļoti atturīgi. Vīriešiem pats par sevi ir grūti runāt par savām emocijām un problēmām, bet, manuprāt, latviešu vīriešiem to darīt ir vēl grūtāk. Man liekas, ka pat ļoti labu draugu vai ģimenes lokā ļoti maz tiek runāts par personiskām lietām. Piemēram, tāda lieta kā mīlas pārdzīvojumi. Manā ģimenē Vācijā, ja man, manai māsai vai brālim ir mīlas raizes, mēs to savā starpā pārrunājam, apspriežam, padalāmies pieredzē un izsakām savu viedokli. Es nevaru iedomāties, ka šeit Latvijā, visa ģimene varētu apsēsties pie galda un apspriest kāda ģimenes locekļa pārdzīvojumus, kam par iemeslu ir laimīga vai nelaimīga mīlestība. Var jau būt, ka vienkārši neesmu ar to saskārusies, bet man liekas, ka latviešiem nav raksturīgi šādas lietas apspriest ar citiem ģimenes locekļiem.

Un kādas ir Latvijas sievietes?
Latviešu sievietes, savukārt, man liekas ļoti sievišķīgas. Viņas ģērbjas daudz sievišķīgāk par mums vācietēm: svārki, kleitas, gari mati, sievišķīgi apavi. Mēs apģērba ziņā esam daudz praktiskākas. Runājot par apģērbu, es pamanīju, ka šeit jaunu cilvēku vidū nav ļoti daudz ekstremālā ģērbšanās stilu piekritēju. Šeit tā izteikti neredz pankus, gotus, emo vai citādi uzkrītoši ģērbušos jauniešus. Noteikti tādi ir, bet mazāk, kā citur pasaulē.

Tāpat šeit neesmu novērojusi, ka ar apģērbu tiktu izteikts protests, politiskā pārliecība vai demonstrēts dumpiniecisks dzīves stils. Šeit sievietes vairāk ir elegantas. Man ir radies iespaids, ka sievietes ir it kā sava personīgā stila meklējumos, ka vairāk cieņā ir klasiskais stils. Pie tam, esmu novērojusi, ka netiek valkātas viena noteikta dizainera apģērbs vai apģērbs, kas pieder pie noteikta modes zīmola. Kopā tiek savilkti dažādu zīmolu apģērbi, apavi un aksesuāri. Iespējams, ka tas rada iespaidu, ka sieviete vēl arvien meklē sev piemērotāko stilu.

Gribētos ieteikt Latvijas sievietēm un meitenēm vairāk eksperimentēt ar apģērbu, būt daudz drosmīgākām pārliecinātākām un nebaidīties izcelties citu vidū. Būt pārliecinātākām par savu izskatu, dzīves stilu, ģimeniskajām pamatvērtībām. Nedomāt par to, ko teiks citi, bet par to, kā man ir labāk, un vai es dzīvoju atbilstoši savai būtībai.

Kā Tu vērtē latviešu virtuvi un ēdienus?
Es pati neesmu naska ēdienu gatavotāja, bet Induļa vecāki gatavo bieži. Pie tam, izmantojot svaigus produktus, dažreiz tikko no dārzā plūktus, vai no meža pārnestus, vai tikko nozvejotus. Kā jau teicu, es esmu sajūsmā par zivi, ko šeit var nobaudīt. Arī sēnes šeit ir īpaši garšīgas. Svaigas, pirms mirkļa mežā grieztas sēnes, Vācijā ir kas neierasts.

Ja runāju par restorāniem un dažādām ēstuvēm, man liekas, ka šajā jomā Latvijai vēl jāattīstās un jākļūst daudzveidīgākai. Kaut gan man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, es vēl tik daudz kā nezinu. Pie tam man ir radies iespaids, ka latviešiem vairāk patīk ēst mājās, ģimenes lokā, nevis restorānos un kafejnīcās.

Tu mācies latviešu valodu. Vai Tev tas sagādā grūtības?
Es latviešu valodu uztveru kā jebkuru citu valodu. Atceros, studiju laikā es Erasmus programmas ietvaros gadu studēju Barselonā. Tajā laikā es apguvu spāņu valodu. Spāniski runā 450 miljonu cilvēku uz pasaules. Mums tika piedāvāta iespēja bez maksas apgūt arī kataloniešu valodu, no kuras es atteicos. Kataloniešu valodā runā tikai 11 miljonu cilvēku, un man likās muļķīgi, mācīties valodu, kurā sarunājas tik maz cilvēku. Tagad, pēc dažiem gadiem, es trīs reizes nedēļā eju mācīties latviešu valodu, kurā runā nedaudz vairāk kā 2 miljoni cilvēku. Smieklīgi, atceroties manu nostāju pirms nedaudz gadiem. Tomēr man ir svarīgi, ka es spēju sarunāties tās valsts valodā, kurā es dzīvoju. Ja es šeit dzīvoju un satiekos ar cilvēkiem, ir pavisam loģiski, ka es apgūstu latviešu valodu. Man ir svarīgi, ka es ar sava bērna vecvecākiem,savu bērnu un dzīvesbiedru varu runāt viņu dzimtajā valodā, kas ir nozīmīga kultūras sastāvdaļa. Bez valodas nav kultūras. Skaitļiem nav nozīmes. Ir pilnīgi vienalga, vai šajā valodā runā 450, 11 vai 2 miljoni cilvēku, svarīgākais ir tas, ka ar valodas palīdzību es varu iepazīt latviešu kultūru.

Mūsu ģimenē visi mācās valodas. Es mācos latviešu valodu, Indulis apmeklē vācu valodas kursus. Induļa vecāki apgūst angļu valodu, bet vectēvs atsvaidzina savas vācu valodas zināšanas un pa telefonu sazinās ar mani vācu valodā. Manam dēlam Hugo nav izvēles, viņam būs jārunā abu savu vecāku dzimtajās valodās, latviešu un vācu, kā arī skolā jāapgūst angļu un citas valodas.

Vai ir kas īpašs ko Tu gribētu novēlēt latviešiem?
Jums ir tik daudz labu lietu. Jūs esat tik tuvi dabai un arī viens otram. Tas, cik cieša saikne jums ir ar savu ģimeni un draugiem, atbalsts, ko jūs viens otram sniedzat. Ir ļoti daudz lietu, ko es Latvijā dzīvojot novērtēju. Jums ir ar ko lepoties un jūs spējat konkurēt ar citām valstīm. Es ieteiktu latviešiem būt godkārīgākiem. Mācīties, pilnveidot sevi un nebaidīties konkurēt ar citu valstu profesionāļiem. Būt vairāk pārliecinātiem par sevi un savu valsti.

Dalīties.

10 komentārs

  1. Evas teiktais kartejoreiz apliecina, ka no malas daudz kas izskatas citadak, sis objektivais viedoklis saja gadijuma loti uzspodrina latviesu lepnumu, un liek priecaties par to, ka esam tik unikali un parak biezji sevi nenovertejam.

  2. Ļoti interesanta intervija, un patiešām patīkami dzirdēt objetkīvu viedokli. Žēl tikai, ka mēs paši ļoti bieži nenovērtējam to, kas mums ir dots. Piekrītu viņas viedoklim, ka latviešiem vairāk vajadzētu doties pasaulē un iegūt citu valstu pieredzi, un atgriezties valstī, lai to pielietot šeit, mūsu valsts attīstībai;)) Priecīgus Jums visiem valsts svētkus!

  3. paldis par skaistiem vardiem ko vareju izlasit saja raksta vaciete dzive LATVIJA ari es latviete vienu reizi gada uz dazam dienam dodos atpusties VACIJA MES KA LATVIESI VELAMS VEL DAUDZ KO MACITIES NO VACIESU TAUTAS KULTURAS PADIES VELAMS JAUNAI GIMENITEI MILESTIBU UN VEIKSMI

  4. Izlasiju nupat so rakstu no Vacijas – Frankfurtes teritorija. Lasiju, jo loti ieintereseja ko var pateikt vaciete dzivojot Latvija. Situacija manai nakotnei lidziga, it ka, bet tomer savadaka. Es latviete esmu pazistama ar vacieti 8 gadus, beidzot vins nobriedis braukt dzivot uz Latviju. Bet sirdi man nedaudz ir uztraukums, ka vinam te, Latvija nepatiks un cik labi vins jutisies, vai vispar paliks? Jo es esmu Latvijas patriots, kura ir sapratusi, ka tikai un vienigi dzivos Latvija, ka te ir mana nakotne. Esmu sapratusi, ka neparko nevelos dzivot Vacija, jo ta man ir par milzigu – es tur slikstu. Bet ka valsts Vacija man loti patik, gan ekonomika, politika, veikali, cenas, tas viss Vacija ir daudz labak neka pie mums LV:<br>Man ir liels gandarijums, ka vacu meitene ir ieradusies pie mums dzivot musu Latvija.Lai vinai veicas un dzivo pie mums, cik sirdij vien patik.Bravo!

Atbildēt :) Atcelt