Latvietes romantiskā mīlestība ar itāli

aila Liase ir latviete, kas pirms vairākiem gadiem Latvijā iepazinās ar itāli, iemīlējās un…nu jau 10 gadus ir precējusies ar viņu. Viņu ģimenē ir 3 bērni – gandrīz 10 gadus veca Rebecca, gandrīz 8 gadus veca Simona un 10 mēnešus vecs Luca. Mūsu Itālijas mēneša ietvaros, vēlējāmies ar Lailu parunāt gan par attiecībām, gan Itāliju.

Kā tu iepazinies ar savu vīru?
Peppi (īstais vārds Giuseppe) pirmo reizi ieraudzīju 2001. gada 14. novembra vakarpusē viesnīcā “Rīga”, kur tobrīd strādāju. Manos darba pienākumos neietilpa “check in”, bet tā kā tika gaidīta liela itāļu grupa, es biju sarunāta palīdzēt manai kolēģītei, un labi, ka tā!
Man tajā laikā bija beigušās iepriekšējās attiecības un par jaunām nedomāju, bet VIŅŠ…ienāca ar čemodānu pa viesnīcas durvīm, tika līdz “check in” un tur arī palika (vārda tiešā nozīmē). Aizgāja uz savu viesnīcas numuru tikai, lai noliktu bagāžu un pēc tam aizietu ar savu klientu vakariņās. Viņš visu nakti nostāvēja pie letes, jo bija mana “nakts maiņa”. Mēs runājām un viņš no manis nenolaida skatienu, bet es tikai smaidīju, jo “vientuļu ceļotāju” viesnīcā biju redzējusi daudz. Nekad agrāk nebūtu iedomājusies, ka Peppe būs mana dzīves lielā mīlestība. Nākamajā dienā man bija jābrauc ar kolēģiem ekskursijā uz Poliju un viņš ļoti lūdza, lai nebraucu. Taču es ne mirkli nedomāju laist garām brīvdienas ar maniem fantastiskajiem kolēģiem, lai gan garajā ceļā jutos it kā Rīgā būtu atstājusi daļu no sevis.
Peppe no maniem kolēģiem bija uzzinājis, cikos mēs iebraucam atpakaļ Latvijā un 3.00 no rīta, līdz ko šķērsojām robežu, viņš man zvanīja un teica: “Paliec ar mani pāris stundas, es tevi aizvedīšu uz visskaistāko vietu Rīgā, tikai paliec ar mani”. Taču, par cik ielidoju naktī, biju sarunājusi kā tikt mājās, jo, lai arī cik skaisti viss liktos… NEKAD nedomāju, ka tas varētu beigties nopietni. Tā mēs atvadījāmies un atceros, ka viņš man teica: “Ja tā, tad mēs vairs nekad nesatiksimies,” nezinu, varbūt arī aiz nogurumu, bet es tomēr aizbraucu mājās.
Nākamais mēnesis bija tiiiik garš! Viņš man zvanīja sešas reizes dienā. Modināja mani 5.00 no rīta un bija pēdējais, kam teicu arlabunakti. Viņš ar katru dienu kļuva man tuvāks un tuvāks…
Peppe atbrauca pie manis 14. decembrī. Vēl tagad atceros, ka vakarā, kad viņš iebrauca, biju pie mammas Skrīveros un, runājot pa telefonu vienā brīdī viņam teicu: “Tu gribi man braukt pakaļ?” Un viņš ne sekundi nedomājot paņēma taksi (lika man skaidrot ceļu, jo šoferis bija krievu tautības un angliski daudz nerunāja). Un no tā brīža tad arī pa īstam sākās mūsu stāsts…

Vai tev pirms tam bija kādi priekšstati par to, kādi ir itāļu vīrieši?
Godīgi sakot, pirms tikšanās ar manu vīru man nekad nebija bijuši nekādi sakari ar itāļu vīriešiem. Protams, to, ka itāļi ir “Kazanovas” un skaistuma mīluļi zina  visi.

Vai uzsākot attiecības sastapies ar kādiem stereotipiem? Vai cilvēki jūsu attiecības uztvēra nopietni?
Tā kā vēl 10 gadus atpakaļ Vecrīga bija pilna ar meitenēm, kas meklēja “ārzemniekus”, lai tiktu prom no Latvijas, arī es domāju, ka uz Latviju ārzemnieki brauc tikai, lai izklaidētos. Pirms iepazīšanās ar Peppi arī mani vecāki bija ļoti skeptiski, lai gan pāris stundas pēc iepazīšanās mainīja savas domas. Domāju, ka daudzi cilvēki domāja, ka mūsu stāsts būs īslaicīgs. Man arī darbā teica, ka ir redzēti šādi darbinieču-ārzemnieku stāsti, kas nav nekas nopietns.

Kā tavu vīrieti pieņēma tava ģimene?
Kā jau minēju, no sākuma mani vecāki bija nedaudz skeptiski. Katra tikšanās reize gan sagādāja daudz smieklu, jo nerunājām vienā valodā. Manam vīram, kā īstam neapolietim ir lieliska humora izjūta. Arī mana vecmamma un vectēvs, kā arī tantes un citi radi nu jau ir ļoti iemīlējuši Peppi.

Pastāsti par jūsu iepazīšanās laiku un attiecībām kopumā – kādas tās ir? Kāds tavās attiecībās ir vīrietis, viņa loma, izturēšanās un prasības? Un kā to ietekmē tas, ka viņš ir itālis?
Nu re, šis raksts par mūsu attiecībām varētu būt kā dāvana mūsu 10. kāzu gadadienā (28.aprīlī). Jā, pagājuši jau 10 gadi un, negribu liekuļot, bet viss vēl joprojām ir tik labi.
Protams, attiecībās ar itāļu vīrieti ir jāņem vērā, ka mīlestība iet arī caur vēderu! Ēdienreizes ir svarīgas un katra ēdienreize ir svētki. Ja gribi būt blakus itāļu vīrietim, tev ir jāmāk gatavot ēst. Jāsaka arī tas, ka itāļu virtuve, manuprāt, ir vienkāršākā un veselīgākā no visām. Man ēst gatavot iemācīja mana vīra māte. Man ir ļoti paveicies, ka vīra vecāki mani uzreiz pieņēma, arī tad, kad nemācēju ne vārda itāļu valodā.
Itāļu vīrieša gods un pienākums ir uzturēt savu ģimeni. Kopš esam kopā, es nestrādāju un mans vīrs to nekad nav pārmetis, tieši otrādāk – viņš ir lepns, ka viņa sieva nestrādā un rūpējas par māju, bērniem un viņu.

Kas ir tas, ko tu mīli savā vīrietī? Kas tev viņā patīk vislabāk?
Lai gan mums ar Giuseppe ir 19 gadu starpība, es to nejūtu. Un, ja, kāds pēc šīs frāzes smīnēs, lai jau…Pietiek parunāt ar kādu, kas mūs pazīst, vai mums pašiem, kad priekšstats mainās.
Kaut kad sen lasīju interviju, kurā bija teikts, ka tad, kad tu atbildi “kāpēc?” mīli otru cilvēku, tas ir aprēķins.
Arī pēc 11 gadiem es skatos uz savu vīru un domāju, ka viņš ir tik sasodīti pievilcīgs (arī 80 gados itāļi ir apburoši, tādi ir viņu gēni). Viņš ir vīrietis, kas gaida siltas vakariņas, tīras drēbes skapī un sievu, kas rūpējas par bērniem un viņu, bet nepārprotiet, viņš neprasa kalponi, tikai sievieti, kas grib būt SIEVIETE.

Vai ir kas tāds, ko tev bija grūti pieņemt un varbūt vēl joprojām ar kaut ko īsti nespēj samierināties?
Protams, ka latviešu meitenei no tādas mazas, klusas, mierīgas valstiņas kā Latvija ir grūti iedzīvoties Dienviditālijā. Pirmos mēnešus baidījos iziet viena uz ielas, jo visi apkārt “bļaustās” un žestikulē. Pirmie divi gadi bija diezgan grūti. Lai gan jāsaka, mēs vienkārši esam saskanīgi un es ar visu apradu samērā mierīgi.
Sākumā pietrūka kopīgo vakaru ar draugiem kādā Vecrīgas bāriņā, jo viņi pārsvarā bauda vakaru restorānā, baudot lielisku ēdienu un runājoties.

Kādas bija jūsu kāzas – latviskas vai itāļu garā? Kā apvienojāt tradīcijas?
Patiesībā mūsu kāzas nebija diez ko romantiskas. Mēs sarakstījāmies Comune di Vomero, deviņas dienas pirms mūsu pirmās meitas dzimšanas. Mēs apprecējāmies 2003.gada 28.aprīlī un mūsu pirmā meita Rebecca pasaulē nāca 7.maijā. Tajā laikā Latvija nebija Eiropas Savienībā, līdz ar to bija vajadzīgas uzturēšanās atļaujas un mana patstāvīgā uzturēšanās atļauja nebija gatava, līdz atklājām, ka bija pazaudēti mani dokumenti. Man bija svarīgi salaulāties pirms mūsu bērna dzimšanas un tā arī notika.
Protams, neiztikām bez foto, rīsu mešanas un izsmalcinātām pusdienām vienā no labākajiem Neapoles restorāniem.

Kā ir būt latvietei Itālijā?
Esmu lepna būt latviete, lai gan jāsaka, ka pēc desmit Itālijā pavadītiem gadiem, jūtos arī nedaudz kā itāliete. Itālija ir īpaša zeme, jo ir pilna ar tradīcijām, vēsturiskiem mākslas darbiem, mūziku, stilu, krāsu, smaržu, ēdienu… Es jūtos laimīga par to, ka dzīve man ir devusi iespēju nodzīvot 20 gadus Latvijā un 10 Itālijā. Šobrīd vairs neesam Itālijā, jo jau gandrīz divus gadus dzīvojam Fort Lauderdale, USA. Un arī šeit uzsākt dzīvi ir interesanti…

Ko tavs vīrs saka par Latviju?
Peppem ļoti patīk Latvija, lai gan viņš saka, ka nekad te nevarētu dzīvot klimata dēļ. Un vēl, manam vīram latviešu valoda liekas grūtāka par ķīniešu valodu!
Mīļākie ēdieni Latvijā viņam ir grillēts lasis, kartupeļu pankūkas, “šašliks”, manas omītes ceptās magoņmaizītes un, protams, alus.