Vārda dienu svin: Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends, Lūkass

Latvietes dzīve kontrastu zemē – Ķīnā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

līna Ardava Ķīnā ir jau ļoti ilgi – gandrīz desmit gadus. Iespējams, tieši tāpēc daudzas lietas, kas mums šķiet pārāk neparastas vai brīnumainas, Elīnai jau ir ikdiena un nešķiet apbrīnas vērtas. Sarunā varam uzzināt, kā  latviete ir iedzīvojusies lielajā kontrastu zemē Ķīnā un kāda ir viņas idkiena, sadzīve un iespaidi.

Kā tu nonāci Ķīnā, ko tur dari un cik ilgi jau esi tur?
Pašai grūti noticēt, bet esmu Ķīnā jau gandrīz 10 gadus. Pirmoreiz ierados 2003.gada augustā, lai mācītos ķīniešu valodu Chongqin Universitātē centrālā Ķīnā. Pašlaik dzīvoju Guangzhou, bet vairākus gadus esmu dzīvojusi arī Šanhajā un man ir bijusi iespēja trīs mēnešus dzīvot arī Indonēzijā.
Pašlaik strādāju kā kvalitātes uzraugs un konsultants firmām, kas vēlas veidot kontaktus ar ķīniešu uzņēmumiem.

Vai braucot bija kādas domas, vīzijas par to, kā tur būs, un kas tevi aizbraucot pārsteidza visvairāk?
Ir pagājuši 10 gadi, bet pirmie iespaidi vēl aizvien ir ļoti spilgti. Chongqing pašlaik ir lielākā pilsēta Ķīnā pēc iedzīvotāju skaita, un man viss likās ļoti nereāli: satiksme, cilvēku daudzums, klimats – augustā mēdz būt pat 38-40 grādu karstums, un pārsteidza tas, ka viss bija citādāk nekā biju iedomājusies. Jau tajā laikā pilsētā bija milzu ēkas ar 30 un vairāk stāviem, skaisti laukumi un tajā pašā laikā pārtikas tirgi, kur varēja nopirkt nodīrātu suni vakariņām. Tā kā ārzemnieku bija ļoti maz, jau pirmajās pāris nedēļās pārlieku lielā uzmanība bija tik nepierasta, ka pāris dienas no kopmītnēm vispār neizgāju. Cilvēki mēdza rādīt ar pirkstu, apstāties un vērot, kad gāju garām. Viņi jautāja, vai mana zilā acu krāsa un gaišie mati ir dabīgi un kas jāēd, lai būtu tik balta ādas krāsa kā man. Gaiša ādas krāsa šajā pusē ir rādītājs augstam dzīves līmenim.

Ķīna ir pārsteidzoša un spilgta valsts, vai viegli iedzīvojies? Ar ko bija grūti sadzīvot, ko pieņemt?
Nesen lasīju kāda ārzemnieka, kas Ķīnā dzīvo gandrīz 20 gadus, rakstu, kur bija teikts, ka arī pēc tik ilga laika ārzemnieks vēl aizvien nevar justies pieņemts ķīniešu sabiedrībā, kam es varētu arī piekrist. Ķīniešu dzīves uztvere un vērtību sistēma ļoti atšķiras no mūsējās. Ir daudz negatīvu lietu, bet arī daudz pozitīvo. Es mēģinu koncentrēties uz labo, tā ir vieglāk.

Kāda ir Ķīnas sadzīve?
Man bieži jautā šo jautājumu, un es smejoties atbildu: “Viss kā pie ķīniešiem”. Veikali ir visvisādi, sākot no maziem būcenīšiem līdz milzīgiem moliem vairākos stāvos. Ir specializētie tējas veikali, milzu apģērbu tirgi, kur var atrast arī dažu labu ‘pārpalikumu’ no zīmoliem par tādām cenām, kā tiem būtu jāmaksā, arī specializētie pārtikas tirgi – ievestas pārtikas un jūras velšu, ir mani iecienītie, tā ka, ja ir pacietība, pilsētā ir iespējams atrast visu.

Skolas ir salīdzinoši lielas, un skolnieku skaits klasē var pārsniegt 50 bērnus. Izglītības sistēma vairāk balstās uz ‘iekalšanu’ un atkārtošanu, kas varētu būt izskaidrojams gan ar valodas izcelšanos un īpatnībām, gan ar valdošā režīma nosprausto politisko kursu.

Lielākie svētki Ķīnā ir Ķīniešu Jaunais gads, kas katru gadu ir citā datumā, un 1. oktobris, kad ir komunistiskās Ķīnas dibināšanas diena. Ķīniešu Jaunais gads parasti ir diezgan haotisks, jo liela daļa piejūras reģiona darba spēka, vienīgo reizi gadā dodas atpakaļ uz mājām, līdz ar to viss transports ir pārslogots un labākie piedāvājumi jau pāris mēnešus iepriekš ir izpirkti.

Slimnīcas arī ir ļoti dažādas, sākot no milzu valsts medicīnas iestādēm, kur rinda līdz 12.00 dienā var sasniegt 200 cilvēku, un privātas, kur serviss ir ātrāks, bet daudz dārgāks. Kad dzīvoju Šanhajā, biju atradusi ļoti labu tradicionālās medicīnas slimnīcu un fantastisku akupunktūras speciālistu. Ārsts Mr. Lee ir lielisks, ļoti pozitīva persona, kas vienmēr mēdz pajokot un pajautāt, vai man nav atradies kāds bagāts ķīniešu pielūdzējs un, vai nevajag iedurt kādu adatiņu, lai labāk nāktu miegs, kas, pēc viņa tiektā, ir viens no svarīgākiem ieročiem cīņā ar stresu.

Ko no Ķīnas kultūras tu jau uzskati par pilnīgi ierastu, un kas tev vēl joprojām ir neierasti?
Ķīnas kultūra ir ļoti plašs jēdziens. Man vēl jāapgūst miera salgabāšanas spējas. Ikdienā mani vēl aizvien diezgan ātri var nokaitināt, ja man mēģina paspraukties garām parpildītā metro un nepalaiž izkāpt. Tad var dzirdēt arī kādu skarbāku vārdu no garās meitenes. Tā mani iesaukuši ķīniešu kaimiņi.

Kā tu varētu raksturot ķīniešus, vai viegli ar viņiem sadzīvot, sastrādāties?
Vidējais ķīnietis ir strādīgs un mierīgas dabas. Lielākajai daļai vienīgais mērķis ir pēc iespējas vairāk nopelnīt. Svarīgi ir tas, kā cilvēku redz kaimiņi, darba biedri un ģimene, tādēļ šeit ļoti izteikta ir vēlme izrādīties: ar jaunāko telefonu, mašīnu, drēbēm un vairākām sievām dažādās provincēs, kas ir viens no galvenajiem pārticības rādītājiem biznesmeņiem.
Sadzīvot ir viegli, ja cieni vietējos un neradi problēmas. Viņiem nepatīk skaļi un trokšņaini cilvēki. Sastrādāties gan ir grūtāk, jo viņi īsti neprot strādāt kā komanda, bet katrs pats par sevi.

Kā no Latvijas, tev tur esot, pietrūkst visvairāk?
Protams, ģimene un draugi ir tas, kas pietrūkst visvairāk. Tā kā avio biļetes ir salīdzinoši dārgas un pārlidojums ilgs, tad vairāk kā reizi gadā, neizdodas apciemot savējos. Pietrūkst arī ikdienišķu lietu, kā piekļuve visai informācijai, lai uzzinātu, kas notiek Ķīnā un ārpus tās, jo visa informācijas plūsma tiek kontrolēta, makšķerēšana un sēņošana (iedomājaties, kas notiktu ar mežu, ja kaut vai tikai trešajai daļai Guangzhou iedzīvotāju – tas ir 4 miljoni – ienāktu prātā aiziet salasīt ziemai sēnes) un, protams, mammas gatavotās pusdienas ar sutinātiem kāpostiem un mājās gatavotām kotletēm.

Kas vēl mums būtu jāzina par Ķīnu?
Ķīna ir milzu valsts ar milzu kontrastiem. Manuprāt, daudziem cilvēkiem Latvijā un citur Eiropā liekas, ka visi vietējie strādā mazās kaktu rūpnīciņās un ražo lēto preci. Esmu bijusi uzņēmumos, kur strādā pat 3000 strādnieku, viss ir loti organizēts un prece ir labas kvalitātes.

Šeit ir fantastiska daba un ir ļoti daudz kas, ko redzēt, sākot no Guilinas ar kalniem un Li upi, Chengdu, kur ir lielākais pandu parks un augstākā klintī kaltā Budas statuja pasaulē, skaisti tempļi augstu kalnos, Xi’an, kur ir viens no pasaules brīnumiem Terra Cotta armija, Pekina, kur var apskatīt slaveno Aizliegto pilsētu un 90km attālo Ķīnas mūri, un daudz citu ieverības cienīgu objektu.

Novēlu visiem tiem, kam patīk piedzīvojumi, ceļojumi un nav bailes no grūtībām, nonākt Ķīnā. Būs iespaidi visam mūžam!

 

 

 

Dalīties.

1 komentārs

  1. Visu cieņu meitenei! Drosmīga! Es tik ilgi nevarētu nodzīvot svesā valstī. Aizbraukt apskatīties-jā, bet dzīvot, pie tam tik eksotiskā zemē kā Ķīna, laikam gan nevarētu.

Atstāt Ziņu