Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Latviete, kas iemīlēja Ēģipti

Pinterest LinkedIn Tumblr +

rietnu laiku mūsu portāla lasītājas varēja sekot līdzi latviešu meitenes Gunitas dzīvei Ēģiptē. Mēs runājam par stāstu „Trīs tases Ēģiptes”. Jau pirms stāsta publicēšanas iepazīstinājām jūs ar tā autori Agniju Kazušu, bet nu, kad tas ir galā, gribējām viņai uzdot dažus jautājumus par pārdomām, kas radušās pēc sava darba nodošanas jūsu – lasītāju vērtējumam.

Pastāsti, kādas bija tavas sajūtas, kad nodevi savu stāstu mums, vai bija uztraukums par lasītāju vērtējumu?
Tas nebija uztraukums, bet drīzāk tāds patīkams satraukums, jo tā bija pirmā reize, kad darbu nodevu nezināmai auditorijai (līdz šim to bija lasījuši tikai daži mani draugi). Noteikti domāju par to, kā lasītāji reaģēs un vērtēs manu darbu, bet tā kā laika gaitā nekādus tiešus vērtējumus nesaņēmu (komentārus, iebildumus utt.), tad šī kļuva par tādu skaistu un pierastu tradīciju.

Varbūt tu esi saņēmusi kādas atsauksmes, komentārus par savu darbu? Kādi tie ir?
Jā, esmu saņēmusi visa darba publicēšanas laikā. Parasti tie ir cilvēki, kas mani pazīst un tad attiecīgi komentē, ka redz darbā mani un, ka esmu drosmīgi turējusies tam visam cauri (tiesa, ne viss darbā ir tā, kā notika īstenībā, bet nez kāpēc man pazīstamajiem ir ļoti stingra asociācija un pārliecība, ka tā esmu es, kas tiesa – nav arī gluži nepareizi). Bija kāda lasītāja, kas tajā laikā brauca pirmo reizi uz Ēģipti un viņa stāstīja, kā viņa asociē manā romānā izlasīto ar to, kādu Ēģipti ierauga viņa. Piemēram, viņa teica, ka redzējusi lidostā kādu dīvainu kungu un domājusi „tas tak varētu būt Mahmuds Alī”. Vēl kāda lasītāja, kas tikai nesen uzzināja par šo romānu, teica, ka darbu izlasījusi trīs dienās, lasot gan darbā, gan mājās, gan mobilajā telefonā, gan datorā. Daudzi kopumā komentēja, ka ir kļuvuši „atkarīgi no tasēm” un nevarēja sagaidīt turpinājumu.

Tavā stāstā varējām lasīt par to, ka es vairākas reizes vīlusies cilvēkos, vai tagad, kad pagājis laiks, uz to visu skaties tāpat, vai domas ir mainījušās?
Es mīlu Ēģipti. Tas ir tas, ko es vienmēr domāju un saku, sastopot ēģiptiešus Latvijā un citviet pasaulē. Tagad tas viss ir nostaļģija, notikums, kas neapšaubāmi mainījis manu dzīvi. Protams, es nevaru zināt, ko domāšu, ja vēl kādreiz gadīsies dzīvot Ēģiptes sabiedrībā, bet tagad uz visu skatos tikai pozitīvi  un man pat dažkārt liekas, ka notikušais ir nerealitāte un, ka patiesībā Ēģipte (vai vismaz tā daļa, ko es aprakstīju) varētu pat tāda arī nebūt.

Kas notika ar Ādamu?
Šis ir jautājums, ko man jautājuši ir daudzi. Un te nu ir tā, ka tas nav atbildēts romānā, kā arī diez vai precīzi atbildēšu uz to tagad. Ādams un viņa problēmas akcentējas tieši trešās lielās nodaļas „Tase melu” laikā, kad Gunita vienā brīdī apjauš, ka viņa ir ievilkta vienā lielā melu virpulī un grūti ir saprast, kam ticēt, kam ne. Un te nu lasītājam ir izvēle – „gribi tici, gribi netici”, jo arī lasītājs principā dzīvo šai pašā pasaulē un arī viņam esmu gribējusi radīt šo sajūtu, izmisumu, neziņu par to, kas ir taisnība un kas ir meli.

Varbūt tev jau ir kādas idejas jauniem stāstiem? Par ko tu labprāt uzrakstītu?
Jau pašā sākumā man bija ideja „Trīs tases Ēģiptes” otrajai daļa, taču diemžēl nav sanācis pie šīs idejas strādāt. Labprāt turpinātu rakstīt par arābu pasauli un izaicinājumiem, kas ar to saistās, kad eiropieši to mēģina iepazīt. Tāpat arī labprāt uzrakstītu par saviem piedzīvojumiem Indijā un Ķīnā.

 

Stāsta “Trīs tases Ēģiptes” visas daļas, vari izlasīt šeit>>

Dalīties.

Atstāt Ziņu