Ikdienā gana jautrā un bēdīgā. Ceturtdien adot nepārslēdzu TV ziņas, jo ziepenē Ugunsgēks dzirdēju, ka varone pārgulējusi komu, pēc tās visi, arī tie, kas saucas tuvinieki, izturas tik tā, kā pašiem izdevīgāk, kā paši var gūt lielāku labumu no notikušā.
Neesmu nekāda komas speciāliste, arī pati tajā esmu bijusi daudz īsāku laiku, bet citu attieksmē šajā lietā, manuprāt, trāpīts desmitniekā. Un tādi jau tie latvieši ir – ka tik pašam labi, kā no notikušā gūt lielāku labumu, bez ziepenēm.
Nākošnedēl, ja nekas neparedzēts neatgadīses, zeķi adīšu Ugunsgrēka laikā. Sunes var pabarot ātrāk, viņas tikai priecāsies. Zeķes adīt jāpabeidz, jo tā ziema nāk, nevar tak atkal gadīties, kā pagāšruden, kad sīkajam kājas sākumā sala.
Un ziepenēs arī dažkārt brīnumi atgadās, gandrīz kā Ziemassvētkos.
