Vārda dienu svin: Augusts

Latviešu sievietes tipi- maijpuķīte, margrietiņa un magone

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ereti gan daiļliteratūrā, gan dzīvē sievietes tiek asociatīvi salīdzinātas ar kādu ziedu, piemēram, majestātiskums asociējas ar liliju, skaistums un valdzinājums – ar rozi. Ar kādu ziedu varētu salīdzināt tipisku latvieti? Kādi latviešu sievietes tipi ir izveidojušies mūsu apziņā?

Šoreiz gribu uzsvērt un izmantot trīs avotus – folkloru, literatūru un kino –, lai mēģinātu atspoguļot tās sieviešu rakstura iezīmes, kuras asociējas ar latvietēm.
Folklora – tautasdziesmas un pasakas – atklāj mūsu senču priekšstatus par ģimeni un cilvēku attiecībām. Tā ir veidojusi mūsu tautas kopīgo zemapziņu. Latviešu literatūrā, konkrētāk, 19. un 20. gs. darbos, dominē reālpsiholoģiskais stils, kas mēģina attēlot cilvēkus sava laika sociālpolitiskajā vidē. Protams, vienmēr ir jāņem vērā autora fantāzijas un iztēles klātbūtne. Savukārt kino, balstoties uz literārā darba motīviem, piedāvā mums konkrētu tēlu, kas, būdams vizuāli spēcīgs, paliek mūsu atmiņā un ietekmē mūsu priekšstatus.

Sieviete- māte
Jebkuras ģimenes dvēsele ir sieviete. No viņas ir atkarīgs, kāda atmosfēra valdīs mājās, kādā gaisotnē augs bērni. Mātes tēls daudz vairāk nekā tēvs uzsvērts arī tautasdziesmās:

„Tek saulīte vakarā,
Iet māmiņa vecumā;
Steidziet, bērni, jautājiet
No māmiņas padomiņu.”

Sieviete – māte tiek salīdzināta ar saulīti, viņa ir labsirdīga, gādīga padomdevēja. Sievietes kā pavarda sargātājas un nacionālās ideoloģijas ieaudzinātājas tēls uzplaukst Kārļa Ulmaņa laikā, manifestējoties Edvarta Virzas poēmā „Straumēni”. Straumēnu saimniece ir čakla, rūpējas par visu saimi, dzīvo saskaņā ar dabu un latviskajām tradīcijām. Savukārt kristīgā garā savu dēlu audzina Ilze brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”. Šai rakstā pieminēšu 1968. gada ekranizāciju, kurā Ilzi tēloja Anta Klints. Ilzes tēls kļūst par tāda mātišķuma simbolu, kuram raksturīgs gādīgums, kristīgā morāle, necenšanās neko saviem bērniem uzspiest. Līdzīga ir Veltas Līnes atveidotā Indrānu māte filmā „Indrāni”, kas uzņemta pēc R. Blaumaņa lugas motīviem.

Vai mūsdienu Latvijā, īpaši laukos, neesam pamanījuši sev līdzās gādīgās māmuļas? Vai neesam lūguši kādreiz mātes padomu? Man šis čaklās, labestīgās sievietes – mātes tēls asociējas ar pļavu ziediem, piemēram, sarkano āboliņu, margrietiņu, vai liepziediem.

 

Bārenīte

Bēdīgi ir tad, ja bērni paliek bez mātes. Pamāte jeb svešā māte vienmēr šķiet nesaudzīgāka par savējo:

„Bīsties grēku, svešā māte,
Neraudini bārenīti,
Bārenītes asariņas
Maksā zelta gabaliņu.”

Latvju dainās un pasakās bārenītes tēls ir ļoti bieži sastopams. Laikam jau to var skaidrot ar augsto mirstības līmeni, kas raksturīgs senākiem gadsimtiem. Un parasti pamātes, kuru paspārnē bārenītes nonāk, tiek attēlotas kā nežēlīgas un mantkārīgas būtnes. Gribu uzsvērt tieši bārenītes tēlu. Lai gan visas bārenītes attēlotas kā čaklas, piemīlīgas un godīgas meitenes, pārāk uzkrītoša ir tā žēlabainā gaušanās, kas caurvij bāra bērnu attēloto likteni. Tiek uzsvērta nevis pretošanās, bet padošanās liktenim. Ja tiek iegūta balva, tad tikai par strādīgumu un pazemību, nevis par drosmi un uzdrīkstēšanos. Skumji skaists ir bārenītes tēls Raiņa lugā „Pūt, vējiņi”, filmā Barbu jeb Baibu attēlo Esmeralda Ermale. Neuzdrīkstēšanās, atsacīšanās un bailes no kaisles noved šo varoni līdz pašnāvībai.

Mazliet saudzīgāk līdzīgs raksturs attēlots filmā „Ezera sonāte”, kas uzņemta pēc R. Ezeras romāna „Aka” motīviem. Valdzinošā Laura, kuru atveido Astrīda Kairiša, izšķiras atteikties no mīlestības un saglabāt ģimeni, kura, kā noprotams, vienalga nav glābjama, jo vīrs ir gļēva rakstura cilvēks un sēž cietumā. Vai mūsdienās nav aktuāla tāda problēma, ka sievietes, kuru vīri tās sit vai kā citādi pazemo, vai nodzer visu naudu, klusē un turpina ciest? Vai tas nav tāds bārenītes pazemības sindroms? Asociatīvi šādas sievietes varētu salīdzināt ar maijpuķītēm, vijolītēm vai mežrozītēm.

Drosmīgā un stiprā sieviete

Paldies Dievam, tautasdziesmas atklāj arī citas latviešu tautumeitu šķautnes: humoru, izveicību, drosmi, uzdrīkstēšanos.

„Droša tēva meita biju,
Droši sevi turējos:
Pret kungiem, pret ļaudīm
Skaldīt skaldu valodiņu.”

Es gribētu uzsvērt aktrises Zanes Jančevskas tēloto Alīni filmā „Vilkaču mantiniece”, kas uzņemta pēc Ilonas Leimanes romāna motīviem. Uz divu dzimtu naida fona uzplaukst jauniešu mīlestība. Tieši Alīne, nevis viņas izredzētais ir tā drosmīgākā, kas gatava cīnīties par laimi, par savu mīlestību. Beigās viņas neatlaidība uzvar, un mīlētāji paliek kopā.

Spēcīgas personības atklātas R. Blaumaņa novelēs: „Purva bridējā” tā ir Kristīne, „Salna pavasarī” – Liene. Abām autors liek izvēlēties, uz svaru kausiem liekot jūtas un prātu. Kristīne izvēlas sevi upurēt – ilgstoši cīnījusies ar Edgara kaislībām, viņa ziedo sevi uz mīlas altāra, zinot, ka ģimenes dzīve laimi nenesīs. Lieliski šo lomu filmā atveido Vija Artmane, kurai „Mērnieku laikos” bija jātēlo līdzīga rakstura varone Liena, kas bagātā Prātnieka vietā izvēlas savu dzīvi saistīt ar nabadzīgo, taču godprātīgo Kasparu. Traģiskā negadījumā zaudējusi Kasparu, mātes lāstu pavadīta un tā laika sabiedrības nosodīta, Liena izdara pašnāvību. Sapludinot vienā sižetā divas Blaumaņa noveles, filmas „Salna pavasarī” režisors savu varoni nosauc par Madaru (aktrise Zigrīda Stungure). Viņa ir sava aprēķina upuris – apprecējusi bagātu veci un dzemdējusi slimīgo dēlēnu, kaislības skurbuma neprātā viņa spējīga pazudināt gan sevi, gan bērnu.

Iepriekš nosauktajām sievietēm raksturīga uzdrošināšanās, kaisle, apņēmība. Ja viņu morāle balstīta uz aprēķinu, viņas kļūst cietsirdīgas un mantkārīgas. Ziedu vārdnīcā* ar šādām īpašībām tiek apveltītas nātres un cidonijas. Savukārt augstas morāles pārstāves ar savu izvēli izraisa cieņu un pat apbrīnu, viņas ir kā peonijas un saulespuķes. Manuprāt, kopīgā šo spēcīga rakstura sieviešu īpašība ir drosme, un man tā asociējas ar magones ziedu – laikam Aspazijas dzejas ietekmē. Vai neesat manījuši savā tuvumā kādu „nātri”, „magoni” vai „saulespuķi”?

 

* Rakstā izmantota vārdnīca „Ziedu valoda” – „Zvaigzne ABC”.

Dalīties.

7 komentāru

  1. Diemžēl par to bārenīti ir patiesība, pārāk daudz tādu želošanos un sieviešu-upuru apkārt ir, un otra galējība- mūžam stiprās,kas visu vezumu uz savas muguras nesīs arī gļēvā vīra vietā..

  2. Man apkārt daudz tādu raudulīgo nabadzīšu, kurām, redz, liktenis tik šausmīgs gadījies, bet viņas apņēmušās to krustu nest…

Atstāt Ziņu