Vārda dienu svin: Otīlija, Iveta

‘Latvieši daudz nerunā, bet dara’, saka Ma Tao

Pinterest LinkedIn Tumblr +

estorāna „Soho” īpašnieks Ma Tao ir dzimis Pekinā. Rīgā viņš ieradās pirms 15 gadiem, atsaucoties uz darba piedāvājumu strādāt vienā no pirmajiem ķīniešu restorāniem Latvijā „Zelta panda”. Toreiz viņš bija tikai 20 gadus vecs un par Latviju pilnīgi neko nezināja. Pirms došanās uz Latviju, vienīgais, ko viņam izdevās uzzināt, bija tas, ka šajā zemē ir 2,5 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 5000 ir karavīri. Tagad Ma Tao ir jau divu ķīniešu restorānu īpašnieks, nodibinājis šeit ģimeni un ar Latviju saista arī savu nākotni.

Tu Latvijā dzīvo jau diezgan ilgi. Tomēr varbūt, ka Tu atceries, kāds bija Tavs pirmais iespaids par mūsu valsti, pirmais laiks šeit? Kas Tevi pārsteidza visvairāk?
Tūlīt paliks 16 gadi, kopš manas ierašanās Rīgā. Ja godīgi, pirmie iespaidi nebija visai pozitīvi. Man par Rīgu bija visai romantisks priekšstats. Tā kā devos uz Eiropu, domāju, ka šeit viss ir ļoti skaisti, grezni nami, labi ģērbti un bagāti cilvēki, visi smaidīgi, labas mašīnas… Tāds iespaids mums Ķīnā bija radies par Eiropu. Tāda Eiropa mums tika prezentēta. Domāju, ka nokļūšu vietā, kas līdzīga Francijai vai Itālijai. Tas ko ieraudzīju šeit, neatbilda tam, ko cerēju ieraudzīt. Mana pirmā darba vieta atradās Vecrīgā. Redzēju ļoti daudzas pamestas mājas, un domāju, ka tas tādēļ, ka restorāns neatrodas centrā. Nedēļu nodzīvoju un nostrādāju Vecrīgā, kad uzzināju, ka strādāju pašā pilsētas centrā, kas, protams, mani izbrīnīja. Pēc tam daudz lasīju un uzzināju, ka pagājuši tikai nedaudz gadi pēc neatkarības atgūšanas, ka tukšie nami palikuši pēc bijušās padomju armijas aizbraukšanas no Latvijas. Bet mans pirmais izbrīns tiešām bija ļoti liels, jo biju gaidījis, ka šeit būs daudz skaistāk, un arī dzīves līmenis būs daudz labāks.

Kāds tagad ir Tavs priekšstats par Latviju, kad esi šeit nodzīvojis tik ilgi?
Var teikt, ka esmu redzējis, gan to, kā Latvija attīstījusies, augusi un cēlusies, gan to, kā atkal kritusi krīzes dēļ. Redzu, kā tagad dzīvo cilvēki, cik viņiem ir grūti savilt kopā galus. Latvieši ir ļoti pacietīgi, pie tam viņi daudz nerunā, bet dara.

Vai Ķīnā līdzīgā situācijā cilvēki rīkotos citādi?
Ķīnā? Laikam jau tomēr līdzīgi, tāpat kā daudzās citās valstīs. Latvija nav vienīgā valsts, kuru ietekmējusi krīze. Arī citās valstīs cilvēkiem jādomā kā izdzīvot. Bet ar latviešiem ir tā, kā teica kāds mans latviešu draugs. Daudzi latvieši aizbrauc uz ārzemēm, iekārtojas tur uz dzīvi, bet viņi tu nejūtas kā savējie. Ne tikai vietējie viņus uzskata par svešiniekiem un īsti nepieņem. Latvieši paši svešā zemē jūtas svešinieki. Viņi nejūtas kā mājās. Toreiz man draugs teica, lai brauc tie, kas grib aizbraukt. Viņi brauc, lai veidotu labāku dzīvi, bet tie, kas paliek veido savu vēsturi, saglabājot kultūru un tradīcijas. Tie, kas paliek nav zaudētāji, jo viņi saglabā cerību, nezaudē savu nacionalitāti. Es arī redzu, ka tie, kas palikuši, nekur braukt netaisās un nezaudē cerību, ka šeit būs labi.

Vai Tu Latvijā arī nejūties kā mājās?
Tagad jūtos. Man šeit ir ģimene. Mana sieva ir latviete.

Jūsu ģimenē satiekas divas ļoti atšķirīgas kultūras, izpratne par attiecībām, dažādas ģimenes tradīcijās. Vai nav grūti šīs divas pasaules savienot?
Protams, ka tas tā ir. Tomēr cilvēki pēc būtības visur ir vienādi, vai tā ir Ķīna, vai Latvija, vai kāda cita valsts, atšķiras tikai valoda, kultūra, tradīcijas un domāšana. Ķīniešu dzīves filozofijas pamatā ir Kung Fu. Nevienu neaizvainot, nevienam nenodarīt pāri. Savukārt latvieši ir diezgan tieši. Piemēram, es tev pagatavoju tēju, bet Tev tā īpaši negaršo. Ja es jautātu, vai Tev tēja garšo, tu arī pateiktu, ka ne īpaši, bet ķīnietis teiktu, ka tā ir ļoti garšīga, pat ja viņam tā negaršotu. Viņš negrib aizvainot otru cilvēku. Ķīniešiem ir ļoti grūti pateikt „nē”. Viņi vienmēr saka „jā”. „Jā” var nozīmēt gan „jā”, gan „nē”. Tādēļ ir ļoti grūti saprast, vai ķīnietis piekrīt vai, tomēr, atsaka. Ir jāizprot cilvēka domu gājiens. Piemēram, pavisam banāla lieta – naudas aizdošana. Draugs vai draudzene grib aizņemties naudu. Latvietis, ja nauda nebūs, vai negribēs to aizdot, tā arī pateiks, bet ķīnietis vienmēr teiks „jā”.

Pat tad ja viņam naudas nebūs?
Ķīnietis prasīs naudu tikai tādam cilvēkam, kam tās ir. Tā vietā, lai pateiktu, ka naudu neaizdos, ķīnietis pateiks, ka tagad uzreiz nevar, bet, ka pēc nedēļas varēs, lai piezvana vēlāk. Pēc nedēļas prasītājs saņems līdzīgu atbildi. Ķīnieši ļoti labi saprot, ja naudu nav iedota nedēļas, 2 nedēļu laikā, tad „jā” ir bijis „nē”. Eiropiešiem šī atklāsme tik ātri nerodas, jo domāšana ir cita.

Ķīnieši parasti asociējas kā ļoti mierīga tauta, kuri nav tik stresaini kā eiropieši. Vai tiešām ķīnietis „neuzsprāgst”, ja, piemēram, pa ceļam uz darbu garāmbraucošs auto viņu nošļāc ar dubļiem?
Visiem cilvēkiem ir emocijas, neatkarīgi no tā vai viņš ir ķīnietis, francūzis vai vācietis. Cilvēki ir dažādi. Arī Ķīnā. Viens to uztvers mierīgi, bet cits, kliegs un ārdīsies. Ķīnā arvien ir komunisms, bet tagad Ķīna ir vairāk atvērta sadarbībai ar citām valstīm, ienāk citu valstu kultūra, nauda, preces. Taču agrāk cilvēki bija pieklājīgāki un draudzīgāki… rupjus vārdus nelietoja un viens uz otru nekliedza. Ķīnieši jau no bērnības mācījās piedot. Ķīnieši īpaši nesatraucās, komunismā taču viss ir par velti – skola, dzīvesvieta, medicīna. Vienu dienu kaut ko ieguvi, citu zaudēji. Visi bija līdzīgi. Taču tagad, kad Ķīnas robežas ir atvērtas, valsts diezgan strauji attīstās, un cilvēkiem ir lielākas iespējas nopelnīt naudu. Tagad nevienu vairs neinteresē, cik tu esi labs vai slikts, visi grib vairāk nopelnīt. Ja tev ir nauda, tu esi labs. Sevišķi, tas attiecināms uz jauniešiem, kurus nauda ir ļoti samaitājusi. Tagad jauniešiem nav svarīgi, lai viņam ir pati labāka lieta, bet, lai viņam ir pati dārgākā. Ļoti liela uzmanība pievērsa ārējam izskatam. Tikai mazos ciematiņos viss vēl ir saglabājies pa vecam.

Kā ir ar savstarpējām attiecībām ģimenē? Tu pats saki, ka latvieši ir tieši, un tas bieži vien ir par iemeslu strīdiem, un diemžēl arī tam, ka cilvēki šķiras. Kāds attiecību modelis valda ķīniešu ģimenē? Man ir radies priekšstats, ka Ķīnā cilvēki, ja precas, tad uz mūžu.
Principā tā tas arī ir. Tomēr arī Ķīnā tagad ir palielinājies šķirto laulību skaits, bet tik liels kā Latvijā tas nav. Lielākā daļa manu Latvijas paziņu ir precējušies vismaz otro reizi. Man liekas, ka šeit cilvēki pārāk ātri apprecas. Jaunieši satiekas, iemīl viens otru un apprecas. Iesākumā viss ir skaisti, bet pēc tam, saskaroties ar ikdienas problēmām, sākas strīdi un nesaskaņas, kas galu galā noved pie šķiršanās. Tāpat bieži vien laulības tiek šķirtas, tādēļ, ka ģimenes ienākumi nav pietiekoši. Vēl mani izbrīna gadījumi, ka vīri krāpj sievas, kas gaida bērnu. Es nesaprotu, kāpēc viņi tā dara.

Ķīnā agrāk par 25-26 gadiem neprecas. Ap 23 tikai sāk studēt. Ir atšķirība, vai precies astoņpadsmit vai divdesmit sešos gados. Astoņi gadi ir liels laika periods. Pa to laiku cilvēks pieaug un nobriest.
Ķīnā, ja ģimenē ir nesaskaņas, visa ģimene, māsas, brāļi, vecāki un vecvecāki, dara visu, lai ģimene salabtu un paliktu kopā. Pie tam, Ķīnā nav nemaz tik vienkārši izšķirties. Tas skaitās negods, tā nav pieņemts. Tādēļ visa ģimene iesaistās, lai laulība netiktu šķirta. Cik zinu, šeit Latvijā tā nav, bieži vien, vienas vai otras puses radinieki pat atbalsta izvēli šķirties, savukārt reizēm viņi pat nezina, ka pāris šķiras. Arī Ķīnā tiek šķirtas aptuveni 15% ģimeņu. Tā kā Ķīnā ir daudz iedzīvotāju, tas ir ļoti daudz, apmēram 10 miljonu ģimeņu. Tomēr tas, kas notiek Latvijā mani pārsteidz. Domāju, ka šeit reti kāds precas uz mūžu.

Kā tu raksturotu vidusmēra ķīniešu ģimeni? Kādas ir ģimenes tradīcijas, kā tiek pavadīts brīvais laiks?
Tagad lielākoties viss notiek tāpat kā citur pasaulē. Darbdienās lielāka daļa strādā un visi kopā ir nedēļas nogalēs. Brīvdienas nekad netiek pavadītas mājās. Visi iet iepirkties, apmeklē restorānus, dodas uz parku, apmeklē teātri vai kādu citu pasākumu. Līdzi tiek ņemti visi ģimenes locekļi – bērni, mazbērni, vecmāmiņas un vectētiņi. Eiropā ir pierasts, ka bērni pieaug, sasniedz 20 gadu vecumu, apprecas vai dabū darbu, un sāk patstāvīgu dzīvi, pametot vecāku māju. Ķīnā un arī citur Āzijā tā nav, mēs turamies kopā. Vai nu dzīvojam kopā vairākas paaudzes, vai arī vismaz vienā mājā. Tā ir sava veida atbalsts, drošība, ka blakus vienmēr būs cilvēki, kas tev palīdzēs. Tādēļ arī visas problēmas tiek risinātas kopā. Ja vecāki pēkšņi izdomā, ka grib kur aiziet, nav nekādu problēmu, vienmēr pa rokai ir vecmāmiņa, vai vectētiņš, kas paliks ar bērniem. Tas ir pats par sevis saprotams. Tā tas notiek jau paaudzēm ilgi.

Kādi ir ķīniešu vīrieši un sievietes?
Eiropieši un aziātu vīrieši ļoti atšķiras, sevišķi, ja runa ir par atbildību. Ķīniešu vīrietis, ja viņam ir ģimene, vienmēr par to uzņemsies atbildību. Pats staigās sliktākā apģērbā, sev mazāk ko atļausies, bet viņš rūpēsies, lai viņa ģimenei būtu viss nepieciešamais. Eiropieši ļoti bieži, ja viņiem kas nepatīk, vienkārši aiziet, galvenais, ka pašam labi.

Sievietes arī ir ļoti orientētas uz ģimeni. Bērni ir pats galvenais. Kad vīrietis un sieviete iepazīstas un iemīlas, svarīgs ir vīrietis, bet tikko parādās bērni, tā vīrietis tiek nobīdīts otrajā plānā. Bērni vienmēr ir pirmajā vietā.
Ja ģimene šķiras, bērni paliek pie tēva. Šeit ir otrādi. It kā loģiski, ka bērns paliek pie mātes, bet sievietei vienai pašai uzturēt bērnus ir grūti, sevišķi, ja viņi ir vairāki. Tāpēc Ķīnā bērni šķiršanās gadījumā dzīvo pie tēva. Ķīnas tradīcijas nosaka, ka par bērnu jārūpējas tēvam. Vīrietis ir atbildīgs par ģimeni. Ķīnā vīrieši reti pamet ģimeni, to neļauj ne tradīcijas, ne sirdsapziņa, ne kaimiņi, kas ar pirkstiem nobadīs.

Kā dzīvē izskatās tā sauktā viena bērna propaganda, kad valsts ģimenei iesaka audzināt tikai vienu bērnu? Vai Tu esi vienīgais bērns ģimenē?
Nē, man vēl ir brālis. Mans brālis piedzima vēl pirms likuma. Tomēr, tā kā Ķīnā pilsētas ir pārapdzīvotas un dzīvošana ir ļoti dārga, ģimenes lielākoties izvēlas audzināt tikai vienu bērnu, kā to nosaka likums. Laukos ja ir viens bērns, tad pēc kāda laika atļauj arī otro bērnu. Pēc Origana likuma, ja pirmais bērns ir meitene, tad drīkst būt vēl otrs bērns. Tas tādēļ, ka Ķīnā sieviešu ir daudz mazāk kā vīriešu. Nesen saskaitīts, ka 50 miljonu ķīniešu vīriešu ir neprecēti.

Kāda ir jūsu ģimenes saziņas valoda?
Vairākas. Ar sievu runāju krieviski. Es esmu mācījies krievu valodu. Sākumā sāku mācīties latviešu valodu, bet tad man kāds draugs ieteica mācīties krievu valodu, jo šajā valodā var sazināties vairākās valstīs, ne tikai Latvijā. Tādēļ iemācījos krievu valodu. Ar bērniem es runāju ķīniski, bet sieva runā latviski. Mana meita latviski un krieviski runā brīvi. Ķīniešu valodu viņa zina slikti, jo šeit ar viņu ķīniski runāju tikai es.

Vai Latvijā ir daudz ķīniešu ģimeņu?
Pavisam ir kādas 7-8 ģimenes, kas šeit dzīvo, strādā un audzina bērnus. Mums ir arī pašiem sava biedrība. 19. janvārī mums bija 1 gada jubileja, ko apvienojām ar ķīniešu Jaunā gada svinēšanu, uz kuru ieradās visi ķīnieši, kas ir Latvijā. Svinējām ātrāk, jo tad kad būs īstais ķīniešu Jaunais gads, ļoti daudzi brauc uz Ķīnu, svinēt kopā ar ģimeni. Kopā ar visiem ģimenes locekļiem bijām apmēram 80 cilvēku. Šādus pasākumus rīkojam vismaz pāris reizes gadā, lai cilvēkiem būtu iespēja satikties, uzturēt paziņu loku, savu nacionālo identitāti, jo mēs nemaz šeit neesam tik daudz.

Cik reizes gadā Tu brauc uz Ķīnu?
Vienu reizi gadā. Februāra sākumā arī lidosim uz Ķīnu. Manai mammai tas ir ļoti laimīgs laiks, jo viņa redz savus mazbērnus. Parasti Ķīnā esam 3 nedēļas, mēnesi.

Kas Tev visvairāk pietrūkst Latvijā?
Tieši manas ģimenes atbalsts. Man šeit ir sieva, bērni, sievas ģimene, kas mani ļoti atbalsta. Tomēr tā stingrā aizmugures sajūta, ko dod ģimene Ķīnā, man šeit pietrūkst. Šeit tomēr ir citas tradīcijas, arī atbalsts, ko sniedz ģimene ir citāds. Bet tas pietrūkst ikvienam, kas vairs nedzīvo savā dzimtenē. Tādēļ arī ķīnieši Latvijā cenšas turēties kopā.

Ēdiens ir ļoti būtiska noteiktās nācijas kultūras sastāvdaļa. Var uzskatīt, ka Tu uz Latviju esi atvedis daļu Ķīnas kultūras. Es pat teiktu ļoti garšīgu kultūras daļu – Ķīnas virtuvi. Tomēr Ķīna ir ļoti liela, un gan jau paši ķīnieši strīdas par to, kura reģiona virtuve uzskatāma par tradicionālo Ķīnas virtuvi?
Ķīnas virtuve ir ļoti daudzveidīga. Manā restorānā pamatā ir austrumu un ziemeļu Pekinas virtuve. Citur ir vairāk asi ēdieni. Dienvidos ir vairāk zivju un rīsu ēdieni. Kalnos, vairāk uz rietumiem, ēd aitas gaļu un maizi, jo tur dzīvo daudz musulmaņu. Ķīnā katrā pilsētā ir savs nacionālais ēdiens un gatavošanas tradīcijas.

Bet vai ir kāds ēdiens, ko varētu uzskatīt par Ķīnas virtuves imperatoru?
Tā noteikti ir pīlē Pekinas gaumē. Manā restorānā ir iespējams nobaudīt īstu pīli Pekinas gaumē.

Pīle Pekinas gaumē tiešām ir slavena gardēžu pasaulē. Kāds ir šī ēdiena noslēpums? Esmu mēģinājusi to pagatavot mājas apstākļos. Nekas jēdzīgs nesanāca.
Nav brīnums, jo pīle Pekinas gaumē nav mājās gatavojams ēdiens. Pat Ķīnā to gatavo tikai restorānos. To pagatavot ir ļoti liela māksla, katrs to nevar. Pie tam Eiropā un citur pasaulē bieži vien tiek piedāvāta pīle Pekinas gaumē, tāpat kā citi ēdieni Pekinas gaumē, kas ir tikai variācija par tēmu. Pēc īstās receptes, pīle Pekinas gaumē tiek cepta vesela uz uguns. Klienta acu priekšā tā tiek sagriezta. To pasniedz kopā ar pankūkām, svaigiem sīpoliem, gurķiem un Men Tjan. Šī mērce piedod ļoti īpašu garšu. Uz pankūkas liek dažus gabaliņus pīles, gabaliņos sagrieztus gurķus un sīpolus, pāri pārlej mērci. Pēc tam pankūku sarullē. Tāda, lūk, ir īsta pīle Pekinas gaumē.

Valda uzskats, ka, piemēram, autentisku franču ēdienu var uztaisīt tikai tas, kas par francūzi piedzimis. Vai tāpat ir ar ķīniešu ēdieniem?
Protams. Tādēļ visi mani pavāri ir tikai ķīnieši.

Vai gatavot ķīniešu ēdienu kā ķīnietim, var iemācīties? Cik ilgi būtu jāmācās?
Tam būtu jāvelta diezgan daudz laika. Tas gana atkarīgs no cilvēka un tā, cik viņš ir talantīgs. Ķīniešu virtuvē ir būtiski pārzināt kā mainās ēdiena garša, pievienojot vienu vai otru garšvielu. Agrāk par pavāriem kļuva no paaudzes uz paaudzi. Tēvs savas zināšanas nodeva dēlam, bet dēls vēlāk atkal savam dēlam. Arī mans tēvs nodeva man savas zināšanas. Protams, visu var apgūt, bet tos noslēpumus, ko nodod no paaudzes uz paaudzi, nevar iemācīties. Arī mans dēls, kaut arī vēl ir pavisam mazs, nāk pie manis uz virtuvi, un jau sāk uzdot jautājumus.

Kāds klients ir vidējais Latvijas iedzīvotājs? Cik es zinu, citur Eiropā daudzām ģimenēm ir tradīcija reiz nedēļā mieloties ar ķīniešu ēdieniem. Tos pasūta uz mājām, vai arī visa ģimene dodas uz restorānu.
Pirms krīzes bija vairāk klientu, nāca uz restorānu, pasūtīja uz mājām. Lai arī cenas nav ļoti dārgas, sākoties krīzei, protams, apmeklētāju skaits ir samazinājies. Tomēr arī tagad, cilvēki, kad vien viņiem ir iespēja, nāk uz restorānu. Mums ir savi patstāvīgie klienti, kas nāk katru nedēļu. Ir tādi klienti, kuriem pat nejautājam, ko viņš pasūtīs, jo zinām, ko viņam pasniegt. Pie mums nāk arī daudz ģimeņu ar bērniem.

Mēs gan esam mainījuši nedaudz ēdiena garšu. Jo katrai tautai ir sava garšas izjūta, un labam pavāram ir jāprot šai garšas izjūtai pielāgoties, neļaujot ēdienam zaudēt savu būtību. Ir jāprot pagatavot ķīniešu ēdienu tā, lai tas būtu ķīniešu ēdiens, bet garšotu Latvijas klientam. Īsts ķīniešu ēdiens ir ļoti ass un specifiskām garšas īpašībām. Šeit klientiem tāds ēdiens būtu par asu. Ķīniešu virtuvē plaši tiek izmantots čilī un ingvers. Cilvēkus ir jāpieradina pie eksotiskām garšvielām. Ja pie mums atnāk ķīniešu klients, mēs gatavojam ēdienu, kas atbilst viņa garšas izpratnei. Piemēram, ja ķīnietis pasūta ceptus kartupeļus, viņš sagaida, ka tie ir kraukšķīgi, it kā līdz galam neizcepti, bet latviešu klients teiks, ka kartupeļi ir puscepti.

Ķīnas virtuve ir ļoti bagāta. Mūsu zemei ir 5000 gadu. Tā ir ļoti sena tradīcija. Katrs ēdiens, ēdiena sastāvdaļa kā ietekmē cilvēka veselību. Ir pat pavārgrāmata, kurā apkopotas receptes, kas ļauj cilvēkam atbrīvoties no dažādām kaitēm, nedzerot zāles, bet ēdot noteiktus ēdienus. Piemēram, ja ir iesnas, ēdienu gatavo asāku, pievieno vairāk ingvera. Man arī šeit ir medicīniskā pavārgrāmata. Ēdienam jābūt savai garšai, īpašai smaržai, nedaudz noslēpumam.

Kur jūs ņemat vajadzīgos produktus? Šeit noteikti viss nav pieejams?
Agrāk bija grūtāk. Visgrūtāk dabūt svaigus dārzeņus un garšvielas. Bet tagad visu var pasūtīt. Vācijā un Holandē ir ķīniešu garšvielu un produktu bāze. Izmantojam arī vietējo produkciju, diemžēl šeit nav lielas izvēles un arī pietiekoši daudz nepieciešamo produktu. Pat nezinu kāpēc, jo šeit ir tik daudz neizmantotu zemju. Es tiešām par to brīnos – tik maz cilvēku, tik daudz zemes. Kāpēc neviens neko nedara? Ir taču tik daudz iespēju. Tikai jādara. Liekas, ka cilvēki vienkārši netic sev, neuzdrošinās, vai arī nevēlas ko darīt. Galvenais, ka nav tā, ka cilvēki neprot darīt. Savā sievas ģimenē redzu, ka tur cilvēki dara un strādā, sievas vecākiem ir lopi, dārzs, laivas, bet ir cilvēki, kas neko nedara, un tad vēl spriež, kāpēc tas vispār vajadzīgs, kādēļ tā jāraujas. Ja cilvēki Latvijā darītu, nevis domātu, ka tur, kur mūsu nav ir labi, tad šeit arī krīzes nebūtu. Katrā valstī ir savas problēmas. Cilvēkam pietiek, ar to, ka viņš ir trīs reizes paēdis un ir jumts virs galvas. Ja gribas ko vairāk ir jādarbojas. Viss atkarīgs no katra paša. Aizbraukt var vienmēr, bet arī citur ir jāstrādā, lai ko iegūtu. Es arī šeit strādāju, lai iegūto to, kas man ir.

Kā Tev garšo latviešu virtuve? Vai Tev ir kāds mīļākais latviešu ēdiens?
Man garšo Latvijas virtuve. Tagad eju to baudīt uz „Lido”, bet mana mīļākā ēstuve bija kafejnīca „Staburags”, kas tagad diemžēl ir slēgta. Mans mīļākais ēdiens bija tur gatavotās ceptās ribiņas. Tik garšīgas citur nekur neesmu ēdis. Kad vēl nebiju precējies, gāju tur bieži. Pasūtīju ribiņas, kartupeļus un alu. Man ļoti garšo latviešu alus. Tā bija īsta bauda.

Ko Tu ieteiktu latviešiem iemācīties no ķīniešiem?
Es ieteiktu vairāk ekonomēt, vienam otram palīdzēt, nedarīt otram ļaunu. Latvija ir maza zeme, kas ļoti ātri varētu kļūt bagāta, bet tomēr tas nenotiek. Ne velti latviešiem pašiem ir teiciens: „Vislabākais ēdiens vienam latvietim ir otrs latvietis.” Tā arī viens otru ēd un valsts neattīstās. Cilvēki īpaši neturas kopā un nesarunājās.

Cilvēkiem vajag cerību. Ļoti daudz dzīvo bez cerības. Cilvēki pat necer, ka izdzīvos līdz pensijai, netic, ka viņi vispār saņems pensiju. Tādēļ notiek šmaukšanās ar nodokļiem. Cilvēkiem vajag cerību, ka viss būs labi, tad arī aizbraukušie atgriezīsies.

No ķīniešiem latviešiem jāmācās taupīt naudu. Ja ķīnietis nopelna 10 Ls, 5 noliek priekšdienām, bet piecus tērē. Latvietis, turpretī, nopelna Ls 10, bet iztērē 12. Ķīnieši vienmēr plāno 10 gadus uz priekšu, bet šeit cilvēki bieži vien dzīvo vienai dienai. Ja gadās kāda nelaime ar veselību, vajag operāciju, nav naudas ar ko par to samaksāt, jo nav nekā iekrāta. Ķīnā cilvēkiem vienmēr ir iekrājumi, lai arī cik viņi nopelnītu. Tāda ir mūsu tradīcija jau vairākās paaudzēs.

Vēl šeit cilvēkiem vajadzētu vairāk strādāt, nemeklēt vieglāko ceļu, kā nopelnīt. Mums ķīniešiem ir teiciens, ka 20 gadi ir saldi, bet 20 rūgti. Labāk, ka tie rūgtie ir jaunības gadi, kad cilvēks ir spēka pilns un daudz ko var paveikt, nevis mūža nogale, kad veselība pieklibo un spēku vairs nav tik daudz.

3 ēdieni, ko Tu ieteiktu nobaudīt tiem, kas viesojas Ķīnā
Pīli Pekinas gaumē
Kādu no asajiem ķīniešu ēdieniem
Ķīnas dienvidiem raksturīgā veidā pagatavotu zivi. Tvaikotu svaigu zivi.

3 vietas, ko obligāti apmeklēt
Ķīnas mūri
Aizliegtā imperatora pilsēta un pils
Augstākais Ķīnas kalns Hai Shan

3 kultūras pasākumi
Ķīniešu opera
Ķīniešu Jaunais gads
Pūķa pamošanās svētki (2. februārī pēc ķīniešu kalendāra). Tas raksturīgs tieši dienvidu Ķīnai.

Par Ķīnu pasaulē valda tik daudz un dažādu maldīgu stereotipu, ka vislabāk pašam aizbraukt un paskatīties. Ķīnā jābrauc uz laukiem, jo pilsēta nav īstā Ķīna, tāpat kā Rīga nav Latvija. Īstā Latvija ir ārpus Rīgas. Kad es aizbraucu, piemēram, uz Cēsīm, liekas, ka esmu nokļuvis paradīzē.

Dalīties.

Atstāt Ziņu