Vārda dienu svin: Ilze, Ildze, Izolde

Lapzemes haskiju draudzene – latviete Elīne

Pinterest LinkedIn Tumblr +

iņa ir atradusi savu sirds aicinājumu. Par spīti lielajai slodzei un aukstumam, viņa ļoti mīl darbu haskiju fermā. Par to kā viņai ir gājis, cik ilgi tur bijusi un ko darījusi mums stāsta Elīne Berezovska, meitene no Latvijas, kas vairākkārt strādājusi kā brīvprātīgā Lapzemē.

300 km aiz Polārā loka
Jau Latvijā esot, es pieskatīju un trenēju Sibīrijas haskijus. Tad nolēmu “iegūglēt” par kādām iespējām padarboties kā brīvprātīgā. Lapzemi izvēlējos, jo aukstums un ziemeļi mani vienmēr ir vilinājuši. Lapzemē es biju pusgadu aizpagājušajā ziemā, un arī visu šo vasaru. Arī tagad mēģinu atrast iespēju un laiku aizbraukt atpakaļ. Es biju Enontekio, kas ir 300 km aiz Polārā loka, Somijas “rokā”. Vasarā logā spīdēja saule, bet ziemā, no novembra vidum līdz janvāra vidum, sauli vispār neredzējām, tikai skaisto ziemeļblāzmu. Strādāju kā brīvprātīgā haskiju fermā, kas atrodas pie Hettas. Lietas, ko tur iemācījos un ieguvu, nav naudā izmērāmas. Mūsu ferma nodarbojas ar tūristu pārvadājumiem suņu pajūgā. Darbs katrā sezonā ir ļoti atšķirīgs.

Darbs fermā
Fermā mums bija pāri par 100 Aļaskas haskiju (atšķirība no visiem tik zināmajiem Sibīrijas haskijiem – Aļaskietis nav tīra šķirne, tas ir Sibīrietis krustots ar kādu citu, lai radītu izturīgākus un spēcīgākus kamanu suņus). Darba pienākumos ietilpa viss, sākot ar suņu barošanu, līdz medicīniskām operācijām, dzemdību pieņemšanām, trenēšanām utt.

Vasaras sezonā esam apmēram 7 brīvprātīgie, ziemā attiecīgi vairāk. Darbojamies brīvprātīgi, bet saimnieki nodrošina mūs ar daudz un labu ēdienu, jauku dzīvesvietu, nepieciešamo apģērbu, kā arī dažādas izklaides.
Tādu pieredzi nevienā citā darbā es neuzkrātu, jo ļoti mīlu suņus, daudz mācos par kamanu suņiem un izmantoju katru iespēju uzzināt vairāk. Lai gan lielākā daļa no brīvprātīgajiem, nav tādi suņu entuziasti, kā es, tomēr viņiem ļoti patīk, un viņi turpina atgriezties.

Tipiska vasaras diena
Darbs sākas astoņos vai deviņos. Atnākam uz fermu, saņemam norādījumus par dienas plānu, sadalām uzdevumus, padzirdam suņus, satīrām apkārtni, un tad katrs iegrimst savos darbiņos. Dienas vidū ir pusdienas, kur tiek pārrunāts izdarītais un, kas vēl jāpaspēj, pēc tam tiek turpināti darbi. Pēcpusdienā katrs iegrimis savos darbos, ap septiņiem tiek baroti suņi, vakars ir brīvs. Paņemam pastaigā mīļākos suņus, braucam ar kajakiem pa ezeru, ejam uz veikalu, spēlējam biljardu vietējā hotelī, reizēm piektdienas vakaros dziedam karaoki vienīgajā bārā, kur vienā vakarā vidēji var saņemt divus bildinājumus no ziemeļbriežu audzētājiem. Mēs, no suņu fermas, esam vienīgās jaunās meitenes, kas tur parādās, tāpēc arī vietējie mēdz izteikt dažādas piezīmes. No somiem un sāmiem gan neko aizskarošu nevar sagaidīt. Ļoti jaukas un draudzīgas tautas.
Šovasar es biju atbildīgā par suņu treniņiem, grupu treniņu vadīšanu utt. Ar 100 suņiem darba pietiek, fiziskās aktivitātes netrūkst ne suņiem, ne brīvprātīgajiem.

Tā vieta ir lieliska ar to, ka katram tiek dotas iespējas mācīties. Es, piemēram, pirms tam neko nezināju par dažādiem celtniecības darbiem, bet tur visu var iemācīties. Jā, arī meitenēm nākas dzīt naglas, zāģēt, cirst malku un vadīt dažādus bezceļa transportlīdzekļus. Savukārt vīrieši tiek arī pie bērna pieskatīšanas un apģērbu sašūšanas. Vasarā obligātais dienas nosacījums ir trenēt suņus. Katram brīvprātīgajam tiek piešķirti ap 20 apmācāmie. Suņi ir sadalīti pa kategorijām, un pirms sāk trenēt suņus, ir jāiziet gara, gara pašapmācība, lai zinātu, ko darīt katrā no šīm kategorijām. Varu lepoties, ka izvēlējos tieši to fermu. Neesmu redzējusi, ka kaut kur tā rūpētos par suņiem. Ja ir viens, divi vai pieci suņi, tad, protams, bet tur to ir pāri pa 100. Un tomēr – katra suņa mazākā brūcīte, katra izbēgšana, ovulācijas periods, viss tiek sīki un smalki pierakstīts iknedēļas pārbaudēs.

Ziemas darba diena
Tā ļoti atšķiras no citām sezonām. Par piemēru minēšu 24.decembra dienu. Franču tūristiem, piemēram, ir īsts Ziemassvētku gars, un viņi ar kamanām grib braukt jau astoņos no rīta. Suņiem ir veselīgi paēst divas stundas pirms skriešanas, tas nozīmē, ka sešos tiem jau jābūt paēdušiem. Tātad, barības gatavošana jāsāk piecos, pierēķinām vēl laiku, kas tiek pavadīts ceļā uz darbu, sanāk, ka iepriekšējā naktī laikam nav jēgas iet gulēt. Ziemā visu dienu esam uz kamanām. Protams, katra diena atšķiras, darbā rutīnas nav, un pārsteigumi tevi sagaida ik uz stūra, bet bieži vien ziemā esam vai nu uz kamanām vai uz sniega motocikla.
Sals var sasniegt – 40 grādus, bet parasti ir ap -15. Galvenais silti sapakoties un visu laiku kustēties. Iet mājās sasildīties un iedzert tēju, es neiesaku. Uznāk tāds gurdenums un miegs… Ziemā, kamēr citi ir ar tūristiem kaut kur Lapzemes pirmatnīgajā dabā, vienmēr kādam jāpaliek fermā, jāvada ekskursijas, jābaro suņi, jātīra un jādara citi sīki, bet nozīmīgi darbi.

Lai būtu tur, tam jābūt tavam sirds darbam
Brīvprātīgo vidū parasti valda saprašanās no pusvārda. Vēl neesmu piedzīvojusi gadījumu, kad kādam nepatiktu darbs. Lai gan tas tiešām ir grūts! Un ir nācies atrunāt cilvēkus, kas vēlas turp doties “pamīļot sunīšus”. Protams, mīlestības tur netrūkst, bet ir jārēķinās ar milzīgu fizisku un emocionālu piepūli. Saimnieki, kas paši ir bijuši nopietni sportisti, piedzīvojumu meklētāji, nodarbojušies ar ekstrēmām lietām, un nereti sasnieguši savu spēju robežu, prasa no tevis daudz. Mēs visi esam tur, jo tas ir sirds darbs. Dažreiz suņus ņemam līdzi uz mājām, ja nepieciešama socializēšanās, mīļums vai mājas apmācība. Par spīti slodzei, cilvēki turpina tur atgriezties, vai nav dīvaini?
Protams, saimnieki, daudz ko no tevis prasa, bet daudz arī grib dot pretī. Mums bija lieliskas iespējas brīvdienās slēpot, iet pārgājienos pa fantastisko Lapzemes neskarto dabu, slēpot, braukt ar sniega dēli, ar sniega močiem, kāpt kalnos ar sniega kurpēm. Tas noteikti bija tā vērts! Šovasar noteikti braukšu atkal!

Par suņiem
Tie ir tik pat dažādi kā cilvēki. Ar laiku var iepazīst katra niķus un raksturu. Visi suņi, kas ir dzimuši mūsu fermā, ir draudzīgi un mīl cilvēkus. Bet tie, kas ir nopirkti no, piemēram, Zviedrijas audzētavām, bieži vien ir bailīgi, kas liecina, par to, cik nepareizi iepriekšējie saimnieki ir izturējušies pret tiem. Viņiem ir nepieciešamas īpašas rūpes un uzmanība. Daudziem ar laiku kļūst labāk un viņi spēj atvērties pret cilvēkiem. Visā fermā ir tikai divi suņi, kuri var skriet bez pavadas, jo haskijam ir tāda daba – neesmu piesiets, skrienu prom! Lai gan mēģinām jaunos kucēnus izaudzināt tā, lai tie staigā brīvi.

Katram no darbiniekiem ir kāds mīļākais suns, vai pat vairāki. Mans mīļākais suns man ir ļoti īpašs. Kad pirmo reizi ierados fermā, viena no darbiniecēm nāca klajā ar paziņojumu, ka Trouble gaida kucēnus. Biju ļoti satraukta, jo nekad nebiju piedalījusies suņu dzemdībās. 26.septembrī pasaulē nāca septiņi kucēni. Arī mana Tundra. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, uzreiz iemīlēju. Viņas kucēna gados pavadījām kopā ļoti daudz laika. Kad nācās doties atpakaļ uz Latviju, protams, bija sāpīgi un skumji. Latvijā esot, katru dienu ilgojos pēc viņas un redzēju sapņos. Šovasar, kad atkal apciemoju Tundru, viņa mani pazina, un atkal saaugām kā māte ar meitu. Viņa nāca man līdzi bez pavadas, un vēroja katru manu soli, tāpat kā es viņējo. Saimniece man ļāva suni adoptēt. Tundra oficiāli ir mans suns, bet, kamēr viņa vien var skriet un izbaudīt kamanu suņa dzīvi, es gribu, lai viņa ir ar māsām un brāļiem. Vismaz reizi gadā centīšos viņu apciemot. Pie visiem suņiem ir ļoti pierasts, un katrs liekas mīļš un tuvs.

Visu šo laiku es varētu nosaukt par labāko laiku manā mūžā. Suņi, kas mīl skriet, pirmatnīgā daba, ziemeļblāzmas, aukstums… Tā jau saka, ka ar šīm lietām Lapzeme tev “iekož” tā, ka gribas atgriezties vēl un vēl…

Dalīties.

Atstāt Ziņu