Laime pazudusi

Laikam jau vakar secināju – mana laime kaut kur pazudusi. Ne jau es to pazaudēju. Tik cieši turējos pie tās. Tik, kad gribēju sameklēt – nav. Vairs nav. Es to nepazaudēju. Laime aizgāja pati vai kāds paņēma. Kādas muļķības. Ko cits darīs ar manu laimi. Tā pilnīgi nevienam nederēs, tik man. Cits to nevar pat apēst vai uzvilkt mugurā. Mana laime ir mana laime. Ko lai dara, ja tā iedomājusies pazudināties? Vispirms laikam jāiztīra kā nākas māja, varbūt tā tepat kādā kaktiņā ielīdusi. Pa to laiku varēšu padomāt, kur meklēt, ja neatradīšu tepat. Bet es pat nezinu, kāda tā laime izskatās. Gruži ir gruži, suņu spalvas ir suņu spalvas… Laikam jau jāatsakās no putekļusūcēja darbināšanas, ka neiesūcu to nezināmo laimi iekšā un pēc tam pati neizmetu gružkastē. Ne velti statiska ziņo, ka tik daudz nelaimīgu cilvēku ir tāpēc, ka, lai būtu laimīgs, ir daudz jādara. Tagad esmu piespiesta darīt vēl vairāk – sameklēšu to pazudušo laimi. Būšu tikpat laimīga kā agrāk un vēl laimīgāka. Laime, ūū, es eju meklēt.