Vārda dienu svin: Anna, Ance, Annija

Laikam vajag rāmi

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nesen pamanīju – rāmis salūzis. Bija liels, glauns, stiprs. Pārlūzis. kāda jēga, ka man bija pašai savs rāmis. Galīgi bez rāmjiem neesmu – čurāju tualetē, naktskreklā apkārt neskraidu, rupji lamāju tikai vienu… Ja kādam mani vajag rāmī, lai iegādājas portretu un to ieliek rāmī. Tie citi rāmji no kaut kādām dzeloņdrātīm,metāla vai plastmasas ir tikai tiem, kas grib, lai es esmu rāmī. Es zinu, ka mans rāmis ir salūzis. Līmēt, kā citādi labot? Tāpat tas ir pārlūzis
Edītes Piafas dziedājums patīk no bērnības, filmu šad tad esmu redzējusi, nesen pa TV arī pacentos nepalaist garām. Gan jau kāds manām muļķīgajām domām šajā sakarā nepiekritīs, bet… Piafa bija skuķis no rentsteles. Skuķis no rentsteles ar milzīgu talantu. Esot zvaigznei, valkājot glaunus tērpus, izcelsme no rentsteles pat nebija noslēpjama. Varbūt slēpšanas vajadzība viņai nemaz neienāca prātā, varbūt toreiz nemaz nebija vajadzīgs to slēpt. Šodien gan daudzi uzvelk glaunu apģērbu, safrizējas, veic kaut kādas kosmētiskās operācijas un paši uzskata, ka citi neredz, ka viņi ir no rentsteles. Daļa neredz, jo paši ir no rentsteles un pat vēl tajā ir. Tikai izliekas, ka neviens cits viņu renstelismu neredz. Visi nav Edītes Piafas, kura bija no rentsteles, bet izkāpa no tās.
Mūsu pašu I. Ziedonis ir rakstījis – Lēksim bedrē, lēksim bedrē. redzēs, kas mūs ārā vilks. Viņš laikam neminēja, ka ārā neviens nevilks. Grūdīs tik dzīļāk. Tāpat kā tie, kas ir renstelē, velk tik citus iekšā – nevienam nav jāpaliek ārpus rentsteles. Tas rāmis jāapliek atkal. Pietiek, ka citi dara pēc sava prāta.

Dalīties.

Atstāt Ziņu