Vakar biju Oligarhu kapusvētkos. Kopā ar vīru Daugavā nogremdējām mazu papīra kuģīti – noslīcinājām oligarhus sevī.
Man jāatzīst, ka līdz šim ne uz vienu piketu un līdzīgām aktivitātēm nebiju gājusi. Jā, arī es esmu bijusi nokaitināta un dusmīga, taču burkšķēju savā virtuvē, nevis pievienojos tiem, kas gāja savu attieksmi un viedokli skaļi un skaidri parādīt.
Slēpos aiz domām – „tas jau neko nemainīs”, „tāpat neviens neieklausīsies” un „gan jau tie citi izcīnīs” utt.
Kas mani pamudināja šoreiz aiziet? Laikam varu pievienoties tiem, kas saka – pacietības mērs nu reiz ir pilns. Un ne tikai tādēļ, ka pārņem izmisums, raugoties kaut vai uz tiem pašiem nesenajiem notikumiem – kā notiek Valsts Prezidenta ievēlēšana, kā Saeimas deputāti, uzspļaujot tiesu varai, aizsargā Šleseru, bet tāpēc, ka ik dienas redzu pesimismu un bezcerību.
Nesen sarunā ar Bērnu klīniskās universitātes Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītāju Aigaru Pētersonu saklausīju arī viņā šo bezcerības noti- esot bijušas tik daudz darba grupas, pirms vēlēšanām politiķi tik aktīvi vēloties strādāt, lai novērstu katastrofālo bērnu traumatismu, kāds tas ir Latvijā, taču pēc tam – čuš…labā apņemšanās izčākst. Un mēs esam tur, kur esam.
Bezceris – darba nav. Tas ir iemesls, kādēļ vēl viens man zināms cilvēks jau tūliņ dodas prom no Latvijas. Nu jau droši varu teikt, ka teju katrs trešais mans radinieks, paziņa vai draugs ir aizbraucis. Viņiem ir zudušas cerības par Latviju. Viņi vairs netic. Liela daļa no viņiem tur ir nolēmuši palikt uz dzīvi pavisam. Atraduši darbus, iekārtojuši mājas, bērni iet angļu skolās. Un ir sajūta, ka to reālo situāciju nez kāpēc tie, kas šajā valstī pieņem lēmumus, neredz. Var jau būt, ka vainīgi esam arī mēs –šeit palikušie, jo sēžot savās virtuvēs, izliekamies akli, kurli un mēmi.
Tāpēc es vakar biju oligarhu kapusvētkos. Es to aklo, kurlo un mēmo noslīcināju reizē ar kuģīti. Palaidu prom kopā ar degošā korupcijas kluča dūmiem. Un vakar, esot tur starp tūkstošiem citu pozitīvi noskaņotu tautiešu, sapratu, kādēļ tieši šis aicinājums mani uzrunāja. Nav vērts vērsties PRET kaut ko ir. Pret oligarhiem? Labi, nebūs šie trīs, vietā nāks citi. Ir jāvirza sava enerģija PAR kaut ko. Par vērtībām un principiem, kuriem tici. Par vīziju, kādā valstī tu gribi dzīvot un kādā tu gribi, lai dzīvo tavi bērni.
Aizveru acis un mēģinu iztēloties, kāda Latvija būs pēc 10, 20 gadiem. Šobrīd neko neredzu. Man nav ne jausmas, kurp iet mūsu valsts, kas ar to notiks un kas notiks ar mums pašiem. Ir zudusi drošības sajūta par nākotni. Bet man tik ļoti negribas, lai tas bezceris uzvar. Jo es vēl ticu.
