Vārda dienu svin: Guna, Judīte

Lai atkal gribētos iet uz darbu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ja darbs vairs nav tīkams un neko citu, izņemot riebumu, neraisa, tad ir pienācis laiks darba vietu, specifiku vai, iespējams, profesiju mainīt. Tajā pašā laikā, mūsdienu ekonomiskajā situācijā daudzi iebildīs – ir taču labi, ja VISPĀR IR DARBS. Un arī tā ir taisnība. Tādēļ es apskatīšu divas izvēles.

Ja no darba vietas prom iet pašlaik nevari
Ja skaidri saproti, ka nekāda promiešana no patreizējās darbavietas sekot nevar, tad atliek piestrādāt pie motivācijas.
Ja galvā dienu no dienas formējas teikums- „NEGRIBU IET UZ DARBU”, tad paņem  baltu lapu, un uzraksti uz tās šo teikumu. Tad uzraksti – kas notiks, ja neiesi uz darbu – punktu pa punktam – nebūs ienākumu…. nevarēšu atļauties…. u.t.t.
Tad krietnu brīdi padomā par šīm sekām, un ieklausies sevī – kā vari pārveidot 1. negatīvo apgalvojumu saturošo teikumu. „Vēlos iet uz darbu, lai saņemtu ienākumus x Ls mēnesī….” , „Vēlos iet uz darbu, jo gribu atļauties…..” u.t.t. Veidojas pozitīva motivācija.
Nedrīkst aizmirst, ka šajā gadījumā nepieciešams atrast kādu hobiju, aizraušanos, kas rada prieku un piepildījumu ārpus darba laika vai varbūt apgūt paralēli darbam kādu jaunu profesiju, iegūt papildus izglītību.

Ja vienkāršais motivācijas treniņš nelīdz, tad laiks ieskatīties sevī dziļāk – kādi tad ir galvenie iemesli, kādēļ vairs nevēlies iet uz konkrēto darbu, un pats galvenais – kurus no šiem punktiem ir tavos spēkos mainīt? Vai vismaz mēģināt mainīt… (Jo daudziem cilvēkiem ir fantāzija, ka viņi noteikti nedabūs to, ko prasīs, un bieži vien šai fantāzijai nav nekāda sakara ar realitāti.)

Vieni no izplatītākajiem iemesliem, kādēļ cilvēki vairs negrib palikt līdzšinējā darbā, ir komunikācijas problēmas ar vadību vai kolēģiem, agresīvs vadības stils, neveselīgs emocionālais klimats kolektīvā, izaugsmes iespēju trūkums, neapmierinošs atalgojums, darba apstākļi, kas cilvēkam nav pieņemami (tajā skaitā naktsstundas cilvēkam, kas pēc savas konstitūcijas nav „pūces” tipa.)
Ļoti izplatīts iemesls darba maiņai ir arī fakts, ka cilvēks sāk apzināties, ka nedara to, kas ir aicinājums, bet gan strādā darbu saskaņā ar profesiju, kurā iegūta izglītība. Jaunībā. Bez īpašas motivācijas. „Pa burzmai” -jo draugi to studēja. Vai tādēļ, ka bija kaut kas jāstudē – ķeksīša pēc. Gadās arī, ka cilvēks ir jau realizējis sevi kādā noteiktā sfērā, un vienkārši sajūt aicinājumu realizēt sevi arī citā sfērā, atsakās no drošības un dodas jaunas attīstības virzienā. Bet šis jau ir produktīvais darbības maiņas veids, un neko citu, izņemot drosmi pieņemt izaicinājumu, neprasa.

Ja darbs vairs nepatīk augšminēto destruktīvo iemeslu dēļ, tad lietderīgakais, noteikti, ir mēģināt rast risinājumu – paprasīt algas pielikumu, iet uz atklātām sarunām par neapmierinošo emocionālo klimatu kolektīvā, lūgt papildus kursus, seminārus, izaugsmes iespējas, pamatojot kādēļ ir gatavs darīt atbildīgāku, sarežģītāku darbu vai ieviest izmaiņas esošajā… Strukturēt savādāk savu darbu, meklēt jaunas, radošākas pieejas.

Bieži vien pietiek iemācīties savādāku komunikācijas veidu ar vadību vai kolēģiem, lai situācijas darbā līdzsvarotu un atrisinātu. Der apgūt arī spēju savādāk, mierīgāk raudzīties uz daudziem procesiem darbā, spēt organizēt savu laiku, neuztvert personiski lietas, ko nebūtu jāuztver personiski. Viena liela un izplatīta nelaime darba vietās šobrīd ir tā, ka notiek nevis kopīga tiekšanās uz konkrētu, konstruktīvu mērķi uzņēmumā,  bet gan personisku ambīciju, varaskāres apmierināšana. Manipulācijas un dažāda veida  „psiholoģiskās spēlītes” , kuru rezultātā darbinieks nevis mierīgi pilda savus pienākumus, bet atrodas regulārā emocionalā diskomfortā un izjūt apjukumu. Pie tam, tas notiek visdažādākajos līmeņos. Tikai mainot pašam savu uzvedības un reaģēšanas veidu, ir iespējams izbēgt no manipulāciju, intrigu un emocionālas apspiestības stāvokļa.

Pirms raksti atlūgumu, izdomā, ko patiesi vēlies
Ja situāciju izmainīt un atjaunot savu psiholoģisko līdzsvaru neizdodas, laiks apsvērt domu par reālu darba maiņu. Pēc manas psihologa  pieredzes es secinu, ka lielākā nelaime šajā situācijā ir tā, ka lēmums par prom iešanu tiek izdarīts steigā, uz sakāpinātu emociju pamata. (Sevišķi uzņēmumos, kuros valda nelabvēlīgs emocionālais klimats, un cilvēks būtībā regulāri atrodas jau uz izmisuma robežas…) Tiek uzrakstīts atlūgums, un bieži vien seko nestabilitātes izjūta. Tas nav produktīvi.

Pirmām kārtām es ieteiktu nomierināties, nodistancēties no esošās situācijas, neiesaistīties liekās emocijās, bet veltīt savu laiku un enerģiju sevis izzināšanai – KO ES PATIESĪBĀ VĒLOS? Neviens neliedz sākt meklēt sev jaunu darbu vai kalt plānus personiskajam biznesam. Un tikai tad, kad veikti sagatavošanās darbi, var doties prom no līdzšinējā darba, izjūtot stabilitāti par nākotni un pārliecību par saviem lēmumiem.

Sekas, ja cilvēks ilgstoši izjūt negatīvas emocijas saistībā ar darbu, domāju, visiem ir labi zināmas – veselības problēmas, spriedze, kas ietekmē arī attiecības ģimenē, pastāvīga neapmierinātība vai depresīvs noskaņojums. Un ļoti biežais neapmierinātības pavadonis – emocionālā ēšana…

Pats galvenais ir paturēt prātā, ka katrs pats ir savas dzīves saimnieks. Ar saviem sapņiem, lēmumiem un atbildību.

Dalīties.

Atstāt Ziņu