Trešdien savā pasta kastītē saņēmu ikmēneša žurnālu UNA, kas ir mans pagājušā gada jaunatklājums 🙂
Nu tad lūk! Sāku to lasīt un izlasot tikai redaktores sleju, to aizvēru un sākās manas pārdomas. Galvenā redaktore stāstīja par savu Medus zemi, vietu,kas viņai saistās ar labām atmiņām un sajūtā, un kur gribas atgriezties. Un tad arī es, guļot blakus mazajam bērnam, gaidot,kad viņš aizmigs domāju par to, kas ir mana Medus zeme?!?
Vai vieta, kur dzīvoju tagad…. īsti nē, jo nejūtu šai vietai piesaisti, te dzīvoju,jo pagaidām tā vajag, bet klusībā ceru, ka dzīve mani aizvedīs tur, kur patiešām jūtos labi 🙂 Ir dienas, kad staigājot ar bērniem jūtos kā no citas planētas, ka viss liekas tik svešs un es te neiederos, kaut nedzīvoju šeit pirmo gadu.
Tad es domāju, varbūt mana Medus zeme ir vieta, kur esmu augusi un skolā gājusi…. bet pie apstiprinošas atbildes nenonācu 🙂
Sapratu…. tā ir vieta, kur pagājušas vasaras, kur gribas aizbraukt arī tagad. Dzīvot nē, bet pavadīt tur brīvdienas, izslēgt telefonus, atstāt visas ikdienas problēmas tur…. uz lielā ceļas, kas iet garām šai vietai, jo tur tām nav vietas. Tur ir plašā jūra, kas mani vienēm saista, siltās smiltis, svaigais gaiss un pat uzmācīgie odi, kas tomēr piederas pie lietas 🙂 Tikai žēl, ka sanāk reti tur būt. Pat manam vīram, kas agrāk nebija tur bijis, tā vieta ir ļoti mīļa 🙂
Vai esat domājuši, kas ir jūsu Medus zeme??? 🙂
