Iepazīstieties – Agnija Kazuša. Beigusi maģistrus LU Komunikācijas zinātnē. Žurnāliste, skolotāja un aktīva dažādu organizāciju pārstāve. Agnija ir uzrakstīju romānu ‘Trīs tases Ēģiptes’, kas balstīts uz viņas pašas piedzīvoto Ēģiptē. SievietesPasaule.lv nolēma publicēt šo darbu un dot tev iespēju sekot līdzi spraigajiem notikumiem, bet pirms tam, iepazīsimies ar pašu autori.
DARĪT TO, KAS SAGĀDĀ PRIEKU
Vai tu varētu iedomāties sevi, darot ko citu?
Diez vai. Tad man būtu jābūt citām prasmēm. Man, piemēram, ļoti patīk mūzika un varbūt, ja to izmācītos, tad varētu spēlētu kādu mūzikas instrumentu.
Grūti iedomāties, darot ko citu. Jā, dažkārt varbūt aizdomājos par to, bet tie ir tādi sīkumi.
Es parasti daru to, kas man patīk un, ja man nepatīk, es nedaru. Man ir bijis tā, ka sāku kur strādāt, bet pēc nedēļas saprotu, ka nav, nu nepatīk. Nemoku sevi un eju prom. Kāpēc sevi spīdzināt? Jādara lietas, kas patīk, tikai tā var just piepildījumu.
Kāda ir tava diena?
Es ļoti daudz laika pavadu pie datora. Dažādi projektu pieteikumi, bloga rakstīšana utt. Ja neesmu pie datora, tad ir dažādi organizatoriski pasākumi. Tā kā ikdienā dzīvoju ārpus Rīgas (un bieži, vispār ārpus Latvijas), tad kārtojot lietas, braucu uz Rīgu. Ir jāatrod kādas telpas pasākumiem, vai jātiekas ar cilvēkiem utt. Vienīgi, kad mācu angļu valodu, tad ir kaut cik noteikts režīms, tad esmu skolā un man ir noteiktas stundas, kad esmu tur.
Tev angļu valoda ir tik labā līmenī, ka vari mācīt citus. Kā to iemācījies, apguvi?
Ir tā, ka, piemēram, Ēģiptē, Indijā un Ķīnā ir mācīt vieglāk, nekā te. Latvijā tev var kaut ko paprasīt arī latviski, bet tur viss ir jāapgūst angliski. Arī man pašai nepārtraukti jāmācās. Nedrīkstu nezināt. Un nav tā, ka es visu zinu. Mācu, un pati mācos. Sastādu programmu, kā mācīšu un pieturos pie tās. Pati es angļu valodu mācījos, kā jau citi, skolā, bet vēl papildus gāju uz kursiem. Izgāju arī tālmācības kursus, un tas iemācīja plānot, motivēt sevi mācīties.
Bet vispār, angļu valoda ir mana ikdienas valoda. Darbs organizācijās dod iespēju to pielietot. Es arī šobrīd rakstu beļģu medijam www.concertnews.be, un arī tur, protams, jālieto angļu valoda.
INDIJA. ĶĪNA. ĒĢIPTE.
Kā tu nonāci Indijā?
Darbojoties organizācijā (AIESEC) datubāzē atradu, ka tur ir kāda skola, kas meklē skolotāju un piedāvā par to tādu atalgojumu, ar ko var izdzīvot. Jāatzīstas, īsti nezināju ko es tur darīšu, taču devos ceļā. Biju tur 8 mēnešus. Īsto Indiju redzēju tikai tad, kad sanāca paceļot, jo vide, kurā dzīvoju un strādāju bija moderna. Indijā mācīju angļu valodu bērniem no 6. līdz 9. klasei. Jāatzīstas, tas bija pat nedaudz komiski. Tur Indijā, viņi angļu valodu zina varbūt pat labāk par mani. Skolā, kurā mācīju, daudzi bērni ir dzimuši Amerikā, līdz ar to, viņi brīvi runā angliski, un visi mācību priekšmeti ir angļu valodā. Un es tādiem mācīju angļu valodu. Darīju to tā, kā mums skolā māca latviešu valodu un literatūru. Mācīju, kas ir epiteti, metafora. Lasījām dažādu literatūru. Mācīju kā rakstīt, piemēram, labu eseju vai rakstu. Arī viņi, apzinājās, ka tā nav mana dzimtā valoda, bet viņi mani pieņēma. Bija interesanti.
Un kas tevi aizveda uz Ķīnu?
Vispār tas sanāca ļoti negaidīti. Tieši pēc Indijas posma, biju nolēmusi, ka nedaudz paceļošu pa Honkongu. Un tieši tajā laikā nāca piedāvājums pamācīt angļu valodu kādā Ķīnas skoliņā, kur uz doto brīdi nebija skolotājas. Un, es piekritu. Mainīju visus savus plānus. Visas manas mantas bija Indijā, jo biju domājusi pēc ceļojuma atgriezties tur, paņemt mantas, un doties atpakaļ uz Latviju. Ja salīdzina, kādā līmenī mācīju Indijā, tad bija grūti pārslēgties uz ko tādu, kas bija Ķīnā. Tur pat direktors nesaprot angļu valodu. Tas nemaz nebija viegli. Man noteikti ir vieglāk strādāt ar nedaudz lielākiem bērniem, kuriem jau ir valodas priekšzināšanas.
Un kāpēc devies uz Ēģipti?
Biju beigusi maģistrus un man gribējās kaut ko traku, ko jaunu, tā teikt, izvēdināt galvu pēc mācībām. Tajā laikā arī sāku meklēt darbu un sūtīju visur savu pieteikumu, arī darbam Ēģiptē. Un pēkšņi zvans – vai esmu gatava jau nākamnedēļ braukt uz Ēģipti? Bija nedaudz nedrošums. Taču, man gribējās uzzināt, kas tur būs. Zināju, ka nožēlošu, ja neaizbraukšu. Tā nu es aizbraucu. Tur gan nekas nenotika kā plānots. Jā, varbūt sākumā viss vēl ritēja gludi, bet tad parādījās cilvēku īstās sejas, sākās aizdomīgās lietas. Bija paredzēts, ka strādāšu par sabiedrisko attiecību speciālisti kādā kūrortā. Bet reāli tas kūrorts nemaz nebija pabeigts. It kā visi kaut ko darīja, kaut kas notika, bet kopumā nekas nebija tā, kā plānots.
Un tad tu sāki tur darīt ko citu?
Man nācās. Apstākļi bija tādi, ka man to vajadzēja darīt. Pati sāku meklēt kādas iespējas. Nācās visu mainīt un sākt visu no nulles. Tie bija tiešām raibi 10 mēneši.
TRĪS TASES ĒĢIPTES
Vai tu jau esot tur saprati, ka vēlēsies par Ēģiptē piedzīvoto uzrakstīt?
Kad biju tur, man nebija laika par to domāt. Man bija daudz gan emocionālu, gan fizisku problēmu. Bija pat brīži, kad domāju – vai tā ir īstenība? Kad atbraucu atpakaļ, man beidzot bija laiks domāt, pārdomāt visu notikušo. Sapratu, ja nesākšu rakstīt, es eksplodēšu. Visa bija tik daudz. Taču nav tā, ka grāmatā visi notikumi ir reāli. Jā, tur ir daudz patiesības, daudz reālu notikumu, taču ne tikai.
Kāds tev bija pats rakstīšanas process?
Es nekad nebiju domājusi, ka uzrakstīšu tādu darbu. Es to uztvēru nopietni, tāpēc tas nebija tā – „Nu, kad būs laiks, kaut ko parakstīšu”. Es to ieliku kā numur viens, savā dienas grafikā. Vairākas stundas dienā pie tā kārtīgi strādāju. Bet vispār jau, tas ir process par ko domā 24h diennaktī. Idejas var nākt prātā ejot pa ielu, braucot vilcienā. Bija tā, ka pēkšņi uz ielas ņemu pildspalvu un lapu un kaut ko pierakstu, piemēram, kā sauks vienu vai otru varoni. Bet tāds jau ir tas radošais process.
Bija brīdis, kad domāji – viss, nevajag to turpināt?
Bija varbūt, kad nesapratu, kā atrisināt kādu situāciju, kad likās, ka nekas neiet tā, kā vajag. Bet tad atkal parādās kāds pavērsiens un pati nevaru sagaidīt, kad uzrakstīšu, kā būs tālāk. Un, es arī esmu tāds cilvēks, kas, ja kaut ko iesāk, tad padaru līdz galam. Līdz ar to, nebija domas, to atstāt pusratā.
Darbu rakstīju aptuveni septiņus, astoņus mēnešus. Rakstīšanas process bija emocionāls. Bija gan kāda asara, gan kārtīgi smiekli. Rakstot, vēlreiz izdzīvoju to, kas notika Ēģiptē.
Kāpēc tu gribēji uzrakstīt šo darbu? Ko tu gribēji pateikt?
Pirmkārt jau, sevis pašas dēļ. Manī bija tik daudz emociju, ka tās kaut kur bija jāizliek. Gribēju, lai tas viss kaut kur paliek, jo tur piedzīvotais man tiešām bija kas unikāls.
Iepazinu turienes cilvēkus un man gribējās par to pastāstīt, un parādīt, ka ne visi ir teroristi, ne visi ir agresīvi, bet ir ļoti daudz sirsnīgu, draudzīgu un izpalīdzīgu cilvēku, bez kuriem es nebūtu varējusi tur izdzīvot. Man likās svarīgi Latviju varbūt nedaudz tuvināt šai pasaulei. Mēs it kā daudz uz turieni ceļojam, bet īsti nezinām, kāda ir šī pasaule, jo dzīvojam kūrortos. Mēs neiepazīstam šos cilvēkus, kultūru. Gribēju lauzt kādus stereotipus, taču tas nenozīmē, ka es saku, ka viņi visi ir labi. Viņi ir tādi paši kā mēs – gan labi, gan ne tik labi.
Vai tu varētu šo darbu parādīt cilvēkiem tur Ēģiptē, vai tur tomēr ir kas tāds, kas viņiem varētu nepatikt?
Jā, protams, tur ir daudz kas, kas viņiem varētu nepatikt. Bet tajā pašā laikā, tur nav nekas tāds, kas ir nepieņemams, nepatiess vai slikts. Tāda nu ir viņu kultūru. Piemēram, ēģiptieši daudz melo. Man tas, protams, nepatīk, bet viņi to iztulko savādāk, piemēram, saka, ka to dara kaut kā vārdā utt. Viņi nesaskata tajā neko sliktu. Un varbūt, ja es rakstu par to, ka tas ir slikti, viņiem tas var nepatikt. Bet, es domāju, ka tas jau tā būtu visiem. Arī mums nepatiktu, ka par mums kaut ko uzrakstītu ne tā, par mūsu kultūru…
Kādēļ tieši „Trīs tases Ēģiptes”?
Tases ir trīs spilgtas personības, kas ienāk galvenās varones dzīvē, piešķirot tai jaunus kontekstus, cilvēkus un izaicinājumus. Piedzīvojot un „izgaršojot” tasi mistikas, tasi ironijas un tasi melu, viņa vienlaicīgi atklāj arābu kultūru, reliģiju un cilvēkus, domā par savu iekšējo pasauli un vērtībām, kā arī meklē sevi.
Vai nu ir āķis lūpā un gribētos rakstīt vēl kaut ko?
Rakstot, tu sāc domāt pavisam citā virzienā. Liekas, kaut kas tevī atveras. Visu laiku pierakstu kādas idejas, kaut kas nāk prātā.
Bet ar šo darbu bija savādāk. Tas bija personisks, manī bija visas šīs sajūtas un atmiņas, emocijas spieda mani un vajadzēja tām pakļauties. Šobrīd tā nav. Ir idejiņas, bet tas varbūt nenozīmē, ka par to varētu uzrakstīt.
Bet nu jā, es domāju par to…
DZĪVE UZ KOFERIEM UN ATTIECĪBAS
Kā ar personīgo dzīvi? Kā ir dzīvot uz koferiem un kā tas ietekmē tavas attiecības ar citiem?
Pirmkārt, jo vairāk ceļoju, jo vairāk man liekas, ka attālumam nav nekādas nozīmes. Piemēram, es biju Ķīnā, Indijā, bet noorganizēju pasākumu Latvijā. Es vairs nejūtu attālumu.
Nav svarīgi kur tu esi, ir svarīgi ko tu dari.
Runājot par attiecībām ar draugiem ir tā, ka tu citreiz nerunā ar kādu, kas tev ir blakus istabā, tepat blakus. Bet es katru dienu sazinos ar draudzeni, kura ir Ēģiptē. Un, kad viņa atbrauc, ir sajūta, ka viņa tepat vien bija, ka nebija prom.
Bet, ja runājam par romantiskām attiecībām…tad līdz šim nav gadījies tā, ka man izveidotos nopietnas attiecības, vai es ‘apreibtu’ no visa, kas notiek un gribētu kur palikt kāda puiša dēļ. Tāpēc es arī tik brīvi varu ceļot.
Bet, ja piemēram, tagad, esot šeit Latvijā, tu sastaptu kādu, vai varētu pārtraukt šo braukāšanu?
Tad es droši vien par to domātu. Iespējams, ka arī nāktos atteikties no kādiem piedāvājumiem. Dzīve rādīs…
