Vārda dienu svin: Anna, Ance, Annija

Krievu literatūras ceļvedis

Pinterest LinkedIn Tumblr +

an jāpateicas padomju laika politikai un izglītībai, kas man likusi nepārtraukti būt kontaktā ar krievu tautības cilvēkiem un labā līmenī apgūt krievu valodu. Es to saku bez ironijas. Tā kā esmu ieguvusi filologa diplomu, es protu novērtēt gan krievu valodas, gan literatūras bagātības un cenšos krievu autoru tekstus lasīt oriģinālvalodā. Mēģināšu uzsvērt, manuprāt, būtiskākās krievu literatūras ceļazīmes, dodoties šajos patiesi plašajos daiļrades laukos.

Krievu literatūru ietekmējuši tie paši procesi, kas atspoguļojas Eiropas, tai skaitā arī Latvijas, literatūrā kopumā. Nosacīti tās attīstību varētu dalīt 3 posmos: sākotnē, klasikā un modernajā.

 11. – 18. gadsimtā jāuzsver tautas mutvārdu daiļrade, kas vainagojusies tautasdziesmās, pasakās, sakāmvārdos. Iesaku palasīt krievu tautas pasakas, kuras nepārprotami atklāj latviešu un krievu tautas ciešo saikni, dzīvojot kaimiņos. Sastapsit tos pašus dzīvniekus: lapsas, vilkus, lāčus; tēvam būs trīs dēli, no kuriem jaunāko noteikti sauks par muļķīti; pasaku morāle norādīs uz to, ka vienmēr uzvar labsirdīgākais un gudrākais.

„Ja ceļu esi atradis, arī galamērķis redzams.”
(Krievu sakāmvārds.)

Krievu literatūras klasika- 19.gs.
Par krievu literatūras klasiku uzskata 19. gadsimta darbus, kuros dominē divu virzienu – romantisma un reālisma – tendences. Uz paša gadsimta sākuma sliekšņa, izmantojot pasaku alegorismu, darbojas izcilais krievu fabulu autors Ivans Krilovs. Savukārt pēc tam uzplaukst divu slavenu dzejnieku Aleksandra Puškina un Mihaila Ļermontova daiļrade. Puškina romāns „Jevgēņijs Oņegins”, sarakstīts dzejā, ir šedevrs, kas atspoguļo tā laika krievu muižniecības vērtības un ideālus. Es savukārt ieteiktu izlasīt Puškina sacerētās pasakas, kurās ir daudz lirisma, taču netrūkst arī humora un pat ironijas. Tas noteikti radītu daudzpusīgāku priekšstatu par šo autoru.

19. gadsimtā uzplaukst krievu proza, par klasiku kļuvuši Nikolaja Gogoļa, Fjodora Dostojevska, Ivana Turgeņeva, Ļeva Tolstoja darbi. Psiholoģiski niansēti cilvēka dvēseles dažādās puses spēj atklāt Dostojevskis, taču jārēķinās ar to, ka viņa darbi radīs daudz nospiedošu emociju, piemēram, romāns „Noziegums un sods” vai „Brāļi Karamazovi”. Impresionistiskāk, maigāk dvēseles pārdzīvojumus atklāj Turgeņevs. (Tieši šobrīd „Zvaigzne ABC” veikalos atrodams Turgeņeva stāsta „Pavasara ūdeņi” izdevums.) Vispopulārākais un daudzkārt ekranizētais, protams, ir Tolstoja romāns „Anna Kareņina” – iesaku izlasīt ne tik daudz jau visiem zināmā sižeta, cik filozofisko autora atkāpju dēļ, kuras romānā atklātas muižnieka Ļevina tēlā.

„Kam nav spēka degt un gaismu izstarot, tas lai vismaz nestāv citiem gaismai priekšā.”
(Ļevs Tolstojs)

Kaut gan lugas raksta, lai tās iestudētu teātrī, ir vērts lugas tekstu izlasīt pašam, jo režisori vienmēr improvizē, meklējot savam laikam aktuālāko un noderīgāko. 19. gs. ietvaros īpaša nozīme ir diviem krievu dramaturgiem: Aleksandram Ostrovskim un Nikolajam Gogolim. Abu darbi ik pa brīdim tiek iestudēti uz latviešu teātru skatuvēm: Ostrovska „Līgava bez pūra” vai „Ienesīga vieta”, Gogoļa „Revidents” vai „Precības”. Es gribētu uzsvērt Antona Čehova, kurš darbojās 19. – 20. gs. mijā, daiļradi. Viņa lugas tiek dēvētas par impresionistiskām garastāvokļa drāmām, jo tajās nav izteiktas darbības, toties ir nepārtraukti zemteksti: „Kaija”, „Trīs māsas”, „Ķiršu dārzs” u. c.

Padomju ideoloģijas ierobežojumi
19. – 20. gs. mija iezīmē pāreju uz moderniem strāvojumiem krievu literatūrā. Visspilgtāk tie izpaužas dzejā: simbolisms, akmeisms, futūrisms. Turpinās arī romantiskā tradīcija. Izcilākie dzejnieki: Aleksandrs Bloks, Sergejs Jeseņins, Vladimirs Majakovskis. 20. gs. pirmajā pusē, ciešot no komunistiskā režīma represijām, darbojas arī Boriss Pasternaks (dzeja, romāns „Doktors Živago”) un dzejnieces Marina Cvetajeva un Anna Ahmatova.

„Ko tur! Bez bendes un bez cirvja

Mūžs dzejniekam ir pārāk jauks.

Mums astru kreklos, kaklā virvi,

Ar sveci rokā iet un kaukt.”

(Anna Ahmatova)

Kamēr latvieši priecājās par savu pirmo brīvvalsti un piedzīvoja literatūras virzienu un žanru uzplaukumu, Krievijā jau sāka izjust padomju ideoloģijas ierobežojumus, palēnām sāka dominēt sociālistiskais reālisms. Ļoti labi šo periodu – 20. gs. 20. gadus – savā romānā „Meistars un Margarita” attēlo M. Bulgakovs un, protams, savas dzīves laikā nepiedzīvo šī darba publicēšanu. Daudzi inteliģences un muižniecības pārstāvji emigrē. Viens no izcilākajiem krievu emigrācijas autoriem ir Vladimirs Nabokovs. Es ieteiktu izlasīt ne tikai slaveno romānu „Lolita”, bet arī, piemēram, „Lužina aizsardzība”, kurā psiholoģiski smalki aprakstīta kāda šahista dvēseles cīņa. Otrs ievērojams krievu 20. gs. otrās puses emigrācijas autors ir ebreju izcelsmes dzejnieks un esejists Josifs Brodskis.

Bērnu literatūras autori bija brīvāki no partijas ideoloģijas, jāpiemin tādas personības kā Korneijs Čukovskis un Samuils Maršaks. 20. gs. otrajā pusē, īpaši pēc Staļina nāves, krievu literatūra (tāpat kā latviešu) kļūst atkal cilvēciskāka – mazāk reglamentēta. Rodas vesela plejāde talantīgu dzejnieku: Jevgeņijs Jevtušenko, Roberts Roždestvenskis, Andrejs Vozņesenskis, Bella Ahmaduļina. Liela daļa tā laika (60. – 80. gadu) populāro krievu estrādes dziesmu ir sacerētas tieši ar šo autoru tekstiem. Daži dziesminieki – bardi paši rakstīja gan dziesmu tekstus, gan mūziku un izteica sava laika slēptākās cilvēku cerības un domas, kļūstot par publikas elkiem. Tādi bija Vladimirs Visockis un Bulats Okudžava.

Uzplaukst arī dramaturģija, attēlojot procesus gan sabiedrībā, gan cilvēkos, nebaidoties kritizēt un izsmiet. Izcilākie autori: Mihails Šatrovs, Aleksejs Arbuzovs, Aleksandrs Vampilovs. No prozaiķiem es gribētu uzsvērt krievu sādžas vienkāršās dzīves un zemnieku kolorīta atveidotāju Vasiliju Šukšinu, kurš paralēli ir bijis arī aktieris un filmu režisors, radot virkni neaizmirstamu tēlu. Liela nozīme ir brāļiem Arkādijam un Borisam Strugackiem, kuri savus stāstus un romānus raksta zinātniskās fantastikas stilā. Pēc viņu stāsta „Pikniks ceļa malā” motīviem tika uzņemta A. Tarkovska filma „Stalkers”.

Modernā krievu literatūra
PSRS sabrukums vainagojas ar moderno tendenču atgriešanos krievu literatūrā. Ir atļauts viss, tiek rakstīts viss: reālisma stilam līdzās eksistē postmodernisms, tradicionālajiem žanriem pievienojas milzīgs klāsts detektīvromānu, tekstos sadzīvo vecvārdi ar žargonvārdiem. Ja jūs aizrauj intelektuāla literatūra, iesaku lasīt Tatjanas Tolstajas prozu; ja gribat psiholoģiski niansētus mūsdienu cilvēku tvērumus, palasiet Ludmilas Uļickajas vai Ludmilas Petruševskas stāstus; aizraujošu detektīvu cienītājiem derēs Borisa Akuņina vai Aleksandras Mariņinas romāni, savukārt viegla humora pilni ir Darjas Doncovas detektīvromāni. Postmodernisma šedevri ir slavenā Viktora Peļevina romāni un stāsti, no kuriem man vislabāk patīk latviski neiztulkotais „Čapajevs un tukšums”. Mazliet patoloģisku un vulgāru tēlu cienītājiem iesaku skandalozā Vladimira Sorokina darbus.

Mazāk dzirdēti ir jaunie dramaturgi un dzejnieki. Varētu minēt dramaturgu un aktieri Ivanu Viripajevu, esmu lasījusi talantīgās Olgas Sedakovas dzeju. Bet kāpēc nepalepoties ar mūsu pašu – Latvijas – talantu? Krievu izcelsmes un krieviski rakstošs Latvijas dramaturgs Aleksejs Ščerbaks ir starptautisku dramaturģijas konkursu laureāts un plaši pazīstams Krievijas teātru aprindās. Viņa luga „Starpstacija” tikko bija iestudēta un skatāma Rīgas Krievu drāmas teātrī, tagad jau iztulkota latviski un tiek iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī.

 

„Mēs brīvības putni; ir laiks, draugs, ir laiks!

Aiz mākoņiem trauksim, kur kalngalu zaigs…”

(Aleksandrs Puškins)

Dalīties.

Atstāt Ziņu