…kāpēc toreiz mēs tikko kā apprecējušies tik pārliecinoši runājam par nākotni? Kāpēc bijām tik droši? Un nemaz nešaubījāmies, ka nepadosimies nepielūdzamā laikā priekšā…
…un, ka vecumdienas sagaidīsim kopā, plecu pie pleca, gaišām acīm vērojot viens otru, izjūtot katru sirdspukstu, maigu pieskārienu, glāstu – Mīlestības vārdā…
…un, ka kopā izaudzināsim mūsu bērnus. Un parūpēsimies par vecākiem…
…un, ka nolādētā Vientulība – nekad viltīgi nepiebeigs mūs vienatnē, vienu pēc otra, jo mēs būsim kopā līdz…
…līdz Nāve mūs šķirs.
* * *
Nepiedodama augstprātība. Jo ne jau mūsu mirstīgo cilvēku varā ir lemts veikt ierakstus Likteņa Sāgā…
* * *
…viss sabruka vienā acumirklī. Pēc astoņiem mokošiem, slimnīcā pavadītiem mēnešiem un vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ieņemt bērnu… Kad pēc smagajām dzemdībām… devītajā gaidību mēnesī, tieši paredzētājā laikā un pašā vasaras plaukumā – laimīgi piedzima mana Dūdiņa…
* * *
…viss sabruka. Jo mans vīrs… gribēja dēlu…
* * *
…vairāk bērnu man nebūs – nekad. Mana izvēle. Cik cietsirdīga, tik nolādēta. Bet… sievietes – sapratīs.
Lūk, tā.
