Ziemassvētki ir šis baltais, labestīgais un saticīgais brīnumu laiks.. Kad katrā mājā ienāk piparkūku smarža, prieks par gaidāmajiem svētkiem, dāvanu saiņošana un kartiņu sūtīšana – viss, kas iederas šajos svētkos. Arī manās mājās šogad ir šī svētku sajūta, tiesa gan vairāk sanāk rosīšanās, jo šajā brīnumu laikā tik daudz kā visa cita brīnumaina ir noticis, taču ne par to ir stāsts..
Kā jau katru gadu, es savus mīļos vēlos iepriecināt ar paštaisītām ziemassvētku kartītēm, jo šķiet, ka tā ir viena no vērtībām, kas ļoti iederas šajos svētkos, ne tie “sms pantiņi” un draugiem.lv apsveikumi, kas lielākoties ir bezpersoniski un bieži vien “pārsūtīti”…
Es nevaru vien beigt priecāties par sajūtu, kas mani pārņem brīžos, kad iedomājos par cilvēkiem, kuri saņems šī kartītes – tas dara priecīgu arī mani. Darīt ko jauku priekš kāda, radīt šis sajūtas, kas ir neaizmirstamas.
Tik saviļņota es šodien devos uz grāmatnīcu,lai iegādātos vēl pēdējos materiālus un pie kases pēkšņi sadrūmu, kad apskārtu jeb, drīzāk skaļi, izrunāju:”Man lūdzu, vienu pastmarku, pa Latviju un piecas pa Eiropu.”
Palika skumji..
Pareizāk tak būtu otrādi “Piecas pa Latviju un vienu pa Eiropu!”
Un te es paliku sapratusi, ka nu gandrīz, gandrīz jau Ziemassvētki klauvē pie durvīm, bet mūsu mājā pie svētku galda būs tik daudz tukšu vietu, bet nekas, es uzlīmēšu eglītei cepuri, uzrakstīšu jauku sirds vēlējumu un ticēšu..
Ticēšu, ka kādreiz mēs iztiksmim bez kartiņām un pie svētku galda vajadzēs izbrīvēt vēl kādu beņķīti, lai visiem būtu vietas, jo Ziemassvētki, taču ir brīnumu laiks 🙂
Priecīgus svētkus!
