Ko iesākt ar domām par karu? Psihoterapeites komentārs

ēdējā laikā, šķiet, nepaiet ne diena, kad televīzijā, radio, presē vai sociālajos tīklos mūs neuzrunātu ziņas par notikumiem Ukrainā un tādā vai citā mērcē risinātiem jautājumiem par kara iespējamību arī mūsu valstī. Arī šodien medijus pāršalca ziņa, ka Latvijas atbildīgās iestādes izstrādājušas padomus, kā iedzīvotājiem rīkoties ārkārtas situācijās, tai skaitā, kara gadījumā.

Nesen arī pie mums SievietesPasaulē tika aizsākta saruna „Domas par karu”, kurās lasītāja atzīst, ka jūtas smagi regulāri dzirdot par kara draudiem un lūdza padomu, kā psiholoģiski un emocionāli tikt galā ar šīs informācijas radīto trauksmes sajūtu. Mums bija sajūta, ka ir daudz cilvēku, kuri jūtas līdzīgi un kurus tirda līdzīgi jautājumi, tāpēc lūdzām šo situāciju komentēt kognitīvi biheiviorālo psihoterapeiti MARJU ĀBELTIŅU.

Viņa savu komentāru sadala trīs daļās:

Pirmkārt, psiholoģijas teorija saka, ka mēs visbiežāk nevaram tikt vaļā no bailēm ja domājam saraustītā veidā par eksistenciālām tēmām (nāve, slimības, karš). Saraustītā veidā nozīmē, ka mēs mirklīti padomājam un pēc tam atkal novēršamies no šīm domām. Līdz ar ko mums nerodas reāls plāns – ko darīt, ja ir reāli draudi, bet ir domu jūklis ar šausminošiem tēliem. Turklāt mēs neļaujam savām smadzenēm nomierināties un sākt meklēt risinājumus vai pieņemt neizbēgamo.

Kopumā ir svarīgi domāt par nāvi, par to, kā uztveram šo neizbēgamo procesu. Te svarīgi ir atrast katram pašam savas atbildes. Tas mazina trauksmi par dzīvi. Man ļoti patīk Irvina Jaloma grāmata “Staring at the Sun” par šo tēmu.

Otrkārt, mūsu uztvere ir ļoti neobjektīva lieta un, kad esam satraukušies, tā atlasīs tikai satraukumam atbilstošu informāciju un mēs daudzus faktus laidīsim garām. Piemēram, mēs izlasām ziņas virsrakstu “Iekšlietu ministrija sagatavojusi iedzīvotājiem paredzētu ieteikumu projektu, kurā ir norādīta informācija, kā rīkoties kara gadījumā”. Kurus vārdus mēs redzam? Vai mēs pamanām, ka pašā rakstā ir teikts, ka “šobrīd Latvijā militāro draudu līmenis joprojām ir zems, uzsvēra AM” un, ka tiek lemts par diviem bukletiem, kur tiek diskutēts iekļaut vai neiekļaut vārdu “karš”, jo stāsts ir par jebkādām ārkārtas situācijām?
Kādus avotus mēs lasām? Vai mēs saprotam kādas ir autoru intereses, ko viņi pārstāv? Vai mēs lasām baumas? (Baumas parasti ir par pasaules gala iestāšanos, vispasaules intrigām un kara draudiem). Manuprāt, labāk neaizrauties ar pārmērīgu ziņu un pseidoziņu lasīšanu. Laiks pie TV, radio un datora ir jādozē, savādāk mēs apjūkam savās un svešās domās, pusdomās, ambīcijās, viedokļos utt. Svarīgi ir fakti, atbilstoši kuriem katram no mums jāizvēlas savs personīgais rīcības plāns, kas piestāv un der tieši mums un mūsu ģimenei.

Treškārt, vēl viena neizbēgama lieta ir tāda, ka mēs līdz galam nekad nevaram paredzēt savu nākotni. Dažkārt ārējie apstākļi to vairāk ļauj noteikt, dažkārt – mazāk. Mēs tik un tā dzīvojam tikai šajā mirklī un tas noteikti ir jābauda. Šobrīd ir miers, saule, putni un pavasaris! Un tā ir tā vienīgā realitāte.