enatnē cilvēki aiz sevis uz alu sienām atstāja zīmējumus. Tie bija kā laikmeta nospiedumi, kas apvija ar informāciju gadsimtu, kurā tie radīti un laika gaitā atrada savu vietu vēstures grāmatās. Savukārt, mūsdienās, beidzoties attiecībām, nereti nākas atrast nevis uz sienas uzzīmētu medīšanas rituālu, bet gan kādu attiecību suvenīru, kas spilgti atgādina par cilvēku, ar ko kādreiz esi bijusi kopā. Tie var būt mūzikas diski, t-krekls, parfimērijas līdzekļi, apakšveļa un jebkas cits, kas prātā un emocijās uzbur atmiņu un jūtu kokteili.
TV šovs, apakšveļa un suņa rotaļlietas:
Maija stāsta, ka viņai bijušas ideālas attiecības ar vīrieti, kas ilgušas divus gadus. Abi kaluši nākotnes plānus par kāzām un ģimeni, un bijusi sajūta, ka viens otram ir absolūti piemēroti. Taču viss mainījies pēc tam, kad viņas draugs nolēmis piedalīties TV šovā. Viņam iepatikusies popularitātes nestā meiteņu uzmanība un viņš nolēmis šķirties. ‘’Šķiršanās bija ļoti sāpīga, jo viņš pameta mani pēkšņi. Bet, cik zinu, arī viņš ļoti pārdzīvoja šķiršanos un nožēlo, ka tā sanāca, jo es mocījos, lai tiktu tam pāri divus gadus. Tikai tagad varu teikt, ka atkal sāku dzīvot pati savu dzīvi. Jūtas pret viņu man nav mainījušās. Lai arī esmu kopā ar citu puisi, viņš vienmēr man paliks īpašs, jo tāda mīlestība dzīvē var būt tikai viena.’’ Tā kā abi dzīvoja kopā, tad Maijai nācās no viņa mājām izvākt visas savas mantas. Taču, kā izrādās, kaut kas ir paslīdējis garām nepamanīts. ‘’Kad šķīros, centos savākt maksimāli visu, kas man piederēja, jo negribēju, lai kaut kas tur paliek, taču vēlāk atstkārtu, ka pie viņa palikušas dažas manas drēbes, tajā skaitā jauna (iepakojumā) apakšveļa. Ļoti ceru, ka ar to tagad nestaigā viņa tagadējā draudzene. Esmu ar viņu labos kontaktos joprojām, bet tās mantas neesmu centusies atgūt, jo pēc šķiršanās vienu dienu aizbraucu un savācu pilnīgi visu… Kas palika pēc tās reizes, tā arī ir palicis tur. Savukārt pie manis laikos palikušas dažas viņa suņa rotaļļietas, kas reiz pa reizei atgādina par mūsu attiecībām. Bet viņš tās arī nav prasījis atpakaļ, jo viņam to ir daudz.’’
Psiholoģes Unas Kraukles komentārs:
Lai arī mēdz būt šķiršanās, kas ir sāpīgas un grūtas abiem, vienmēr mazliet grūtāk būs tam, kurš nav gribējis šo šķiršanos. Ja saglabājušās mīlestības jūtas, atstātie priekšmeti izraisa, lai arī sāpīgas, tomēr patīkamas emocijas. Vēlme saglabāt saikni ar mīlēto cilvēku, manuprāt, ir ļoti subjektīva izvēle. Tā nav ne laba, ne slikta. Varbūt vienīgi reizēm der uzdot sev jautājumu – VAI MAN TAS NĀK PAR LABU? Bet varbūt visam vienkārši ir nepieciešams laiks…
Morālā “graušana’’ un dāvanas kaķim:
“Manas attiecības ar toreizējo puisi vispār varēja arī nebūt – tās bija lemtas neveiksmei jau pašā sākumā, bet nezinu, kāpēc, mēs palikām kādu laiku kopā.’’ Viktorija atzīst, ka, lai arī kādu laiku viņi bija kopā, tomēr skaidri varēja redzēt, ka abi ir pilnīgi atšķirīgi. Viņas draugs esot bijis tāds cilvēks, kam vērtību skalas augšgalā esot bijis cilvēka ārējais izskats. Tajā pašā laikā, viņš piekopis kaut ko līdzīgu indiešu dzīvesveidam – bijis vegāns. ‘’Viņš pieklājīgi attiecās pret ēdienreizēm, tāpēc bieži nācās klausīties pārmetumus par to, ka ēdu gaļu, ka ēdu ātri utt. Iespējams, viņam bija kauns no manis – nebiju pieskaitāma viņa grupai un arī nepatiku viņa draugiem. Man viņš joprojām liekas simpātisks, bet nekad vairs nevarētu būt kopā ar tādu cilvēku – nekad vairs! Šķīrāmies it kā draudzīgi, bet viņš vēl joprojām nezina, ka es viņu krāpu mūsu attiecību laikā – tik tālu viņš bija mani novedis.’’
Ja attiecībām beidzoties, lielākoties vienmēr cilvēkam paliek kaut kas personisks no otra, šajā gadījumā ir palicis kaut kas personisks kaķim. ‘’Viņš kopumā nebija no cilvēkiem, kas dāvina dāvanas vai kā citādi iepriecina mīļoto. Vienu dienu viņš atveda mazu un smieklīgu mantiņu, bet kuru uzdāvināja…manam kaķim! Es pat mazliet apvainojos, jo man nevienu dāvanu nevar uzdāvināt un še tev – kaķim gan var! Tagad mājās stāv tā rotaļlieta, varu katru reizi uz to paskatīties un pasmīkņāt – redz, dāvana kaķim… Runājot par suvenīriem, kas paliek pie manis, parasti tās ir fotogrāfijas, kuras tad nākas slēpt no nākamajiem puišiem, jo visi kā viens ir greizsirdīgi. Foto neplēšu un nemetu ārā, jo pēc tam ir patīkami atskatīties pagātnē.’’
Psiholoģes Unas Kraukles komentārs:
Domāju, ka šajās attiecībās nebija satikušies viens otram piemēroti cilvēki, kas sevi uzskatītu par līdzvērtīgiem partneriem. Atstātā lietiņa Viktorijai kalpo par pozitīvu atgādinājumu, iespējams, par pareizi pieņemto lēmumu – beigt attiecības, kurās nejutās labi… Ko darīt ar suvenīriem, kad sākas jaunas attiecības? Manuprāt, ja attiecības ir nopietnas un pāris sāk dzīvot kopā vienā enerģētiskajā telpā, nevajadzētu būt kaut kādai slēpjanajai lādītei. Vai nu ir lietas, ko jūs abi akceptējat, pat zinot, ka tās nāk no iepriekšējām attiecībām, vai nu attīriet sevi no pagātnes. Ja attiecības ir emocionāli atklātas, katrs pāris pats spēs vienoties par saviem „nerakstītajiem likumiem” attiecībā uz pagātni.
Desmitgades suvenīru kartotēka:
“Man bija desmit gadu ilgas attiecības. Taču mēs nebijām kopā visu laiku, bet periodiski. Te mēs bijām draugi, te mēs bijām kopā, te izšķīrāmies. Pēc tam sagājām kopā, un uz ilgu laiku un nopietni. Tagad gan ir palikušas tikai smeldzīgas atmiņas. Mūsu pēdējās attiecības bija skaistas, bet arī pilnas ar attiecību sarežģījumiem, krīzēm un asarām.’’ Santa stāsta, ka toreiz abiem likās, ka ir satikuši savu īsto un vienīgo. Viņš bija gādīgs, ar labu humora izjūtu, un, lielākoties mieramika. Bet viņa, savukārt, bija attiecību uguns, kas periodiski rīkoja skandālus vienu pēc otra. Galu galā Santa arī bija tā, kas attiecības izbeidza, jo saprata, ka, lai arī viņš ir burvīgs cilvēks, līdz galam laimīga ar viņu nebūs nekad. ‘’Tagad mēs esam…es pat nezinu, kā to nodefinēt. Kopš šķiršanās neesam runājuši. Es laikam viņu ļoti sāpināju un tāpēc viņš izvēlas ar mani labāk nekontaktēties”.
Pēc šķiršanās, Santa ik pa brīdim ir uzdūrusies kādai lietiņai, kas saistās ar ilgajām attiecībām. “Tagad man no viņa ir palikuši divi gredzeni. Abi ir ļoti skaisti. Taču tie ir piepildīti ar atmiņām par mūsu attiecībām. Un jāatzīst, ka arī ar vēl joprojām nedzisušajām jūtām pret viņu. Un lai arī tagad es esmu attiecībās ar citu vīrieti, šos gredzenus es velku tikai tad, kad esmu viena. Es tos nekad nevelku esot ar savu vīrieti. Man nez kāpēc liekas, ka nēsājot šos gredzenus jaunās attiecībās, tie varētu sabojāt šo attiecību enerģētiku. Otrs suvenīrs, kas man nācis līdz no šīm attiecībām ir visai nenosakāms. Tā ir mūzika. Ikreiz, kad pa radio dzirdu kādu no dziesmām, kas saistās ar viņu, es iegrimstu dziļās pārdomās, dažreiz uzreiz pārslēdzu, dažreiz pasmaidu. Tas ir atkarīgs no tā, ar kuru attiecību posmu man šī dziesma saistās – ar vairāk pozitīvu, vai vairāk negatīvu. Bet nekad nav tā, ka es paliktu vienaldzīga. Savukārt, no attiecību paša sākuma, kad tikai iepzināmies, man ir saglabājusies kastīte, kurā bija iekšā sudraba ķēdīte, kuru viņš man uzdāvināja. Interesanti, ka ķēdīte nav saglabājusies, bet kastīte gan. To man neceļas roka izmest, lai arī tā ir miniatūra. Ceturtā lieta ir bildes. Datorā man stāv kaudze ar mūsu kopīgajām bildēm. Bieži es neskatos, bet tikai tad, kad man uznāk, tā saucamais, sentiments un es atceros vecos labos laikus. Ir arī reizes, kad pie viņa fotogrāfijas esmu raudājusi. Pat pēc mūsu šķiršanās, kad neesmu viņu ilgi redzējusi. Bet kura gan tā nav darījusi.”
Psiholoģes Unas Kraukles komentārs:
Var just, ka stāsta autorei ir kāds iekšējs konflikts attiecībā uz šiem te „attiecību suvenīriem….” Izjūta, ka viņa ar savām atmiņām „nodod” šībrīža attiecības. Atmiņas ir daļa no cilvēka personības, arī šīs 10 gadus ilgušās attiecības veidoja daļu no Santas personības, un tās nekadā ziņā nevar un pat nevajag mēģināt izstumt no savas apziņas. Es ieteiktu atcelt šīm atmiņām uzlikto tabū un vainas apziņu, iespējams, tad atbrīvotos kāda daļa enerģijas, kas ļautu palūkoties ar citu, daudz objektīvāku redzējumu uz savu šībrīža dzīvi…. Manuprāt, Santai pašai par savu jūtu dzīvi ir daudz neatbildētu jautājumu.
Nobeigumā:
Kopumā – visos trijos apskatītajos gadījumos, tā sauktie, attiecību suvenīri ir drīzāk patīkami. Visos gadījumos – to paturēšana nes līdz kādas patīkamas atmiņas, atgādina par patīkamām izjūtām.
Ja atstātās lietas nerada ap sevi negatīvas izjūtas, tās droši var paturēt, bet tiklīdz rodas izjūta, ka atmiņas ir sāpīgas, uzjundī aizvainojuma, pāridarījuma, vai pat dusmu pilnas emocijas, šādas lietas nevajadzētu paturēt savā tuvumā. Pareizi būtu tās atdot dāvinātājam, lai viņš pats izlemj, ko ar to darīt, atdot labdarībai, vai citādā veidā atbrīvot savu enerģētisko telpu no nevajadzīgām, negatīvām saiknēm…
Bieži vien atbrīvošanās no „attiecību suvenīriem” palīdz līdz galam pabeigt attiecības, sevišķi, ja attiecības ir bijušas destruktīvas, un šķiršanās-sāpīga…
