Lai pieprasītu vienlīdzīgu atalgojumu sievietēm un vīriešiem, oktobra beigās vairāki desmiti tūkstoši sieviešu Islandē izgāja galvaspilsētas Reikjavīkas ielās. Tā viņas rīkojas jau kopš 1975.gada – ik pa pieciem gadiem atgādinot valdībai un darba devējiem savu prasību. Šķiet, ka Latvijā nekas tāds nevienai dāmai pat prātā nav ienācis – labi, ka vispār ko maksā.
Krīze ietekmē vienlīdzību
Šī gada Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) veidotajā dzimumu līdztiesības indeksā Islande jau otro gadu pēc kārtas ieņem pirmo vietu. Neraugoties uz to, sieviešu atalgojums vienalga esot mazāks nekā vīriešiem. Pieminētajā demonstrācijā sievietes izgāja pabeigušas vien 66% no savas darba dienas, tādējādi uzsverot faktu, ka sieviešu atalgojums veido tikai 66% no vīriešu algas. WEF ziņojumā, kas aptver vairāk nekā 130 pasaules valstu ekonomiku detalizētus aprakstus, teikts – finanšu krīze tikai pastiprinājusi nepieciešamību pēc dzimumu līdztiesības. Otro vietu WEF sarakstā ieņem Norvēģija, trešo – Somija. Kā norādījis WEF dibinātājs Klauss Švābs: “Lai valsts varētu augt un zelt, sievietes un meitenes ir jāuzskata par līdzvērtīgām.”
Šajā pētījumā, kurā valstis salīdzinātas pēc dzimumu līdztiesības nodrošināšanas tādās jomās kā politika, izglītība, nodarbinātība un veselības aprūpe, interesanta šķiet Latvijas pozīcija – starp 134 pasaules valstīm esam ierindoti 18.vietā. Zīmīgi, ka pērn tajā atradās Francija, kas nu, vien gada laikā, strauji nokritusi uz diezgan tālo 46.vietu. Tik krasas izmaiņas WEF skaidro ar sieviešu ministru skaita samazinājumu Francijas valdībā.
Savukārt par Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas līderi kļuvusi ASV, kur, pateicoties lielākai sieviešu pārstāvniecibai Baraka Obamas administrācijā, kā arī atalgojumu starpības samazinājumam, WEF reitingā ASV no 31.vietas pacēlušās uz 19.vietu.
Šī pētījumā pēdējās trīs vietas – 132., 133., 134. ieņēmušas attiecīgi – Pakistāna, Čada un Jemena.
Algu atšķirības mazinās lēnām
Lai gan dzimumu vienlīdzības ziņā Latvijā nebūt nav tā sliktākā situācija, atšķirības darba samaksā joprojām saglabājas. Tiesa gan, Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina – šai atšķirībai ir neliela tendence mazināties. Ja 1997.gadā sieviešu vidējā mēneša bruto darba samaksa bija 78% no vīriešu atalgojuma, 2006.gadā – 73%, tad 2008. gadā šis rādītājs bijis jau 85% no vīriešu algas. Vidēji visā ES sievietes saņem par 15% mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Jāpiezīmē, ka ir tikai dažas nozares, kurās atšķirība vidējā darba samaksā vīriešiem un sievietēm nav novērojama vai ir salīdzinoši maza, piemēram, valsts pārvaldē algas abiem dzimumiem ir 100% līdzvērtīgas.
Kāpēc tad Latvijas sievietes nerīkojas līdzīgi islandietēm un nerīko vērienīgas protesta akcijas? SIA “Sports Lukss” galvenā grāmatvede Iveta Reitere, kura no saraksta “Ražots Latvijā” kandidēja arī 10.Saeimas vēlēšanās, atzīst – Latvijā neviens nezina sava laika un darba patieso cenu. “Nevaram sevi salīdzināt ar situāciju pasaulē tikai ciparu valodā. Mūsu sieviešu “latiņa” šajā jautājumā ir zema – lai varētu izdzīvot,” uzskata I.Reitere. Viņa piebilst: “Mēs klusējam, jo iekšā sēž verga gars gan pret stipro dzimumu, gan kārtību valstī. Pašas arī neko negribam darīt”.
Tomēr nevalstisko organizāciju pārstāvji viņai nepiekrīt.
Edīte Kalniņa, “Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienības” valdes priekšsēdētāja: “Latvijas sieviešu tiesību un interešu aizstāvības organizācijas nav klusējušas par vienlīdzīgas darba samaksas jautājumu un ir sniegušas valdībai priekšlikumus situācijas risināšanai. Esam pievēruši uzmanību cēloņiem, piemēram, tiešā diskriminācija, kad sievietes darbs ir nenovērtēts sabiedrībā un sieviešu prasmes tiek novērtētas zemāk. Runājam par darba tirgus segregāciju, jo sievietes joprojām strādā mazāk apmaksātos sektoros, piemēram, veselības aprūpē, izglītībā, kultūrā.”
Savukārt Latvijas Biznesa un profesionālo sieviešu asociācijā (LBPSA) uzsver – ir virkne iemeslu, kādēļ Latvijas sievietes daudz aktīvāk necīnās par vienlīdzīgu darba samaksu. “Galvenais, manuprāt, ir padomju laika mantojums, kad visi it kā bijām vienlīdzīgi darba samaksas ziņā, ” uzskata LBPSA valdes priekšsēdētāja Rudīte Ķīse. “Liekas, šī pārliecība turpinās arī pašlaik un daudzas pat šajā jautājumā neiedziļinās. Tad vēl aizņemtība, jo sievietei mūsu sabiedrībā ir uzkrauts ļoti daudz – mājas darbi, karjera, mācības, bērni, vēl viņai ir hobiji un sabiedriskā dzīve, gribas apmeklēt arī kādu teātri, koncertu vai kino. Tiekoties ar veco Eiropas valstu sievietēm, vienmēr pārliecinos, cik spējīgas un darbīgas, salīdzinājumā ar viņām ir Latvijas sievietes. Apbrīnojami!” uzsver R.Ķīse.
Tikmēr E.Kalniņa par sabiedriski neaktīvu sauc visu Latvijas sabiedrību, ne tikai sievietes. “Tikai trešdaļa iedzīvotāju mūsu valstī tic, ka sabiedriskās aktivitātes var uzlabot viņu dzīves kvalitāti. Trešdaļa domā, ka tas neko nemaina, bet vēl tikpat daudzi atzīst, ka sabiedriskajā dzīvē nepiedalās vispār,” norāda E.Kalniņa. Tieši intereses trūkums par procesiem valstī veicina arī sabiedribas zemo informētības līmeni par lietām, kas uz to tieši attiecas. “Būtu interesanti uzzināt, cik cilvēku Latvijā vispār ir pamanījuši ES kampaņu “Novērsiet atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā?”, uzsver E.Kalniņa.
Dzimumu līdztiesībā darāmā daudz
Ir skaidrs, ka, tikai pašam aktīvi rīkojoties, iespējams kādu lietu mainīt. Tas attiecas arī uz dzimumu līdztiesību visos tā aspektos. Tiesa gan, vismaz Latvijā tas vēl kādu laiku varētu būt sarežģīti iepriekšminētā kūtruma dēļ. Kā liecina SKDS pētījums, tikai aptuveni 5 % iedzīvotāju darbojas organizācijās, kas saistītas ar bērnu audzināšanu, mājokļu īpašnieku vai īrnieku organizācijās, profesionālās asociācijās, kā arī labdarības un sociālās palīdzības vai pašpalīdzības organizācijās. Vēl mazāks skaits iedzīvotāju – tikai 0,7 %, vērsušies pie Saeimas deputātiem vai rakstījuši vēstules, lai risinātu savas, tuvāko cilvēku vai visas sabiedrības problēmas.
Tādēļ der ieklausīties I.Reiteres teiktajā. “Es vienmēr turu priekšā savu nosprausto mērķi un neatļaujos kaut ko nedarīt tāpēc, ka vienmēr var atarst objektīvus iemeslus to nedarīt. Visas lietas ir viena otrai pakārtotas. Ja kāds posms izkritīs, sabruks visi mērķi. Tādēļ uzskatu, mūsu sabiedrības dāmām jau bērnībā un skolas gados būtu jāieaudzina mērķtiecība,” uzskata I.Reitere.
Tikmēr E.Kalniņa norāda, ka viņas pārstāvētā organizācija lielas cerības saista ar šā gada septembrī pieņemto jauno EK politikas dokumentu – “Stratēģija sieviešu un vīriešu līdztiesībai 2010-2015”, kurā kā viena no prioritārās darbības jomām izcelta vienlīdzīga darba samaksa.
E.Kalniņa: “Šobrīd Latvijā nav izstrādāts politikas dokuments nākošajam politikas plānošanas periodam. Iepriekšējo programmu dzimumu līdztiesības īstenošanai 2007.-2010.gadam apstiprināja 2007.gada oktobrī. Tādēļ jau esam vērsušies pie Labklājības ministrijas (LM), aicinot veidot darba grupu politikas dokumenta izveidei. Konkrēta rīcība no ministrijas puses nav sekojusi. Esam aicinājuši LM veidot arī nacionālo stratēģisko dokumentu un kopā ar NVO veidot darba grupu, lai izveidotu aktivitāšu plānu. Galvenais, lai tas atkal nepaliek kā laba iecere uz papīra, kur visas aktivitātes jāīsteno „esošā budžeta ietvaros” un netiek paraedzēti pietiekoši finanšu un cilvēkresursi – kā jau tas ir ierasts Latvijas ministrijās un valdībā.”
Iespējams, ka ministrijas aktīvāka rīcība varētu sekot tad, ja atbilstoši iecerēm, EK ieviesīs ikgadējo Eiropas Vienlīdzīgas darba samaksas dienu (Equal Pay Day). Pēc NVO pārstāvju domām, valsts līmenī līdztiesības jautājumus varētu aktivizēt ieviešot īpašu sertifikācijas procesu un balvas par dzimumu līdztiesības īstenošanu praksē. “Piemēram, piešķirot nosaukumu “Labākā darba vieta sievietēm”, varētu radīt tādu korporatīvo kultūru, kas veicina dzimumu līdztiesību,” ir pārliecināta E.Kalniņa.
Raksts publicēts sadarbībā ar ES Māja portālu esmaja.lv
