Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Kleitā un papēžu kurpēs uz lidlauku

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Irina Tatarinova ir jauna sieviete, kuras dzīve ir saistīta ar lidmašīnām. Šobrīd viņa strādā par aviācijas mehāniķi un cenšas sasniegt sev izvirzīto mērķi – kļūt par profesionālu mazās lidmašīnas piloti. Viņa atzīst, ka savu dzīvi bez lidmašīnām iztēloties nevar – tas ir viņas darbs un reizē arī vaļasprieks. Aizrautīgi stāstot par savu nodarbošanos, Irina uzbur ainu, kā tas ir – būt sievietei un strādāt šādā profesijā.

Bērnības sapnis – lidot
Interese par lidmašīnām Irinai ir bijusi jau kopš bērnības. Nozīmīgs notikums bija diena, kad vectēvs uz mājām atnesis un parādījis rakstu par slaveno Krievijas piloti Svetlanu Kapaņinu. Domas par lidmašīnām Irinai bija visu laiku, bet bērnībā šāds mērķis – savu dzīvi saistīt ar aviāciju – šķita neiespējams gan viņai, gan vecākiem. Pagrieziena punkts notika vidusskolā, kad Irina atrada iespēju piedalīties jauno lidotāju skolā, kur viņa iepazinās ar aviāciju. Par savu nodarbošanos Irina stāsta: „Man ļoti gribas lidot, jo tas ir interesanti, bet tas patiešām ir dārgs prieks un arī veselībai ir jābūt brīnišķīgai. Tāpēc es nolēmu, ka vispirms kļūšu par inženieri un pēc tam iegūšu tiesības lidot. Bet es nevēlos lidot ar „boingu”, mani interesē mazās lidmašīnas.”

Neredzu savu dzīvi bez aviācijas

Lidmašīnas nav tikai Irinas darbs, viņa to sauc arī par savu vaļasprieku un dzīvesveidu. Viņa atzīst, ka ir ļoti grūti pastāstīt par to, kas ir dvēselē, bet viņa nespēj iedomāties savu dzīvi bez aviācijas. Irina saka: „Tā atkarība sākās palēnām un tagad pārņem aizvien vairāk un vairāk. Kad es uzsāku ar to nodarboties, es nevarēju pārdzīvot dienu, neaizbraucot pie lidmašīnas vai neiedomājoties par to.” Jaunajai sievietei nākas saskarties arī ar dažādu attieksmi no apkārtējo puses, arī vecāki būtu gribējuši, lai meita izvēlas sievišķīgāku profesiju. Irinas draugi saprot viņas izvēli, jo viņi arī ir saistīti ar aviāciju. Savukārt citi jaunieši uzskata, ka viņas profesija ir oriģināla, taču Irina atzīst, ka bieži vien cilvēki nesaprot, ka tā ir specialitāte, kurā ļoti daudz ir jāmācās.

Darbs vīriešu kolektīvā
Irina strādā uzņēmumā, kas nodarbojas ar mazo lidmašīnu tehnisko apkalpošanu, un piecu cilvēku kolektīvā viņa ir vienīgā sieviete. Par darbu viņa stāsta: „No sākuma bija ļoti grūti. Es pat skrūvgriezi nemācēju pareizi rokās turēt un lietot instrumentus. Kolēģiem bija man jāpierāda, ka es to varu, un jālūdz, lai iemāca. Katru reizi, kad es gāju uz lidlauku es vaicāju, ko es varu izdarīt un kā varu palīdzēt, kolēģi patiešām redzēja, ka man tas patīk un tāpēc palīdzēja un iemācīja.” Taču Irina arī atzīst, ka no kolēģu puses ir bijuši skeptiski brīži, jo, kad sanāk kļūdīties, tad jūt attieksmi – tas ir tāpēc, ka esi sieviete. Irina atklāj: „Ja sieviete kaut ko vēlas sasniegt aviācijā un ja grib iegūt cieņu vīriešu kolektīvā, tad viņai ir jābūt daudz labākai par vīriešiem. Un tikai tad pret tevi būs laba attieksme.”

Savukārt šobrīd Irina strādā arī darbā, kur ir sieviešu kolektīvs, un viņa atzīst, ka sieviešu kolektīvā strādāt ir grūtāk un nav arī interesanti. „Lielākā atšķirība ir tā, ka, strādājot vīriešu kolektīvā, man neviens neskaidro ko un kā man darīt, bet man pašai ir loģiski jāizdomā, kā paveikt uzdevumu. Bet sieviešu kolektīvā man sāk skaidrot, un tas ir cits līmenis”.

Patīk būt debesīs

Irina vēlas kļūt par profesionālu mazo lidmašīnu piloti un pelnīt ar to naudu. Ir arī vairāki citi sapņi, piemēram, aplidot pasauli ar mazo lidmašīnu un piedalīties akrobātikas čempionātā. Irina gan atzīst, ka pagaidām tas nav sasniedzams, bet, ja viņa kaut ko vēlas, tad to arī sasniedz. Darbs Irinai sniedz lielu gandarījumu, un viņa saka: „Lidojot man patīk būt vienkārši debesīs. Bet, strādājot par aviācijas mehāniķi, man patīk darba rezultāts – tu saremontē lidmašīnu, un tā ir gatava lidot. Lielu gandarījumu man sniedz kolēģi, kuri ir patiesi draugi. Protams, tas ir vīriešu kolektīvs, bet mēs esam sadraudzējušies.”

Kopā ar lidmašīnām 7 dienas nedēļā
Irinu nebiedē tas, ka viņas profesija ir bīstama, jo tā ir viņas dzīve. „Daudzi cilvēki saka, ka esmu ekstrēmiste, bet es to neuzskatu par kaut ko ekstrēmu. Daudzi man teic, ka esmu traka, arī kolēģi lidlaukā tā mēdz teikt, jo man ir organiska nepieciešamība lidot lidmašīnā, neko citu darīt man negribas. Tas ir mans dzīvesveids, un bez tā es nevaru dzīvot. Parasti ar lidmašīnām es pavadu 7 dienas nedēļā, vienīgi šobrīd nesanāk tik daudz laika būt lidlaukā, jo man ir cits darbs un arī studijas.” Tomēr Irinai ir vēl viena aizraušanās – klinšu kāpšana. Viņas draugs pat jokojot, ka Irinai ir tikai jāatrod iespēja, lai paceltos virs zemes jebkurā veidā – vai nu lidojot ar lidmašīnu vai rāpjoties klintīs.

Kleitā un ar kūkām uz lidlauku
Irinai ir arī kāda pavisam sievišķīga aizraušanās – viņa cep kūkas un lidlaukā jau visi zina, ka katros svētkos būs mājās cepta torte. Irina smejas: „Tādos brīžos kolēģi parasti joko, ka man ir jāsēž mājās, jācep tortes un jāaudzina bērni, nevis jālido.” Irina arī stāsta, ka viņa reizēm dodas uz lidlauku kleitā un papēžu kurpēs, lai vīrieši neaizmirstu, ka viņa ir sieviete. Kad Irina ir darba drēbēs, tad gandrīz nav atšķirams, vai viņa ir sieviete vai vīrietis. Reiz Irina bija atnākusi uz lidlauku baltā kleitā un sanāca pat lidot ar lidmašīnu šādā izskatā, un tas bijis ļoti neparasti. Viņa atzīst, ka sieviete pilote var izskatīties arī citādāk.

Sievietei jādod iespēja
Irina uzskata, ka sabiedrībā pastāv sieviešu un vīriešu profesijas, bet viņa ir arī pārliecināta, ka sievietēm jādod iespēja pamēģināt strādāt arī vīriešu profesijās. Nepareizi ir uzskatīt, ka tikai tādēļ, ka tu esi sieviete, tu to darbu izdarīsi sliktāk. Irina saka, ka sieviete ir jāatbalsta, ja viņa grib strādāt vīrieša profesijā. Viņa arī uzskata, ka ģimenē jābūt sadalītām lomām starp vīrieti un sievieti. Irina: „Es uzskatu, ka ģimenē ir jāstrādā vai nu tikai vīrietim, vai abiem kopā, bet kad strādā sieviete, bet mājās sēž vīrietis ar bērnu, tad tas nav normāli. Īsu laiku jā, piemēram, ja viŗs pēkšņi zaudē darbu, bet patstāvīgi tā dzīvot nav labi ne sievietei, ne vīrietim.” Viņa arī uzskata, ka Latvijā abi dzimumi ir līdzvērtīgi, jo galvenais ir būt labam speciālistam un tad nebūs nozīmes, vai esi vīrietis vai sieviete. Viņa gan atzīst: „Es neesmu feministe, kura cīnās par to, lai sievietēm būtu vienādas tiesības, bet es cīnos par pareizu un labu attieksmi pret sievietēm, lai sievietēm tiktu dota iespēja sevi pierādīt. Sievietei ir jābūt stipram raksturam, jo, ja tā nav, tad neizdosies sasniegt līmeni. Un ir jābūt mērķim. Man ir mērķis lidot, un es uz to eju, neskatoties ne uz ko.”

Irina sarunas noslēgumā atklāj savu dzīves moto: „Netici māņticībai, bet tici sev!” Viņa saka: „Kāpēc man ticēt tam, ka sievietei būt par piloti nav labi? Es ticu tam, ka tas ir mans darbs un eju uz savu mērķi.”

 

Raksts publicēts sadarbībā ar ES Māja portālu esmaja.lv
Marts ES Mājā tiek aizvadīts, papildu uzmanību pievēršot dzimumu līdztiesības aktualitātēm Eiropā un Latvijā. Aicinām arī lasītājus, kuru dzimuma „atbilstība” profesijai apkārtējos izraisījusi izbrīnu un smaidu, sūtīt  savus stāstus un, ja iespējams, arī foto, uz redakcijas adresi redakcija@esmaja.lv!  Pārsteigumu balvas interesantākajiem garantētas.


Dalīties.

Atstāt Ziņu