Vārda dienu svin: Ojārs, Rainers, Nellija

Kāpēc viņš mani neprec?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

emesli, kāpēc vīrietis kavējas vai atsakās oficiāli reģistrēt kopdzīvi, plaši aprakstīti tīmeklī un sieviešu žurnālos, tomēr šajā gadījumā, manuprāt, runa nav par vīrieti un viņa grūtību, bet to, ko darīt sievietei, kura attapusies šādās attiecībās.

Galvenais ir paust savas jūtas un vēlmes
Konsultēšanas prakse un pati dzīve rāda, ka galvenais klupšanas akmens šajā jautājumā ir bailes vai aizspriedumi sarunās precību jautājumu vispār aizskart. Daļa sieviešu skaidro, ka atturas par to runāt, jo var nobaidīt vīrieti attiecību sākumā vai aizbaidīt jau esošās attiecībās. Citas savu rīcību pamato ar laika gaitā folklorizējušos dzimtas un sabiedrības aizspriedumu, ka „sievietei par tādām lietām runāt nav smuki, tas nav labais tonis”. Un te rodas paradokss – sieviete gaida atbildīgu rīcību no vīrieša, bet pati pret sevi un savām attiecībām izturas bezatbildīgi. Jo runāt par lietām, kuras ir Tev svarīgas, godīgi paust savas jūtas un vēlmes ir tikai atbildīga, patiesi pieauguša cilvēka rīcība. Ja jau sievietes pašas to nespēj, vai ir godīgi to pārmest vīriešiem?

Evija: „Kad iepazinos un uzsāku attiecības ar brīnišķīgu vīrieti, kurš šķita iemiesojam visas manis izsapņotās Lieliskā īpašības, viņš kādā sarunā ļoti godīgi atklāja, ka reiz jau ir piedzīvojis savas dzīves epizodi ar plānotu, bet nenotikušu laulību, tāpēc atkārtotu iespēju apņemt sievu savā turpmākajā dzīvē neplāno. Neapmulsu, „nenoriju krupi” un nenoglabāju sevī uz mūžīgiem laikiem, ka es pilnīgi noteikti plānoju iziet pie vīra un dibināt ģimeni, tāpēc ir skaidrs, ka mūsu dzīves plāni šajā ziņā radikāli atšķiras. Tas, savukārt, rada bažas, ka varbūt mēs jau attiecību sākumā tērējam viens otra laiku. Jā, man nebija viegli to pateikt, bet joprojām esmu gandarīta, ka arī es nebaidījos godīgi paust savu viedokli. Šī saruna bija atbildīga rīcība no mūsu abu puses, kas ļāva jau sākumā izvērtēt, vai gribam un varam turpināt. Mēs palikām kopā.

Šis klientes piemērs spilgti rāda, ka, ja vīrieša nolūki attiecībās būs nopietni, ja viņam būs patiesa interese par sievieti, viņš izvērtēs, kas viņam ir svarīgāk – tikt galā ar savu traucējošo pieredzi un atteikties no tās vai zaudēt attiecības. Mēs bieži lietojam teicienu „gājēju tāpat nenoturēsi”, kas lieliski attiecināma arī uz šādām situācijām, jo būs maz vīriešu, kuri, skaidri zinot sievietes gaidas no attiecībām, izvēlēsies melot, barojot sievieti ar solījumiem, kurus nekad neplāno izpildīt. Pieredze rāda, ka tipiskā gadījumā vīrietis vai nu atklāti pasaka, ka tik nopietnam solim nav gatavs, vai… vienkārši pazūd, atstājot sievieti ar neatbildētu jautājumu par attiecību izbeigšanas iemeslu.

Mārtiņš: „Šķirto laulību statistika ir šaušalīga. To pierāda arī manu draugu un paziņu pieredze – ik pa laikam uzzinu par kādu izšķīrušos pāri, kuru kāzās esmu saskandinājis šampanieti viņu laimīgās kopdzīves vārdā. Tas, protams, ietekmē manas domas par laulību, bet man atliek manu vecāku un vecvecāku veiksmīgās pieredzes piemērs. Pagaidām, kamēr gaidu, kad dzīve ļaus satikt to īsto meiteni, gribas ticēt, ka es pratīšu nekļūdīties, ka man izdosies.”

Viņš var arī pārdomāt
Tik pat labi sieviete uz savu godīgo jautājumu var saņemt skarbu patiesību – vīrietis laulību savā dzīvē neplāno, kaut attiecībās vēlas palikt. Ko tad?

Kaspars: „Jau pusaudža vecumā skaidri zināju, ka nekad neprecēšos. Toreiz nebūtu varējis paskaidrot, kāpēc. Tagad kā pieaudzis vīrietis spēju šo joprojām aktuālo lēmumu pamatot ar savu vecāku neizdevušos laulību. Atmiņas par bērnību ir vieni vienīgi skandāli – durvju ciršana, plīstoši trauki, kliegšana, raudāšana, tēva mūžīgā iešana un nākšana, krāpšana… Neskatoties uz to, vecāki arī šobrīd ir kopā, sudrabkāzu jubilejā smaida un pieņem apsveikumus, dalās veiksmīgās laulības receptēs, bet man metas šķērmi uz to skatoties vien… Viņu attiecību falšums manī ir nostiprinājis pārliecību, ka zīmogs pasē laimi negarantē. Jā, esmu atkarīgs no pagātnes pieredzes, bet nevēlos to ne kustināt, ne mainīt savu lēmumu. Sievietei, kura būs mana īstā, būs ar to jāsamierinās.

Protams, varam pārmest pārlieku egoismu, tomēr šajā piemērā skaidri redzams, ka vīrietis ir apzināti pieņēmis šādu lēmumu, lai arī tas balstīts neveiksmīgā pirmdzimtās ģimenes pieredzē, kas patiesībā pat nav viņa paša. Tā ir vīrieša grūtība, bet viņš skaidri un gaiši norāda, ka nevēlas to mainīt. Šādā gadījumā sievietei atliek vien izvērtēt, cik nozīmīgas viņai ir šīs attiecības – vai to dēļ viņa ir gatava atteikties no vēlmes oficiāli dibināt ģimeni. Svarīgi, lai atteikšanās un samierināšanās ir patiesa, citādi apspiestās jūtas un vēlmes kā āža kāja līdīs laukā brīžos, kad to varēs izmantot kā manipulatīvu ieroci – strīdos, sarežģītās situācijās, utml. Vienlaikus jāsaprot, ka savu vēlmi nav jāiznīcina uz visiem laikiem, jo iespējams, ka vīrietis kādā dzīves brīdī tiks galā ar savu negatīvo pieredzi un pārdomās. No sievietes tam vajadzētu skanēt aptuveni šādi: „Es saprotu un pieņemu, ka tev ir tāda pieredze, kuras dēļ tu esi pieņēmis lēmumu neprecēties. Tu man esi tik svarīgs, ka es esmu gatava palikt šajās attiecībās arī bez zīmoga pasē. Tomēr es gribu, lai tu zini, ka man tas ir svarīgi un es priecātos, ja tu kādreiz savas domas mainītu. Es būtu tam gatava.” Šādi sieviete faktiski nodod atbildību vīrietim, jo viņai pašai grūtību precību jautājumā nav.

Laura: „Biju ne tikai nepārprotami signalizējusi, ka vēlos precēties, bet teikusi ļoti tieši un saprotami, bet mans mīļotais vīrietis bija ārkārtīgi izvairīgs, kamēr vispār paziņoja, ka jo vairāk es par to runāšu, jo mazāka būs mana iespēja nonākt sievas godā. Draudzenes visas kā viena teica, lai netērēju savu laiku, ka būs daudzi citi, kuri būtu laimīgi par iespēju apņemt tādu sievu kā es. Atzīstos, ka sirds sāpēja ļoti, bet es izsvēru visus par un pret, pieņemot lēmumu tomēr palikt kopā. Manas jūtas bija pietiekami stipras, lai es spētu samierināties ar drauga attieksmi, nepaliekot aizvainojumā. Nepagāja ne gads, kad viņš tomēr mani bildināja. Laikā, kas viņam pašam šķita īstais…

Negaidi bumbierus no ābeles
Ko tad, ja sieviete saprot, ka tomēr nespēs samierināties ar vīrieša lēmumu vai nenoteikto attieksmi?
Palikt šādās attiecībās nozīmē gandēt dzīvi gan sev, gan otram, jo pat vārdos neizteiktais pārmetums nemitīgi apēnos attiecības kā tumšs mākonis pirms negaisa. Mazākā dzirkstele – radu vai draugu jautājums, paziņu kāzas, intervija ar laimīgi precējušos sievieti žurnālā, lai sekli apraktais aizvainojums izlauztos ar jaunu sparu asaru un vārdos izteiktu vai neizteiktu pārmetumu veidā. Ja sieviete pieņēmusi iekšēju lēmumu, ka laulību tomēr vēlas, ir godīgi un atbildīgi to darīt zināmu vīrietim, iespējams, piedāvājot saprātīgu laiku, kādā viņš var izsvērt savus „par” un „pret” attiecību oficiālai reģistrēšanai. Jā, tas var šķist kā ultimāts, bet atkal jau – svarīgi, kā sieviete to paziņo. Diemžēl savā praksē esmu saskārusies ar gadījumiem, kad sieviete šādu termiņu ir pieņēmusi, bet vīrietim nav paziņojusi. Tā teikt, ja viņš mani divu mēnešu laikā nebildinās, attiecības pārtraukšu. Tikmēr vīrietis turpina spaidīt TV pulti, pa nenojaušot, ka tiek lemts arī viņa attiecību liktenis. Turpretī, zinot par šāda termiņa esamību, vīrietis visticamāk jau pāris dienu laikā sapratīs, kā ar savu dzīvi un attiecībām rīkoties tālāk. Protams, svarīgi paturēt prātā, ka jābūt gatavai saņemt atbildi uz savu uzdoto jautājumu, un tā ne vienmēr var būt gaidītā.

Aija: „Bijām kopā jau četrus gadus, arī vecums jau klauvēja tuvu trīsdesmit, kad pati darīju zināmu, ka vēlētos, lai attiecības pārietu nākamajā posmā. Diemžēl mana dzīvesbiedra attieksme bija ļoti noraidoša – ticamus argumentus viņš atrast nespēja, manus nebija ar mieru pat īsti līdz galam uzklausīt. Visas mūsu sarunas beidzās ar strīdiem un manām asarām, pat negribas atcerēties. Toreiz biju pilnīgā neizpratnē, ko darīt tālāk – censties samierināties, lai gan neredzēju tādu iespēju, vai šķirties. Jutos iedzīta strupceļā. Attapos psihologa kabinetā, jo netiku galā ar emocijām, gribējās kādu viedokli no malas. Tādu, protams, neieguvu, jo, kā smejies, psihologs jau tikai pavada sarunā pašam ar sevi. Bet man kļuva skaidrs, ka, nesaņemot attiecībās to, ko gaidu, es nespēšu tajās palikt šā vai tā, tāpēc devu savam dzīvesbiedram laiku izlemt, kā viņš tālāk plāno veidot mūsu attiecības. Viņš nenoticēja, ka runāju nopietni. Kad termiņš pienāca, es, lai cik sāpīgi man bija, pieņēmu lēmumu sākt jaunu dzīvi, dot pati sev jaunu iespēju sastapt vīrieti, kura mērķi un vērtības ir līdzīgas manējām. Ļoti palīdzēja psihologa dotais elementārais salīdzinājums, ka es līdzšinējās attiecībās stāvu pie ābeles, bet gaidu, kad tajā ienāksies bumbieri un dusmojos, ka tā nenotiek. Bet ābele var radīt tikai ābolus. Ja vēlies bumbierus, dodies meklēt citu koku. Elementāri!

Neklusē
Konsultēšanas prakse faktiski balstās uz diviem jautājumiem: KO TU JŪTI UN VĒLIES? KO TU DARI, LAI TO IEGŪTU? Ja vari pati sev godīgi atbildēt, ka jūti aizvainojumu un dusmas, jo izmisīgi vēlies kļūt par sievu, bet vīrietis nodevīgi klusē gadu no gada, tad tik pat godīgi atbildi – ko esi darījusi, lai tas notiktu? Pilnīgi iespējams, ka Tava klusēšana par šo jautājumu vīrieša pusē tiek tulkota pavisam aplami…

Māris: „Savu sievieti tāpat saucu par sievu – mums ir ģimene, bērni, īpašumi! Viena laulība man jau ir aiz muguras, parāds par pirmās laulības ceremonijas izmaksām vēl svaigā atmiņā. Kad iedomājos visu to balagānu vēlreiz!.. Neredzu tam ne jēgu, ne vērtību. Sieva nekad neko nav teikusi, pārmetusi. Pieņemu, ka tad jau arī viņai tā nav prioritāte.

Un visbeidzot, man prātā palikušas divas spilgtas epizodes no sabiedrībā zināmu cilvēku dzīves. Kāds TV raidījuma vadītājs savulaik dalījās pieredzē, kā sācis attiecības ar savu sievu. Viņa esot skaidri un gaiši darījusi zināmu, ka jūtas pietiekami izdauzījusies pa dzīvi un vienkāršus gultas priekus nemeklē. Ja viņš esot gatavs nopietnām, tālejošām attiecībām, viņa esot ar mieru turpināt randiņus, ja ne – tad nekā. Viņu tas esot pārsteidzis, bet licis uzdot pašam sev jautājumu: „Kas es kaut kāds tirliņš? Viņa ir tik pieaugusi, skaidri zina, ko grib! Es arī tā gribu!” Viņi ir ģimene ar nu jau trim bērniem.

Savukārt otra epizode palikusi prātā no pasākuma „Tā precas latvieši”, kurā visa cita starpā bija uzaicināti arī kāda sportista vecāki, lai pārstāvētu to sabiedrības daļu, kas apzināti izdarījuši izvēli dzīvot nereģistrētās attiecībās. Ja kungs sparīgi un pat nedaudz agresīvi aizstāvēja savu viedokli, tad viņa kundze diskusijas beigās kautri piebilda, ka viņa jau tomēr neesot zaudējusi cerību, ka varbūt kādreiz, bērnu un mazbērnu ieskauti, viņi varētu viens otram teikt to simbolisko jāvārdu. Ziniet, man toreiz kļuva viņas žēl…

Dalīties.

5 komentāru

  1. Man jau arī liekas,ka aiz tās bravūras "ai, man nav svarīgs tas zīmogs pasē" tomēr sievietē slēpjas vēlme un ilgas tikt bildinātai. Tas tomēr parāda ka vīrietis ciena sievieti un viņa nodomu nopietnību un dziļumu.

  2. Tas katrai individuali- esmu bijusi precēta(kaut tas nekad nebūtu noticis!), ir veiksmīgas attiecības, bet uz papīru "smērēsnu" vēlreiz gan nekad neparakstītos.

  3. Es esmu no tām, kas stāv uz zemes abām kājām. Ja ar vīrieti izsšķiraties par bērniņu – veidot ģimeni, viņa pienākums kaut formāli ir dot sievietei iespēju arī paņemt viņa uzvārdu. Nevajag aizmirst arī tādu lietu kā kopīpašumi – ja notiek kāda nelaime, cik nav tādu gadījumu, kad piem.kopīgi uzceltajai mājai uzrodas mantinieki un pati paliec uz ielas… Protams, dzīvē ir visādas situācijas, un katrs savas laimes veidošanai izvēlas savu modeli. Tomēr visiem zināma patiesība – sargā pats sevi un Dievs tevi sargās 🙂

  4. Tikai cik cilvēku, tik iespēju. Viena lieta- kopīgi bērni un īpašumi, bet pavisam cita – parādsaistības…. Ja notiek nelaime, tad arī parādi paliek uz likumīgās sievas pleciem. Protams, ja tas ir viņas interesēs to nomaksāt, bet -ja tie ir iepriekšējās laulības sakarā? Vispirms ir nopietni jānoskaidro- ko iegūs un, ko zaudēs oficiāli noformētas attiecības tiesiskajā nozīmē, nevis tikai kā sievietes ambīcijas- sievas statuss ar zīmogu pasē.

Atstāt Ziņu