Kādu dienu runāju ar savu paziņu (sieviete tā ap 30, viens mazs bērns, ar nelielu lieko svaru), viņa stāstīja par to, kā gāja vingrot un šis stāsts man lika aizdomāties.
Tātad. Viss bija nokārtots, bērns nodots drošās rokās pieskatīšanai, sporta soma sakārtota, bet izejot no mājas viņa izdomā, ka nemaz tik ļoti vingrot negrib. Un tā vietā aizgāja uz picēriju un apēda lielo picu.
Vispār šī sieviete X jau sen domā par vingrošanu – vajadzēt jau vajag un gribas arī, bet piespiesties neizdodas. Aiziet uz vienu nodarbību un čiks. Un vēl viņa daudz domā par to, kā no sevis nodabūt nost liekos kilogramus. Un viņa vienmēr par to runā, nu jau vairākus gadus kopš es viņu pazīstu.
Un tā nu es savā prātā domāju, ka bieži vien mēs kļūdāmies ar savu mērķu formulēšanu. Vai Tu tiešām gribi vingrot, lai nodzītu riepu vai lai nomestu 10 kg? Vai arī Tu vienkārši gribi iegūt labsajūtu, būt apmierināta/s ar sevi un justies harmoniski? Tad kā ir?
Labi justies, tas sevī ietver tik daudz – nesāp, nevelk, nespiež, Tu jūties viegli un brīvi, visa pasaule pieder Tev. Vajag tikai noticēt, ka labsajūta (labi justies) ir dabisks stāvoklis, kādā mums vajadzētu pavadīt savu dzīvi. Un tā vietā, lai enerģiju izgrūstu sevis šaustīšanā, mēs spētu enerģiju ieguldīt daudz lietderīgāk.
Nav jādzīvo sāpēs vai pašpārmetumos, ir tikai jāsaprot, kāpēc konkrēti es esmu tik tālu nonācis, ka vairāk nejūtos labi un jāmaina šie ieradumi vai apstākļi, kas pie tā noveduši. Un nereti var izrādīties, ka jāmaina viss ikdienas ritms, attieksme, uzturs utt. Vingrošana ir tikai viena no lietām, kas ved pretī labsajūtai, bet tā ir ļoti svarīga daļa un katrā ziņā arī labs jauna ceļa iesākums.
Ja vingrotu ar mērķi nevis, lai notievētu vai lai kaut kas nesāpētu, bet gan mērķi labi justies, iepazīt sevi un savas sajūtas, tad taču varētu būt daudz vieglāk un nebūtu tik daudz jāsaņemas. Izprast kur Tev ir muskuļi, kāda ir Tava elpošana, cik daudz locītavu ir tavā ķermenī un ka tās kustās! Un saprast arī kādas ir sajūtas Tevī kā dzīvā būtnē, kurai principā kustēties ir dabiski. Kustība ir dzīvība! Vingrošana – tās ir kustības, no kurām gūstam labumu. Ja mēs spējam izprast savu ķermeni un ieklausīties tajā, tad katra ikdienas kustība jau var kļūt par vingrojumu.
Un te nu ir vērts pieminēt, cik svarīgi ir ieklausīties sevī, dzirdēt savu ķermeni un tos signālus, ko tas mums dod. Mēs nereti pārprotam to, ko mums mūsu organisms grib pateikt, tāpēc ir tik ļoti svarīgi izjust savu ķermeni, jo tad mēs tik bieži nevarēsim tam nodarīt pāri, atslodzes vietā iedzerot vēl vienu kafiju vai mīļa vārdā vietā apēdot papildporciju.
Ar to gribu sacīt, ka tie mērķi, kurus dažkārt sev uzstādām ir pārāk bargi vai pat nepatiesi un aicinu vēlreiz pārdomāt (tiem, kam neizdodas atrast ceļu līdz vingrošanai), ko tad mēs īsti vēlamies panākt. Lai izdodas!
