Vakar bijām ar Mazo uz ZOO. Pusceļā pieķēru sevi, ka neesmu paņēmusi fotoaparātu. Staigājot pa zoo taciņām īsti vairs nespēju atcerēties, kāpēc tas man tā patika, ka vismaz reizi gadā to apmeklēju. Taču, prieku sagādāja Mazā interese un tas, kā viņš mācās vārdus dzīvniekiem – falingo! (flamingo), vēliņi (zvēriņi), zivales (žirafes).
Bet, runājot par fotoaparātu, par šo tieksmi (arī man tāda piemīt) dokumentēt katru priecīgu mirkli, man rodas pārdomas. Gluži kā japāņu tūristi, visa vecuma apmeklētāji, zibina savas ziepenes, telefonus un dārgos aparātus cauri režģim vai organiskajam stiklam.
Ar kādu nolūku? Ko tālāk darīt ar zemas kvalitātes fotogrāfijām (ar telefonu fotografējot) ar dzīvniekiem, kuru lielas izšķirtspējas fotogrāfijas var atrast googlee profesionāļu izpildījumā? Vai tās tiks izdrukātas un liktas albumā? Vai rādītas draugiem? Vai varbūt fotografētājs pretendē uz profesionālu bildi, a ja nu paveicas?
Bet varbūt tas ir veids, kā mēs fiksējam jauko mirkli savā atmiņā? Varbūt tas ir pierādījums pašiem sev, ka laiku pa laikam darām kautko aizraujošu?
Bija laiks, kad bez fotoaparāta neizgāju no mājas, likās, ka pasākums ir tikai 50% vērts, ja nevaru to fotografēt. Kad pieķēru sevi šajā „atkarībā”, centos apzināti atstāt to mājās un vienkārši izbaudīt mirkli uz vietas.
Bet līdz galam vēl joprojām neesmu atradusi atbildi, kāpēc?
Kādas ir jūsu attiecības ar fotoaparātu? Kāpēc tik populāra šobrīd ir fotografēšana, arī profesionālās fotosesijas? Kāpēc tu to dari vai nedari?
2 komentāru
Viss slēpjas faktā, ka vēlamies notvert mirkli un saglabāt tā burvību. Baidāmies paļauties uz atmiņu. Vispār tā baigā bildēšana ar laiku pārrietu un tad sāc bildēt tikai ko ļoti īpašu. Pēc sevis zinu, ka varu nostaigāt visu dienu pa interesantām vietām un nofotografēt tikai pāris kadrus, tikai tapēc, ka tie manī izraisījuši īpašas sajūtas. Citādāk ir ar pasūtījuma bildēm, un te neteiktu, ka cilvēki bildējas vairāk kā agrāk, tikai tas, ka varbūt tagad to var veikt izvērstāk un plašāk to izrādīt publikai
Interesanti, ka tieši zoodārzā pērn es arī aizdomājos par to pašu tēmu :)<br>Vienkārši novēroju, kā draudzeņu bariņš staigā gar zvēru būriem un fočējas, un tūlīt pat aiz katras knipsēšanas 'palūr' kāda bilde sanākusi, un pats galvenais- kā katra tajā izskatās 🙂 Nav labi- pārbildē..papozējam tā un šitā, paskatāmies kamerā, ir ok, ejam tālāk pie nākamā zvēra un atkal knipsējamies.<br>Toreiz es tiešam aizdomājos- vai tik pateicoties internetam un plaši pieejamajiem, labas kvalitātes foto aparātiem nav parādījusies jauna tendence- vai mēs ejam kaut kur, lai parādītu draugiem.lv albumā, ka mēs tur esam bijuši, vai arī tādēļ, ka paši gribam tur būt un kaut ko redzēt, uzzināt? <br>