Vārda dienu svin: Baiba, Barbara, Barba

Kailsals

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Jūs esat kādreiz kaut ko gaidījušas tik ļoti, ka galvā sadomāti miljoniem scenāriju, tūkstošiem scenogrāfiju, grima variantu un kostīmu versiju brīdim, kad tas “kaut kas” notiks? Gaidījušas apzinādamās, ka tas gaidītais patiesībā nekad nenotiks? Es esmu. Un tas, ko gaidīju un kas nekad nenotiks, ņēma un notika. Bez jebkādas attālas radniecības ar manu safantazēto lietu kārtību.

Ziemeļvējš. Vienā bezgalīgi skaistas snigšanas pilnā dienā manā dzīvē kā tāds pop-up lodziņš datora ekrānā atkal uzradās vīrietis no Ziemeļu ieraksta. Tas, kurā es biju varbūt pat ļoti.

Lai būtu dramatiskāk un kinematogrāfiskāk – tobrīd skanēja pasakaini skaista Rikija Nelsona dziesma, pie loga ar acīm mudžināju lidojošo sniegpārslu musturus un ļāvos balta miera pilnai apcerei, kad pīkšķis telefonā uzspridzināja visu apkārt esošo pasauli. Viņš. Tā uzmanīgi, ieturēti, mazliet augstprātīgi. Īsziņa. Lasīju un, asiem vilcieniem raudama plaušās gaisu, plātīju muti kā sauszemē izvilkta zivs. Nav nozīmes detaļām, bet todien sākās mūsu Saruna. Piesardzīga. Kā taustoties tumsā, tomēr visam cauri lauzās tas, kā bijis – strāvojošs siltums.

Pēc laika viņš man tieši un bez aplinkiem pajautāja, vai es esot atradusi savu suni (mūsu savstarpējā, humorīgā terminoloģija vīriešu tipoloģijā). Atteicu, ka īsti netiku meklējusi, bet jā, manu ceļu krustojuši viņi ir. Klusums. Domāju – tātad te mēs arī paliksim un vienreiz par visām reizēm beigsim mūsu pazīšanos – pie pieklājīgas, civilizētas (un ne vairāk!) saziņas robežlīnijas. Lai nu būtu! Pietiekami ilgi, centīgi un apzināti esmu visam ar viņu saistītajam vālējusi pāri ar dzēšgumiju, man vairs neduras pat mazliet.

Nākamajā pievakarē īsziņa. Es atceros katru Tava ķermeņa centimetru. Nuja. Izlasu šito un ķeru pēc sirdsdrapēm, jo tas nu patiesi ir pāri jebkādām saprāta robežām! Pēc tās ignorances pilnās attieksmes, kura sekoja maniem toreizējiem mēģinājumiem kaut ko vērst par labu, es nemūžam negaidīju šādu pavērsienu. Acīs iesprāgst mazi asaru pumpuriņi. Muļķi tādi!

Atjokoju, ka es, ja tā labi pacenšos, arī kaut kādas vārgas atblāzmas varu atmiņā sakasīt, bet, ja godīgi – jā, arī es neesmu aizmirsusi. Neko. Sākās dialogs. Dienu garumā, nedēļu garumā. Atklāts, asprātīgs, intīms un trakoti seksīgs. Joki par to, kā bijis toreiz, joki par to, kā varētu būt. Rīta ziņa, vakara ziņu miljoni, reizēm pat pa kādai virtuālai bučai manā virzienā atlidoja. Brīdis, kad es sapratu, ka metīšos uz galvas aizā un vēlreiz ar viņu tikšos, bija tad, kad saņēmu viņa ziņu – Es gribu Tevi līdzās. Blakus. Es gribu Tevi sev, Zane! Ziniet, dzirdēt kaut ko tādu no mistera Aisberga, kāds ir viņš, nav joka lieta.
Vienojāmies tikties. Biju pārbijusies kā skolas meitene. Nespēju sagremot, aptvert, saprast. Neviens no maniem scenārijiem nebija paredzējis kaut ko tamlīdzīgu. Kura Visuma failu sistēma ir nobrukusi?

Divas dienas pirms tikšanās viņš man vēsā un oficiālā īsziņā paziņoja, ka tikšanās jāatceļ – steidzams komandējums. Biju vīlusies. Ļoti. Bet jau atkal nodomāju – tātad tomēr te mēs to izbeigsim, ne pie tās pieklājīgās, civilizētās saziņas robežlīnijas, bet pie manas vilšanās un cerības pārgrieztās rīkles robežas.

Tomēr atkal sekoja ziņa jau no ārzemēm – Nekur citur es šobrīd negribētu būt tik ļoti kā pie Tevis. Smaidīju. SMAIDĪJU! Pa naktsmiera bučai un tad divu dienu klusums. Es, lai negaidītu rīcību vien no viņa, bet arī pati, drosmīga kā Žanna d’Arka, spertu pārliecinātus soļus, aizsūtīju labas nedēļas nogales vēlējumu savā draudzīgajā la la la manierē. Atbildē atkal saņēmu pieklājīgu (lasīt – nekādu, bezrakstura, tukšu) īsziņu. Kopš tā brīža jau kādu laiku manā telefonā dzīvo lielais, ļaunais Klusums. Tas riebīgais, kurš pārmāc visus citus zvanus un ziņas. Klusums. Šķiet, tas tur apmeties uz palikšanu. Lepnums neļauj urķēties, prašņāt, skaidroties. Vienkārši neļauj. Vairs ne.

Jau trešo reizi – tātad tomēr te mēs paliksim – ne pie pieklājīgās saziņas, ne agonējošo, neticīgo cerību beigām, bet pie absolūti necivilizētas, bezmanieru, saltas vienaldzības demonstrācijas. Kā jau Ziemeļiem piedien. Sals pielavās pēkšņi un sastindzina negaidot.

Bet šobrīd man pat negribas skumt. Tā mana dzēšgumija tomēr bijusi ņipra – kaut kas ir izdzēsies pavisam, kaut kādas papīrā iegrauzušās kontūras vēl palikušas, bet visam pāri mana šobrīd notiekošā dzīve ir saules un paātrinātu sirdspukstu pilna. Jo neba nu Ziemeļi ir mana kompasa galējais punkts. Tik labi ir to beidzot apzināties.

Skrienu uz randiņu. Gribu saziedēt sniegpulkstenītēs. 🙂

Noskaņai.  

Dalīties.

3 komentāru

  1. Zane, aigājušās nedēļas jau parādīja, ka kailsals neilgst mūžību, tieši tāpēc milzīgs prieks par tavu randiņu un atklāsmi, ka "ziemeļi" nav tava kompasa galējais punkts! Gaidīšu nākamo ierakstu jau ar siltākām un maigākām vēsmām! Lai izdodas!

  2. Zane Zane on

    Meitenes, paldies! 🙂 Man kaut kā auksti šobrīd te iet, bet esmu saganījusi visus savus iekšējos sauleszaķus vienuviet un turos dzestrumam pretī. 🙂

Atstāt Ziņu