Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Kad jāspēj ‘upurēt’ savs auto

Pinterest LinkedIn Tumblr +

SievietesPasaule.lv turpina rakstu sēriju „Tik atšķirīgi līdzīgie” – par vīrieti un sievieti, kurus vieno viņu profesija. Šoreiz mums ir iespēja iepazīties ar diviem auto instruktoriem – Aiju un Rūdolfu. Braukšana ar auto patiešām ir kaut kas ļoti nopietns, un tas vairs nav stāsts tikai par tevi. Vai tu maz apzinies, cik daudz, kā šoferis, ietekmē arī citu dzīves? Par nopietno un nenopietno, par un ap auto, un vīrieti un sievieti tam visam pa vidu.
 

 Iepazīsimies!

Rūdolfs Jākobsons – darbojas Latvijas profesionālo autoskolu federācijā, instruktoru sagatavošanā, un sadarbojos ar dažādām autoskolām.






Aija Sniķere – strādā dāmu autoskolā „Glorija”

 

 





No cik gadiem Tev ir autovadītāja apliecība un kā veicās ar tās iegūšanu?
Rūdolfs:
Pirmā man bija motocikla vadītāja apliecība, kuru ieguvu 1975. gadā. Tas notika ļoti pēkšņi. No rīta kopmītnēs ieskrēja puiši, pateica, ka ‘fiksi’ jāskrien uz kartinga laukumu, jo tur varot nolikt motocikla tiesības. Es paprasīju, lai kāds man iedod noteikumu grāmatiņu, bet nevienam neatradās, bet eksāmenu nokārtoju.
Tajos laikos nebija vieglās mašīnas tiesības. Tad vadītāja apliecība sadalījās pa klasēm. Un mēs mācījāmies uz kravas automobiļiem.
Aija:
Vadītāja apliecību ieguvu 17,5 gados, mans stāžs maijā būs 29 gadi. Tajā laikā braukšanas eksāmenu nokārtot bija daudz vieglāk, nekā šodien. Tomēr svarīgs aspekts ir tas, ka mašīnu bija krietni vien mazāk un arī pārvietojās tās daudz lēnāk. Vadītāja apliecībā, kuru ieguvu, bija “C” kategorija un valsts eksāmenā nobraucu apmēram 2km.

Kā Tu nonāci šajā profesijā?
Rūdolfs:
Principā, kā piedzimu tā pie izpūtēja. Katrā ziņā, tas nenotika pēkšņi, skaidri un apzināti uz to gāju. Visa dzīve saistīta ar to.
Kad pats mācījos, man nepatika, kā pasniedzēji vada nodarbības. Izgāju kursus, saņēmu apliecību un sāku strādāt arī par pasniedzēju.
Dzīvē esmu vislaimīgākais cilvēks, attiecībā par profesijas izvēli. Pirmkārt – es braucu, otrkārt – es braucu ar jebko, treškārt – mans hobijs ir braukt, un principā sanāk, ka mans darbs ir hobijs.
Aija:
Šo profesiju man palīdzēja izvēlēties kāda paziņa, kura zināja, ka es meklēju darbu. Viņa teica: “Pamēģini, tu taču tik labi brauc”. Es gan toreiz oponēju, ka manas braukšanas prasmes nav dikti būtiskas, svarīgākais ir spēt to nodot cilvēkam, kurš mācās braukt. Tomēr nolēmu pamēģināt un iepatikās.

Ko Tev ir visgrūtāk izskaidrot, iemācīt saviem audzēkņiem?
Rūdolfs:
Ļoti dažādas lietas. Tas pirmkārt atkarīgs no cilvēka uztveres, otrkārt, no viņa spējām pielāgoties, pieņemt lēmumus. Un nozīme ir arī iepriekšējai pieredzei. Nepadodas arī tajās situācijās, kad mājās neviens nepalīdz. Man ir bijis tā, ka pie tā, kam nesanāk, atnāk radinieks, pāris nodarbības apsēžas aizmugurē. Tad es saku, lai mājās atstrādā konkrētas lietas. Cilvēks atstrādā un pēc kāda laika nāk atrādīt. Cilvēki var ļoti ilgi mācīties. Un tad šeit ir jautājums – kam tev tā vadītāja apliecība? Cilvēkiem, kas grib iegūt autovadītāja apliecību autoskola ir nieks. Cilvēkiem, kuriem ir nepieciešamība, iet vidēji viegli, bet, ja cilvēks atnāk, jo mamma ar tēti atsūtīja, tad ir ļoti grūti.
Aija: Tās mēdz būt dažādas lietas, bet grūtākais laikam ir iemācīt izjust gabarītus.

Kādas ir braucēju-iesācēju vispopulārākās kļūdas?
Rūdolfs:
Visvairāk dara nepareizi tad, kad nesaprot citu autovadītāju rīcību, neizprot situāciju. Iemācīties braukt var, un pat diezgan īsā laika posmā. Bet, kad jau iesaistāmies reālā satiksmē, tā jau ir sabiedrības mācība. Ja cilvēks neapzinās, ko cits var darīt, jeb kā viņš varētu rīkoties, tad arī ir tās kļūdas. Tas ir tas, kas nāk ar pieredzi. Pilnvērtīgs vadītājs tu kļūsti apmēram pēc 3 gadiem.
Aija:
Kopumā tās ir diezgan tipiskas kļūdas. Neviens iesācējs neko diži jaunu neizdomā. Pagriezienos nespēj izprast, cik jāsagriež stūre, jauc puses, bremzē pārāk spēcīgi, negrib skatīties spoguļos (īpaši liela piepūle jāpieliek, lai to iemācītu).

Cik daudz no teorijas atbilst reālajam braukšanas stilam uz ielām?
Rūdolfs:
100% tas pats. Sliktākais ir tas, ka cilvēki domā, ka reālajā satiksmē ir jābrauc savādāk, kā rakstīts teorijā. Mums arī nodarbībās ir radies šāds jautājums, un tad es saku: „Ejam, izbrauksim. Redzi, es braucu pēc noteikumiem un ko dara visi pārējie ap mani? Viņi arī ir spiesti ievērot noteikumus”. Noteikumu prasības jau visi zina. Tas, ka dažreiz kaut ko savādāk dara, tas ir cits jautājums, piemēram, ja ātrāk izbrauc tukšu krustojumu. Ja reālajā satiksmē šādi, nevienam netraucējot izbrauksi, iespējams, es tev pateikšu paldies, bet eksāmenā tas nav pieļaujams. Tur jāparāda, kā tu māki pareizi izprast situāciju. Kāpēc daudziem nepatīk sievietes pie stūres? Tāpēc, ka viņas rīkojās, kā paredzēts ceļu satiksmes noteikumos. Sievietei nostrādā pašsaglabāšanās instinkts. Bet nu, visur jau ir arī kādi izņēmumi.
Aija:
Par teoriju ir īpašs stāsts. Teorija pārsvarā ir izstrādāta tā, lai būtu āķīgi jautājumi, kuri tendēti nevis uz zināšanu parādīšanu, bet spējā atrast, kur tas “āķis” paslēpies. Manuprāt, kad es mācījos, teorija bija daudz praktiskāka, ar krustojumu trafaretiem, kurus vajadzēja reāli ar mašīnītēm spēt izbraukt. Šī bildīšu sistēma, kur pie katra jautājuma var minūti domāt, absolūti neveicina izpratni par reālo situāciju, kas sagaida uz ceļiem.

Kādi ir lielākie stereotipi par šoferi-sievieti un šoferi-vīrieti?
Rūdolfs:
Nu, piemēram, sieviete blondīne – šoferis. Liekas, ka tur noteikti nekāda braukšana nesanāks. Lai gan man pašam ir bijis piemērs, ka tieši šāda meitene visu apguva ļoti ātri, vēl ātrāk kā viņas puisis. Un vīriešiem – BMW. Pieņēmums par BMW šoferiem kā agresīviem braucējiem.
Aija:
Galvenokārt ir izveidojies stereotips, ka sievietes brauc sliktāk, nekā vīrieši. Es gan atļaušos oponēt, ka vienmēr ir izņēmumi. Noteikti jāņem vērā tas, ka galvenokārt tā ir vīru lieta un lielākai daļai vīriešu tas padodas labāk, bet pietiekoši bieži uz ceļiem var sastapt arī tādus pārstāvjus, ka kauns skatīties. Un otrādi, ir sievietes, kuras “sit pušu” vīriešus braukšanā. Vienīgais, ko esmu pamanījusi, ka sievietes ir kūtrākas pieklājības jautājumos. Vīrieši daudz biežāk ļauj iekļauties satiksmē, dodot ceļu sastrēgumos un grūti izbraucamās vietās.

Kas būtu jāzina visiem, kas vēlas iemācīties braukt?
Rūdolfs:
Pirmkārt, sākt pēc iespējas agrāk. Nevis nākt uz autoskolu tikai 18 gados, bet jau 16. Pa diviem gadiem var uzkrāt pieredzi, mājinieki var palīdzēt. Jauns cilvēks daudz ātrāk adaptējas jaunā vidē, apstākļos. Cilvēkam ar pieredzi, jāaplauž ragi – nedari tā, vai nedari šitā. Ko vēl? Neuztvert to kā slimību. Tā nav slimība, vienkārši ir jāpamācās.
Aija:
Tas, ka katram ir atšķirīga spēja uztvert un atšķirīgs laiks, kādā var iemācīties braukt. Un vēl, tas ir nopietni! Vajadzētu saprast, ka braukšana ar auto nav individuāls pasākums, no tā, kā katrs no mums uz ceļa uzvedās, ir atkarīgas pārējo satiksmes dalībnieku dzīvības.
Dāmu autoskola “Glorija” veltījusi īpašu uzmanību, lai pēc iespējas labāk apmācītu vadīšanas prasmes sievietēm. Taču šobrīd paplašinot robežas, mācīties šajā skolā, kur gan teoriju, gan braukšanu pasniedz sievietes, ir iespējams mācīties arī puišiem.

Kas ir tās īpašības, kurām ir jāpiemīt instruktoram?
Rūdolfs:
Pirmkārt jau mērķis, kāpēc tu nāc par instruktoru. Otrkārt, ir jāapzinās, ka tu mācīsi cilvēkus, un tā mašīna vairs nav tavs dārgums, par ko tikai priecāties. Tas ir darba instruments, kuram ir jāstrādā. Instruktoram vienmēr sevi ir jāpilnveido. It sevišķi, kas attiecas uz attiecībām ar cilvēkiem – mācēt izskaidrot dažādas lietas, no dažādiem aspektiem. Instruktoram jāapzinās, ka viņš mācīs, nevis pelnīs. Un, ja viņš mācīs, tad viņš arī nopelnīs. Ar pelnīšanu tu neiemācīsies mācīt, bet ar mācīšanu tu iemācīsies pelnīt.
Aija:
Instruktors ir pedagogs un šāda spēja-iemācīt, nepiemīt visiem cilvēkiem. Galvenā ir pacietība, milzīga pacietība. Jo audzēknim vairāk gadu, jo vairāk tās vajag. Un vēl – spēja savu auto “upurēt”, lai kāds spēj iemācīties braukt. Ja instruktors raizēsies tikai par savu auto, nekas labs nesanāks.

Vai ārpus darba laika vēl vispār ir vēlme braukt?
Rūdolfs:
Kad es braucu pie stūres, es atpūšos. Tad, kad tu brauc kā instruktors, jāredz apkārtne pa 360 grādiem riņķī, tev jāpārvalda situācija, tev jārēķinās ar to, ko kursants darīs, tev jārēķinās ar to, ko citi satiksmes dalībnieki darīs tajā brīdi, kad kursants veiks kādas manipulācijas un tev jārēķinās ar to, ko tu pats vari izdarīt, lai nekas nenotiek tajā brīdī. Šāda domāšana ir katru sekundi. Un tad, kad pie stūres es apsēžos viens pats, tad ne par vienu nav jāatbild. Pats skaties uz situāciju un pats tiec galā.
Aija:
Man vienmēr ir paticis braukt, jau mazotnē, kad mašīnu bija maz un reti kurš varēja ar mašīnu pavizināties, es nolēmu, ka pirmais, ko iegūšu, būs autovadītāja apliecība. Turklāt darbā jau nemaz nesanāk braukt, tāpēc piesēžoties pie stūres pēc darba, jūtos vienkārši fantastiski, jo beidzot pie stūres atrodas cilvēks, kurš visu saprot un zina, ko dara!

Vai tavs darba auto ir padarīts kādā veidā personisks?
Rūdolfs:
Nē, man tāda dekorēšana neko nedod. Man patīk pats process – braukšana. Man arī vairāk jādomā par praktisko pusi, lai auto būtu izturīgs.
Aija:
Jā, mans auto ir manas otrās mājas un tur skan kristīgais radio. Vienmēr cenšos uzspodrināt salonu un lietot kādu smaržiņu, lai audzēkņi justos labi. Un uz paneļa ir mazs jauks eņģelītis.

Kāds ir Tavs novērojums par ceļu un šoferu kultūru Latvijā?
Rūdolfs:
Visiem patīk nosodīt citus, bet labāk skatieties, kā jūs paši braucat. Man bija gadījums, kad braucu ar topošo instruktoru. Viņš brauca un tik lamājās, ka tas nerāda pagriezienu, tas nerāda pagriezienu. Tad es neizturēju, uzspiedu pa bremzēm, un teicu, ka viņš pats jau kādas piecas reizes to nav izdarījis un nevienu reizi par sevi nav sūdzējies.
Ja mēs neskatītos ko citi dara, bet paši darītu, būtu daudz labāk. Un vienmēr atceries – nedari citam to, ko negribi, lai tev dara. Es arī esmu teicis, ka CSDD noteikumu grāmatiņu varētu izmest, jo pietiktu ar Bībeles pirmajiem 10 baušļiem, ja mēs tos ievērotu. Ja mēs mazlietiņ piedomātu par to, ko mēs darām uz ceļiem un, ja mēs mazliet piedomātu par to, ka tam otram cilvēkam arī varbūt ir kādas problēmas. Kuram gan, kaut kas negadās. Situāciju bieži vien varētu glābt un atrisināt, pasmaidot nevis lamājoties.
Aija: Es gribētu novēlēt, lai braukšanas kultūra uzlabojas, lai vadītāji ciena viens otru un nekad nedara otram to, ko nevēlās, lai citi dara viņiem.

 

 

Dalīties.

9 komentāru

  1. Tā arī ir atbilde, ka mācot braukt, jāspēj upurēt savu auto, nevis raizēties,ka tik kaut ko nesalauž.

  2. autoskolā Mustangs ir fantastiska instruktore -Sanita Kamara. Saprotoša, mierīga un ļoti labi prot visu izskaidrot.

Atbildēt .... Atcelt