Šodien nākot no darba mani pārņēma neticami labs garastāvoklis. Silta rudens saule,veiksmīgs pirkums veikaliņā,kuram garām esmu gājusi neskaitāmas reizes,bet nekad nebiju iegriezusies,smaidīgs vīrietis pie auto stūres,kurš brauca man garām. Viņa acis gan bija vairāk pievērstas manām kājām,bet tas sīkums. Sīkums,bet patīkami 🙂 😀 . Šinī īsajā sprīdī,apmēram 10/15 minūšu gājienā no darba uz mājām bieži vien sajūtos laimīga. Jo šis laiks pieder tikai man,esmu pati ar sevi,savām sajūtām un man šinī brīdī nav jāatbild,nav nekas jādara,nav jādomā par iesākto remontu mājās un par klientiem darbā. Nav jādomā par to,ka šefs drīz plānojis braukt,nav jādoma par eksāmenu darbā,kur man jāpierāda zināšanas,kuras jau piecus gadus pielietoju savā darbā. Tikai tās jāparāda tādā gaismā,kadā tās patiktu priekšniecībai. Un šodien sapratu,ka līdz laimei ir pavisam maz. Man tikai jājūtas brīvi katru brīdi – darbā,mājās,pastaigā.
Un,lai justos brīvi ir jāmācās nebaidīties. Nebaidīties no tā,ka kļūdas dēļ var atlaist no darba,nebaidīties no tā,ka eksāmenā varu izgāsties kā veca sēta,jo stresā varu ko aizmirst vai sajaukt.Nebaidīties nogulēt darbu,nebaidīties no kādreiz uznakušā slinkuma lekmē nesakārtotas mājas,jo kāds var ienākt,nebaidīties apģēŗbties tā kā man patīk,bet galīgi neatbilst sabiedrības vairākuma domām.Nebaidīties palikt bez naudas. Nebaidīties no skaistiem modes žurnāliem,kur modē nāk aizvien lielākas krūtis,garākas kājas un milzīgākas lūpas. Nebaidīties no cilvēku nosodījuma,ja gribu pateikt ko domāju. Nebaidīties dzīvot. Nebaidīties no vecāku nosodījuma,jo drīz manās mājās būs ceturtais kaķis,jo nelaimīgajiem nemāku paiet garām. Lai gan dzīvoju pati savā dzīvoklī man šķiet,ka viņi raugās manī ar nosodījumu,jo nesaprot manu kaisli uz dzīvniekiem. Un nebaidīties būt pašai. Un vēl ir tik daudz nebaidīties… Un iemācīties dzīvot tā kā man pašai patiktu.
Es ceru,ka pienāks reiz diena,kad modīšos un no rīta teikšu:”Šodien es sākšu dzīvot savu dzīvi un nekādi darba līgumi,noteikumi,cilvēku nosodījums vai nepatika man netraucēs būt laimīgai tādai,kāda es esmu!”
Kad es būšu brīva no bailēm,tad es būšu laimīga.
Dalīties.
2 komentāru
Piekrītu tam, ko tu saki, tikai atceries, ka laime nav galamērķis, bet pats process. Laime arī ir šie mazie mirkļi, kas tev rada prieku, atklāsmes, atziņas, nevis kaut kāda mistiska pirmsnāves harmonija – nu es esmu laimīga, tagad varu nomirt 🙂 To rakstu, jo arī man ir bijušas šīs sajūtas, šīs ilgas pēc pastāvīgas laimes un arī šīs negatīvās sajūtas, bailes, neērtums. Un tās ir vēl joprojām, tikai tagad es apzinos sevi tajos mirkļos, kad jūtos laimīga, noķeru to mirkli aiz astes un pateicos par to, un tie notiek arvien biežāk, savukārt negācijas rodas retāk 🙂
Bailes ir normāls process dzīvē. Tikai nevajag bailēm padoties. Ir gan labās un sliktās bailes. – Ja speršu nākamo soli, es taču iekritīšu aizā un nositīšos. Tās tak bija bailes, kas aizsargāja. Bet tām sliktajām bailēm nevajag padoties, tā var vienkārši izkrist dzīves eksāmenā. Laime ir visur, visapkār, ikvienu mirkli. Nebaidies to ieraudzīt, izjust, dāvāt sev un citiem.