Nekas nav tā kā izskatās. Šis teiciens ir apstiprinājies tik daudz reižu, ka šķiet, pati savām acīm/ausīm vairs ticēt nedrīkst. Nereti, kad vienu notikumu stāsta divi cilvēki, rodas pārpratumi par tā detaļām, kas mēdz pat uzjautrināt. Taču, kad atšķiras aculiecinieku liecības par noziegumiem, tas var apgrūtināt lietas izmeklēšanu. Kādēļ mēs pasauli redzam tik dažādu? Un vai ir vērts par to uztraukties?
Taisnība ir kaut kur pa vidu
Psiholoģe Marija Ābeltiņa skaidro: “Cilvēka uztvere ir ļoti viltīga lieta. Mēs vienmēr visu redzam izkropļotā veidā un katrs cilvēks redz kaut ko savu. Taču no tā nav jābaidās. To ir svarīgi apzināties un neaizmirst, it īpaši kādā strīdā ar citu cilvēku, mēģinot uzstājīgi pierādīt taisnību.” Šķiet pārāk bieži arī man piemirstas, ka katrs no strīdā iesaistītajiem konkrēto situāciju redz citādi. Un, ja tam vēl pieskaita sieviešu vēlmi, lai vīrietis saprastu mājienus. Jāsaka cieti – tā var iebraukt auzās! Bet kādēļ daži vīrieši pamana pat vissīkākās nianses – sieva bijusi pie friziera, uzvilkta jauna blūze, vai nokrāsotas lūpas, bet citiem šo lietu pamanīšana joprojām ir mīkla? M. Ābeltiņa norāda uz to, ka mūsu uztveri nosaka ļoti dažādi faktori. Viens no tiem – ķermeņa spējas. “Mēs noteikti neredzam kā sikspārņi un nesaožam kā suņi, līdz ar to daļa realitātes mums visu laiku slīd garām, bet tas nenozīmē, ka tā neeksistē. Tieši tāpat ir cilvēki, kuri ir jutīgāki, acīgāki un ausīgāki, nekā citi. Šie cilvēki var pamanīt vairāk detaļu un nianšu.” Bet cerība ir arī tām dāmām, kuru kungi ir tie, kas detaļas pamana sliktāk. Psiholoģe atgādina, ka: “Savas spējas mēs varam arī uztrenēt. Piemēram, vīna degustētāji spēj atšķirt vissmalkākās nianses, atšķirībā no parastā vīna lietotāja.” Treniņu plānu šoreiz atstāsim jūsu ziņā, bet, ja novērojat panākumus, padalieties arī ar mums!
Pirmās reizes fenomens
Ar katru reizi, kad dzirdu savas paziņas stāstām par bildinājumu, atzīšanos mīlestībā, pārliecinos, ka arī šādu, īpašu, brīžu interpretācija var stipri atšķirties. Draudzene ar vīru pirms kāzām kopā bija dzīvojuši vairākus gadus. Ik pa laikam abi runāja par to, ka kaut kad jau apprecēsies, bet, kā ierasts, allaž pietrūka finanšu vai arī gribēšanas. Bet beidzot tas bija noticis – viņš viņu bildināja.
Viņas stāsts: “Bija parasta sestdiena, vakarā bija jādodas ciemos. Es biju saklājusi brokastu galdu, bet viņš kaut ko darīja guļamistabā. Apsēdāmies pie galda, bet man viņš likās tāds jocīgs. Nepagaršojis ne kumosa, viņš man teica: “es gribētu Tev kaut ko atdot”. Un nolika uz galda sarkanu samta kārbiņu. Es apstulbu, pēc viņa uzaicinājuma atvēru un dzirdēju jautājumu – precēsi mani?”
Viņa stāsts: “Mēs ik pa laikam runājām, ka vajadzētu beidzot apprecēties. Vienu dienu meklējām dāvanu paziņai dzimšanas dienā. Iegājām juvelierveikalā un starp ķēdītēm uzmetām acis arī gredzeniem. Abi vienojāmies, ka daži ir ļoti skaisti, un viņa izmeta, ka viens no tiem labi izskatītos kā saderināšanās gredzens. Tad nu es vēlāk to nopirku un sestdienā uzdāvināju viņai. Viņa bija priecīga.”
Šādas situācijas psiholoģe skaidro ar to, ka mūsu uztveri ietekmē arī agrīnie secinājumi par pasaules uzbūvi un sevi. “Pirmo reizi sastopoties ar kādu dzīves situāciju, mēs izdarām secinājumus un izveidojam viedokli. Piemēram, bērnībā, mēs izejam pirmo reizi pagalmā un mums iekož suns, secinājums – apkārtējā pasaule ir bīstama. Ja mēs izejam pagalmā un sastopam draudzīgus vienaudžus, secinājums – pasaule ir draudzīga. Ar saviem vārdiem un darbiem mums palīdz secināt arī mūsu vecāki un citi tuvinieki, sakot „meitenes tā dara vai nedara”, „nekad neuzticies svešiem cilvēkiem” vai „dzīvē svarīgākais ir darbs”. Viss būtu labi, tikai bieži vien, gadiem ejot, mēs aizmirstam kādos apstākļos un ko izdomājām, paliek tikai vispārējā sajūta par dzīvi, sevi, cilvēkiem. Šos priekšstatus un pārliecības ir ļoti svarīgi ik pa laikam pārskatīt. Savādāk, mēs mēģinām orientēties teritorijā pēc vecām kartēm un bieži neatrodam to, ko meklējam vai uzduramies negaidītiem šķēršļiem.”
Lielāka uzmanība detaļām
Tā kā katrs esam tik dažādi, tad šķiet normāli, ka arī pasauli uztveram dažādi. Pirms kāda laika LTV tika demonstrēti raidījumi “Prāta Vētra”, kurā TV žurnālisti pārbaudīja cilvēka uztveres īpašības un īpatnības. Kādā no raidījumiem angāra vidū no finiera plāksnēm tika uzbūvēta istaba. Tās sienas nokrāsotas rozā krāsā. Pie tām pieliktas dažādas gleznas un istabas stūrī krēsls. Eksperimenta dalībniekiem bija jāieiet istabā, minūtes laikā tā sīki jāizpēta.
Citāts: “21. gs., kad cilvēks ir “kā vāvere ritenī”, mirklī, kad ļoti jākoncentrējas, mums zūd plašāka uztvere un mēs pievēršam uzmanību dažādām sīkām detaļām, niansēm.”
Pēc tam, kad visi dalībnieki pa vienam to bija izdarījuši, viņiem neredzot, istabu nojauca un izveidoja atkal, tikai šoreiz finiera sienas bija nokrāsotas zaļas, pārējo priekšmetu novietojumu nemainot. Dalībnieki atkal pa vienam ienāca telpā, varēja to minūti apskatīt un pēc tam intervijā bija jāpastāsta, kas telpā bija savādāk. Visbiežāk tika minēts, ka gleznas ir citās vietās, krēsls citā stūrī, bet neviens no desmit eksperimenta dalībniekiem neminēja, ka sienas ir citā krāsā. Raidījumā pieaicinātie psihologi to skaidroja ar to, ka 21. gs., kad cilvēks ir “kā vāvere ritenī”, mirklī, kad ļoti jākoncentrējas, mums zūd plašāka uztvere un mēs pievēršam uzmanību dažādām sīkām detaļām, niansēm.
Arī psiholoģe Marija Ābeltiņa norāda, ka lietas kas arī ietekmē mūsu uztveres īpatnības ir kultūra un laikmets. “Mēs visi dzīvojam noteiktā informācijas, zināšanu un ticējumu vidē. Tas nozīmē, ka mūsu izpratnes plašumu vai šaurumu nosaka tas brīdis kurā mēs piedzimām un dzīvojam. Agrāk cilvēki ticēja, ka pasaule ir plakana un no tā izrietēja ļoti daudz un dažādu secinājumu. Piemēram, neviens nevarētu iedomāties apceļot apkārt pasaulei. Ja kāds izteiktu šādu priekšlikumu, tad visticamāk viņu atzītu vismaz par jocīgu.”
Jāraizējas nav
Arī es nesen saskāros ar notikumu, kas lika aizdomāties par cilvēka uztveres īpatnībām. Ar vīru sākām runāt par skaistām lietām – draudzību, mīlestību, atzīšanos. Bet liels bija mans izbrīns, kad uz jautājumu, vai tu vēl atceries, kā man pirmo reizi atzinies mīlestībā, viņš sāka aprakstīt pavisam citu situāciju, nekā es biju gaidījusi. Es esmu stingri pārliecināta, ka šos skaistos vārdus viņš pirmo reizi teica citā vietā. Šķiet, ka vēl kā todien atceros savas sajūtas, milzīgo uztraukumu, kas mijās ar sajūsmu un tauriņiem vēderā. Abi par šo situāciju pasmējāmies un vienojāmies, ka svarīgākais jau nav vieta, bet fakts. Šoreiz katrs uz savu taisnību nepastāvējām. Lai gan es klusībā fantazēju, ka vīrs viņa aprakstītajā situācijā to bija vēlējies pateikt, tikai nav izdevies.
Citāts: “Vislabāk pārvarēt uztveres dažādumu palīdz klausīšanās. Es gribētu vērst uzmanību – klausīšanās, nevis klusēšana.”
Par to, ka satraukumam nav pamata, mani pārliecina arī psiholoģe: “Kopumā varētu teikt, ka uz pasauli mēs skatāmies it kā caur daudzām, vienlaicīgi uzliktām brillēm: rozā, dzeltenām, melnām, oranžām. Svarīgi atcerēties, ka tās ir tikai brilles un kāda ir īstenība, mēs nemaz nevaram zināt. Vēl ir labi brilles laicīgi tīrīt un ik pa brīdim pārvilkt. Bet vislabāk pārvarēt uztveres dažādumu palīdz klausīšanās. Es gribētu vērst uzmanību – klausīšanās, nevis klusēšana. Tas nozīmē -ja mēs dzirdam pat pazīstamus vārdus, būtiski vienmēr pārprasīt un precizēt, ko cilvēks ar to domā – tikai tā mēs varam pārliecināties, ka saprotam vienu un to pašu, piemēram, ar vārdu „mīlestība” vai „nedaudz vēlāk”, vai „ļoti bīstams”, vai „pirmais randiņš”. Tā aktīvi klausoties vienam otrā mēs varam pietuvoties ļoti tuvu viens otra pasaules uztverei.”
