Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Kā Tev tur iet?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ir pagājis laiks. Vasara, puķēm matos un basām kājām, uzāvusi gumijas zābakus, un, saulrieta oranžu lietussargu padusē pasitusi, ir prom. Bet Tu jau to neredzi. Vai varbūt redz arī no turienes?

Es gribēju pateikt, ka vairs uz Tevi nedusmojos. Jā, publiski. Tā šķiet, ka vārdiem lielāks svars. Un iespējams, kāda cita viņa, izlasīdama attapsies pateikt. Paspēs.

Tu man vēl sāpi, bet dusmas ir pavērsušās pret mani pašu – par to, ka es Tevi nenosargāju (vai es to maz varēju?). Par to, ko Tev nepateicu, bet ko noteikti vajadzēja pateikt – to neizmērojami lielo paldies, ka biji manā dzīvē, ka biji tuvumā, kad negaidīti belzieni aizsita elpu un likās, ka kāds manā istabā nodzēsis gaismu uz visiem laikiem. Ka uzklausīji manu pinkšķēšanu klausulē, ka atgriezies pat pēc tam, kad izraidīju Tevi no savas dzīves, ka vienmēr mudināji mani beigt dzīvot ātrās ēstuves dzīvi. Mazais Zanci, Tu man teici, tak pietiek sēdēt kā mēbelei mēbeļu salonā! Un varbūt arī Tavs nopelns ir tajā, ka esmu to beigusi.

Vai es esmu līdz galam noticējusi? Nē. Šķiet, kādā pelēkā vakarā man iezvanīsies telefons, es pacelšu klausuli un tur, savā izteiksmīgi vīrišķīgajā basā Tu man teiksi – nu, mana mazā ūdensroze, stāsti, ko atkal esi sastrādājusi! Un es pļāpāšu, pļāpāšu, pļāpāšu par daudzajiem randiņiem, veiksmēm, neveiksmēm un pārsteigumiem, Tu smiesies aizgūtnēm, līdz sāksi klepot un kaut kā ļoti labi būs, kā pēdējoreiz, kad runājām. Un tad es sabaidīšos no Taviem vārdiem par to, ka Tu vienmēr jūties tik labi, kad esmu Tavā telefona klausulē un es teikšu – par šito nē, labāk pastāsti, kā iet Tev? Tu stāstīsi par to, ka jaunās dzīves plāni plaukst un zeļ, attiecības ar sievu ir uzlabojušās, bērni ir malači un viss notiek augšupejā un Tev prieks, tikai Tu jūties noguris. Un vecs. Rutīna. Apnikums. Neizskaidrojams smagums krūtīs.

Bet es jau zinu. Nekāda telefona zvana vairs nebūs. Nekādu smieklu un draudzīgas purpināšanas, nekādu puķu durvju priekšā, nekādu kopīgas makšķerēšanas plānu (Tu pat apsolīji manā vietā likt tārpus uz āķa!), nekādu divu stundu telefona sarunu, kamēr es sēžu vannā līdz rozīnes stadijai, nekādas braukšanas pretī zvaigznēm, nekādas kopīgas sniegpārslu vērošanas, Varim dziedot par divām skudrām, kuras reiz krustcelēs satikās. Viss, ko es šobrīd varu darīt, ir – sveicienam aiznest ziedus un parunāties zinot, ka Tu man neatbildēsi, bet noteikti dzirdēsi – kaut kur tur.

Un teikšu Tev vēl ko – man ir tik ļoti, ļoti, ļoti žēl, ka nekad Tev nevarēju atbildēt tā, kā Tu gribēji. Tu būtu pelnījis visas pasaules pretmīlestību. Manas tobrīd pietika tikai vienam vīrietim.

Es drīz atkal iešu klausīties Vari. Es zinu, ka arī Tu tur būsi. Un tad, kad es, klausoties viņu dziedam, raudāšu (Tu jau zini, ka gaudošu ne pa jokam), tās asaras būs gaišas, jo Tu mani biji. Tu biji mans draugs. Un tas ir daudz vairāk nekā jebkurš jebkad šajā dzīves posmā būtu varējis būt. Nedari blēņas un šad tad sirsnīgi uzmiedz man ar aci! Es sajutīšu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu