Jau rakstījām par lielo atsaucību, kādu ieguvuši mūsu organizētie semināri „Nauda Tavā dzīvē – kurš kuru?” Rezultātā vairākas grupiņas ierosinājušas atkārtotas tikšanās reizes un pat vienojušās tikties regulāri reizi mēnesī!
Esam saņēmuši vēstulīti no kādas pagājušās sestdienas semināra dalībnieces un vēlamies ar to padalīties arī ar jums.
„Apmeklējot semināru bija doma, ka varbūt iegūšu kādu recepti, kā veidot naudas uzkrājumus vai veiksmīgāk apieties ar naudu. Ikdienā man it kā visam naudas ir pieticis, arī laika periodā, kad es nestrādāju, to iedeva vīrs. Taču atzīšos, ka mani reizēm neatstāja (un joprojām neatstāj) mazvērtības sajūta, ja nav naudas. Nebūtu slikti, ja būtu summa, lai būtu, ko iedāvināt bērniem, mazbērniem, nopirkt sev kādu iekārotu lietu, kurai nebūtu jāprasa nauda vīram. Katrā gadījumā saprotu, ka man nauda ir nepieciešama, lai sajustos „vērtīga” un „vajadzīga”.
Ierados uz semināru, domājot, ka runāsim galvenokārt par naudu, taču tas manī uzjundīja atmiņas un iedeva vielu dziļām pārdomām par pavisam citām lietām. Atklāti sakot visas bērnības atmiņas biju nolikusi ļoti dziļi atmiņā, taču seminārā un arī braucot mājās atmiņā atausa daudzas ainas tieši no bērnības un agrās jaunības, kas ir tikai pastarpināti saistīts ar naudas pelnīšanu, krāšanu un tērēšanu.
Atmiņā atausa daudzas bērnības ainas, kas saistītas ar maniem vecākiem, vecvecākiem un attiecībām ar viņiem. Līdz semināra dienai biju uzskatījusi, ka viss tas, ko par mani bija lēmuši vecāki, ir normāli. Vecāku rīcību biju uzskatījusi par pareizu un pieņēmusi to. Interesanti, ka viņu darbības turpināju attaisnot arī semināra dienā. Taču nācās secināt, ka nauda manā dzīvē ir bijis līdzeklis, ar ko mani vecāki atpirkās par agrā bērnībā un jaunībā „pāri nodarīto”. Tā nav jāsaprot kā fiziska pāri darīšana, bet gan kā ļoti skumjš stāsts par bērna attiecībām ar vecākiem, ar kuriem faktiski dzīvots šķirti.
Esmu ļoti apmierināta, ka saņēmos un ierados uz šo semināru, citādāk par sevi nebūtu uzzinājusi (apzinājusies) tik daudzas lietas, kas līdz šim ir ietekmējušas mani, manas attiecības ar bērniem, darba kolēģiem un citiem apkārtējiem. Sapratu, ka man vēl daudz jāstrādā ar sevi. Tāpēc priecājos, ka jau šosestdien mums atkal būs iespēja visai mūsu grupiņai satikties, turpināt sarunas un padalīties pārdomās, kas radušās pēc pirmā semināra.
P.S. Joprojām gribu teikt lielu paldies par iespēju šo semināru noorganizēt sestdienā, lai arī sievietes no attālākām Latvijas vietām var sevi pilnveidot šādos semināros.”
