ada izskaņā, kad vairāk domājam par to, kā vienam otru iepriecināt, kad viens otrā vairāk ieklausāmies un sapņojam daudzsološus sapņus, aicinām padomāt arī par to, kādās attiecībās (ne)esam, vai tās mūs (ne)apmierina, kādas mēs tās vēlētos.
Portāls SievietesPasaule.lv šajā pirmssvētku laikā aizsāk kampaņu „Tuvība – Tu un Tava vīrieša veselība”, lai runātu par veselīgām sievietes un vīrieša attiecībām, kā arī konkrētām saslimšanām, kas var skart gan mūs – sievietes, gan mūsu vīriešus, tādējādi ietekmējot arī savstarpējās attiecības. Šoreiz saruna ar uroloģi Inesi Celmiņu par sievietes un vīrieša veselību un to, kā mūsu attiecības atsaucas uz mūsu veselību.
Kopīga ne tikai saimniecība, bet arī rūpes par veselību
„Jāsāk ar to, ka mēs nemaz nevaram tā atdalīt – sievietes vai vīrieša veselība. Cilvēks ir radīts, lai dzīvotu ģimenē, lai viņam būtu attiecības. Tāpat kā ir dažādi ikdienas pienākumi, kuros mēs viens ar otru dalāmies, tāpat mēs nevaram nerēķināties arī ar otra cilvēka labsajūtu un veselības stāvokli. Tas tiešām nav atdalāms, jo vīrieša veselības problēmas uz savas ādas izjūt arī sieviete, bet, ja viņai būs veselības problēmas, tad tās izjutīs vīrietis,” uzsver daktere Celmiņa.
Ja mēs, sievietes, parasti esam naskākas savu veselības problēmu risinātājas, tad vīrieši uz to ir bikstāmi. „Ja sieviete parasti var arī ļoti konkrēti pateikt, kur un pie kādiem apstākļiem viņai kaut kas, kaut kur sāp, tad vīrietim ir ļoti grūti aprakstīt savas izjūtas. Viņi ir intravertāki. Viņi tik daudz nelasa un neinteresējas par veselību. Viņi bieži pat nezina, pie kāda speciālista vajadzētu doties. Viņi vienkārši zina, ka kaut kas nav labi,” novērojusi I.Celmiņa.
Bieži, ja runā par vidēja vecuma vīrieti ap gadiem 40, 45, 50, kam ir attīstījusies labdabīga prostatas hiperplāzija un novērojama tai raksturīgā biežā čurāšana naktī, vīrietis, gadiem ejot pie tā jau ir pieradis, taču partnerei tas ļoti traucē, jo neizguļas. „Tad patiešām sievietes visbiežāk ir tās, kas atved savus vīriešus pie daktera,” sievietes lomu uzsver I.Celmiņa, nenoliedzot, ka bieži šī vēršanās pie ārsta tomēr ir novēlota.
Kam jāpievērš īpaša uzmanība?
Kas tad ir tās kaites, kas var skart mūsu vīriešus un kādiem simtomiem mums kā partnerēm pievērst īpašu uzmanību?
- Ja esi kopā ar jaunāka gadagājuma vīrieti (18-40 gadi)
Biežākās sūdzības un saslimšanas: dāžadas urīnceļu infekcijas, visbiežāk, seksuāli transmisīvas, nierakmeņu slimība, neauglība.
Pievērs uzmanību: vai partneris biežāk iet uz tualeti; vai parādās erekcijas problēmas – ir nepietiekami ilga stingra erekcija, ir priekšlaicīga ejakulācija; vai uz dzimumorgāniem ir ādas apsārtumi, izsitumi, aplikumi vai arī no urīnizvadkanāla ir vairāk izdalījumu kā parasti vai arī tie ir savādāki; vai sēkliniekos nav kādi veidojumi.
- Ja esi kopā ar vidēja vecuma un vecāka gadagājuma vīrieti (40-… gadi)
Biežākās sūdzības un saslimšanas: erektilā disfunkcija, labdabīga prostatas hiperplāzija un prostatas dziedzera vēzis vai cita veida onkoloģiskās saslimšanas.
Pievērs uzmanību: vai partneris biežāk iet uz tualeti; vai parādās erekcijas problēmas. Profilaktiski vari aicināt savu vīrieti atbildēt uz šiem pāris jautājumiem un noskaidrot, vai viņa prostata ir vesela (IPSS skala atrodama šeit >>)
Daktere Celmiņa gan uzsver, ka īpaša riska grupa ir, tā saucamie, vientuļie vīrieši: „Patiešām mazāk dažādas ielaistas slimības ir vīriešiem, kuriem ir partneres, kuri dzīvo aktīvu dzimumdzīvi. Tie, kuri ir vieni paši, daudz novēlotāk griežas pie ārsta. Tas arī parāda, cik sievietes loma var būt būtiska.”
Ir jāmācās uzklausīt un runāt par problēmām
Tajā pat laikā nevar noliegt, ka daudzos gadījumos mēs, sievietes, vīrietim šo problēmu risināšanu nepadarām vieglāku. „Diemžēl jāatzīst, ka sievietēm ir tipiski savā prātā izdomāt visu to trakāko un uzstādīt dažādas „diagnozes”, sākot no dažādām veselības problēmām, beidzot ar mīļākās izdomāšanu utt.. Turklāt ir vēl tāda dīvaina tendence, ka sievietes, tā vietā, lai vienkārši apsēstos pie galda ar vīru un izrunātu to, kas nomoka, raksta savu sakāmo forumos vai ieciklējas uz izdomātajiem scenārijiem,” novērojusi I.Celmiņa, tāpēc visiem novēl mācīties savā starpā sarunāties.
„Ja jūs redzat, ka vīrietim parādās kādas problēmas, nevajag viņam brukt virsū, nosodīt no sērijas, ko tu mani neapmierini, vai tu neko nespēj utt. Tas situāciju var tikai pasliktināt,” saka daktere. Tā vietā vajag mēģināt mierīgi un toleranti izrunāt šīs lietas, aicināt aiziet pie urologa, psihoterapeita, pāru terapeita.
Tiesa, pieminot pacientiem pēdējos divus, viņi bieži apvainojas un saka, ka ar galvu viņiem viss ir kārtībā. „Neviens jau nesaka, ka ar galvu kaut kas nav kārtībā. Nevajag jaukt psihoteraptiju ar psihiatriju. Psihoterapeitu jau apmeklē cilvēki ar dažādām problēmām. Tā ir pašanalīze, kur klients ar otra cilvēka palīdzību analizē sevi un cenšas atrast kaut kādu sakni savām problēmām,” skaidro daktere, uzsverot, ka pārsvarā jau ārsti cīnās ar sekām, jo sakne bieži slēpjas citur. „Ja pacients negrib no sirds iedziļināties un strādāt ar sevi, tad tiks mazināti tikai simptomi, jo slimību nevar izārstēt, ja neaizrokas līdz tās saknei.”
Par problēmām sāk runāt ķermenis, nevis mute
Daktere uzsver, ka uroloģijā, tāpat kā citās medicīnas jomās, liela loma ir somatizācijai (neapzināts psihiskās aizsardzības mehānisms, kad emocionālas problēmas cilvēks, pats sev neapzinoties, izsaka ne ar muti, bet ķermeņa simptomiem – SP). „Bieži vien var atrast visneiedomājamākās lietas pagātnē, kas var izraisīt vienu vai otru saslimšanu. Īpaši, uroloģijā un ginekoloģijā sievietēm un vīriešiem ir novērojama šada somatizācija. Ir pat tāda diagnoze „mazā iegurņa sāpju sindroms”. Tas nozīmē, ka pacientam ir dažādas migrējošas sūdzības par diskomfortu, sāpēm, biežu čurāšanu u.c.. Viņu izmeklējot nekas netiek atrasts, bet, kad sāk runāt, bieži izrādās, ka šie cilvēki ir vientuļi, viņiem nav seksuālās dzīves, viņi nav laimīgi,” stāsta I.Celmiņa, piebilstot, ka šie pacienti staigā no ārsta pie ārsta ar milzīgi biezām slimības vēsturēm un izmeklējumu rezultātu kalniem, cerot, ka kāds kaut ko atradīs. „Sievietēm šādos gadījumos ļoti bieži taisa pat ginekoloģisku laproskopiju ar video filmēšanu, lai viņas redzētu, ka tur nekā nav. Vienkārši cilvēki nesaprot, ka organisms tādējādi prasa tikai to, kas tiem fizioloģiski un emocionāli ir nepieciešams – attiecības, tuvību,” paskaidro I.Celmiņa.
Un pat tad, ja cilvēkam ir attiecības, tiek dzīvota seksuālā dzīve, atklātajām problēmām bieži vien ir tieši psiholoģiskas dabas skaidrojums. Daktere min pāris ierastas situācijas un to skaidrojumus:
Vīrietis sūdzas par erekcijas problēmām
- „Kad Latvijā sākās krīze, ievērojami pieauga pacientu skaits ar erektilo disfunkciju. Te nu ir jāsaprot, ka erekcija nav atdalāma no galvas samdzenēm. Ja vīrieša galva nemitīgi ir pārslogota ar domām par to, ka es pazaudēju darbu, man nav par ko nopirkt ēst, nav brīnums, ja viņš nespēj padomāt par seksu,” saka daktere.
- „Bieži tā ir kontracepcijas problēma. Nevar būt normālas dzimumattiecības, ja pāra starpā nav noregulēts jautājums par kontracepciju, ja abi tā vietā, lai dzimumakta laikā atslābtu, nemitīgi domā par to, lai tikai viņa nepaliktu stāvoklī, tad arī nav brīnums, ja ir erekcijas problēmas. Ja viens vai otrs par to pastiprināti domā, parādās saspringums, no tā var rasties sāpju sajūta, kas, kā pa ķēdīti, izsauc nevēlēšanos un tā tālāk,” stāsta I.Celmiņa.
- „Ļoti bieži ir tā, ka vīrietis atnāk, mēs runājam un skaidri un gaiši parādās, ka visam pamatā ir kāda psiholoģiskas dabas problēma tieši ar konkrēto sievieti. Vīrietis, negribot aizvainot sievieti, kaut ko nepasaka, taču noklusētais krājas un pārvēršas kādā seksuāla rakstura problēmā, kas ar citu sievieti tā nemaz nebūtu. Un ļoti bieži ir tā, ka pats vīrietis pat to neapzinās, jo līdz tam pat nav par to aizdomājies,” stāsta I.Celmiņa.
Sūdzības par neauglību
„Bieži ir tā, ka veicam pārim pārbaudes un nekādas problēmas netiek atrastas, taču, kad sākam runāt ar katru atsevišķi, parādās iemesli. Piemēram, vīrietim jautājam: „Bet jūs tiešām gribat bērnu?” un atbilde skan: „Nu nē, es negribu, bet sieva grib. Viņa mani atsūtīja.” Nu tad arī nav jābrīnās, ka nebūs grūtniecības. Ja vīrietis negrib vai viens no viņiem nav pārliecināts, tad nebūs. Atkal problēma ir komunikācijā, jo sieva izdomā, ka pēc plāna ir pagājuši trīs gadi pēc pirmā bērna un vajag otro, bet vīrs joprojām ir šausmās par to pirmo: nav gulējis, atkal būs pamperi, bļaušana, negulēšana,” uzsver daktere Celmiņa, nenoliedzot, ka šeit bieži parādās arī vīriešu mazdūšība. „Vīrietis mīļā miera labad staigā no ārsta pie ārstiem, klusām izpilda to, ko viņam liek, tā vietā, lai skaidri un gaiši pateiktu, ka negrib bērnu, ka šobrīd nav tam gatavs.”
Mācieties būt pateicīgi!
Sarunas noslēgumā daktere uzsver: „Visas problēmas ir risināmas, tikai nevajag tās ielaist. Ja ir aizdomas, ka ir kādas problēmas, tad vajag doties pie ārsta un runāt par tām. Vajag mācīties runāt! Visu laiku ir kādas komunikācijas problēmas – pacientiem ar ārstu, sievai ar vīru, bērniem ar vecākiem…” Tāpēc I.Celmiņa īpaši vēršas pie sievietēm, kam aug meitas un dēli: „Veidojiet attiecības ar bērniem tā, lai viņi pie jums nāktu un teiktu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Un nevajag viņus par to nosodīt vai kaunināt. Bērns nekad neteiks neko, ja nesaņems pretī sapratni.”
Vēl šajā pirmssvētku laikā un neatkarīgi no tā daktere visiem vēl atrast dzīvē to pozitīvo un mācīties būt pateicīgiem: „Man patīk kā onkologs Māris Jakubovskis saka: „Lielākā daļa veselības problēmu cilvēkiem ir dēļ pateicības trūkuma.” Tas nozīmē, ka mēs esam ļoti negatīvi, ierāvušies sevī. Nenovērtējam to, kas ir, bet sūdzamies par to, kā nav un ko nevaram dabūt. Psihoterapeits uzreiz pateiks – šāds cilvēks nevar būt vesels, viņš nevar justies labi, ja ar tādu skatu raugās uz pasauli. Zinātniski to nevar pierādīt, taču visi ārsti zina, ka lielākā daļa slimību rodas galvā, mūsu attieksmē pret dzīvi, pret sevi, pret līdzcilvēkiem,” saka daktere Celmiņa un novēl ikvienai no mums uzņemties atbildību par savu un savu tuvo veselību, kā arī novērtēt tās attiecības, kas mums ir.