Jūlij, manu jūlij!

Ir pāri pusnaktij. Trešā atvaļinājuma diena. Dzeru baltvīnu (vienatnē, jā), baroju celulītu, graužot šokolādes cepumus, un klausos Lēdiju Gagu akustiskajā versijā. Ir vērts pamēģināt, apsolu!
Laikam man šovakar gribas palielīties. Ņaudošajai, čīkstošajai, nelietīgajai izbijušajai mīļākajiņai gribas pastāstīt, cik dzīve pēdējos mēnešus bijusi notiekoša. Vīns atraisījis mēli un pirkstus, redzies.

Ziniet, kā var tikt pie elpu aizraujošas randiņdzīves? Es zinu. Kaut gan ceru, ka tas nav vienīgais veids – trīs garus, nožēlojamus, laimes un nelaimes pilnus gadus ir jāvelk knapi dvesoša eksistence kā precēta vīrieša mīļākajai un tad, pēc 172 mēģinājumiem to visu izbeigt, ir jāsagaida laimīgā 173. reize, kad tas patiesi, patiesi izdodas. Un tad savērpjas tāāāds karuselis!

Ir pagājuši vien nieka pieci mēneši, kopš mani vairs īsti nesatrauc tas, ka mīļais ir ļoti saaukstējies, ka mīļajam darbā ķibeles, ka mīļajam, atvainojos, pirdiens apmaldījies, jo tāda mīļā manā apziņā vairs nav. Ir tikai bijušais dīvānlācis, ar kuru man (vai patiesi?) kādreiz bija postoša mīlestība, sveloša kaisle, trakojošas emocijas, kārīgs sekss, nogalinošas sirdssāpes, vājprāta plosīšanās, bet kurš tagad apziņā palicis vien kā mīļš lielais brālis, ar kuru iesmiet par tikai mums saprotamiem jokiem un aprunāties par viņa bērnu sekmēm skolā un vieglatlētikas sacensībās, plāniem vasarai un to, ka manas mammas pīrāgi ir visgaršīgākie pasaulē.

Kad tā gruntīgi pēdējoreiz nolēmu nolaist priekškaru un beigt šo izrādi, vīrieši sāka peldēt manā virzienā kā kuģi uz bāku. Laineri, prāmji, kruīza kuģi, zvejas laiveles, plosti un papīra kuģi – spektrs neiedomājami krāsains un aizraujošs, katrs sev līdzi nesot kaut ko iepriekš nepiedzīvotu. Un esmu baudījusi, atzīšos. Gan ne visu, pārāk braša tad man sanāktu šiverēšanās šajā “kuģniecības” nozarē, bet esmu baudījusi daudz – aizraujošu seksu, kāda, esmu pārliecināta, manā dzīvē vairs nekad nebūs, apraudāties liekošu romantiku, prieka velniņus acīs atdzīvinošu koķetēriju, no viena skatiena izkalstošu rīkli, smieklus, smieklus, smieklus līdz vēdersāpēm, brīnumainus mirkļus, kurus atstāstīt mazbērniem, alkatīgu bučošanos restorānā, taureņus, taureņus, taureņus, mīlestības vēstules, rūgtas asaras, bezmiega naktis, filmu cienīgas liktenīgas nesatikšanās un nenotikšanas un nožēlu par pateikto – visu, visu. Jāatzīst gan, ka nekas no tā visa tā arī nav rezultējies kaut kamā paliekošā, stabilā, ar potencēm izaugt un attīstīties. Ja nopietni ieinteresēts bijis vīrietis, es nejutu īstos klikšķus vai vienkārši nezināma iksa pēc visu izpostīju; ja ieinteresēta esmu bijusi es, vīrietis nav vēlējies ilgstoši piederēt un tirgoties solījumiem. Karma, vai ne? Vai varbūt es vienkārši esmu pieradusi pie ciešanām, sāpēm, plosīšanās un nespēju pieņemt, ka skaisti var būt arī visu laiku neasiņojot. To vēl neesmu sapratusi.

Kaut kur vīna glāzē pazuda doma, aizmirsu, ko ar šo īsti gribēju pateikt. Ja vien to, ka es jums nākamreiz pastāstīšu pasaku par četriem bruņiniekiem (jā, četri nozīmīgi vīrieši piecu mēnešu laikā, emma kārkls atguvusi trijos gados iekavēto ar uzviju), kuri manu dzīvi un manu būtību apvērsuši kājām gaisā un kuri likuši man iepazīt citu sevi – tādu, no kuras man drusku bail un drusku sārtums vaigos, bet no kuras ne brīdi nekaunos. Man vajag kādam to izstāstīt, citādi es nespēju noticēt, ka tas viss patiesi noticis. Baigi, vai ne?