Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Jaunā dzīve. Alerģija. Epilogs

Pinterest LinkedIn Tumblr +

…Pavasaris jau ilgu laiku vairs nav mans laimīgākais gadalaiks. Kopš bērnības…, kad viss bija savādāk, nu, bet… – vairs nē.

* * *

Toreiz man – vēlu piedzimušajai, bālai un slimīgai meitenītei – pavasaris bija cerību laiks. Kā sapnis. Tūlīt pat es braukšu prom no Rīgas, prom no Bērnu slimnīcas – tur, uz Laimīgo Zemi… Uz vasarnīcu pie pašas jūras. Uz Jūrmalu!

Un pēc tam būs krāsainā Vasara. Bezgalīga. Silta. Un es būšu vesela… Un man atkal būs draugi, kuri sauks mani par Ludiņu…

Nu, bet… tas bija sen. Arī Ludiņa ir izaugusi.

Kopš tā laikā ik Pavasari mani biedē vientulība. Un bieži moka alerģija. Šoreiz negaidīti ilgi un spēcīgi…

Zāles izdzertas, ārstu padomi uzklausīti, nauda iztērēta, bet…

* * *

– …paņemiet palasiet šo grāmatu – man uzsmaidīja Dubultu bibliotēkas laipnā darbiniece. Jūs tāda… skumīga… Palasiet! Sievietēm patīk – un viņa pabīdīja man pretim neliela formāta krāsainu grāmatu.

Es biju aizdomājusies… un nespēju koncentrēties, tāpēc vienkārši laipni pamāju ar galvu. Godīgi sakot, es nemaz negribēju neko lasīt, bet neuzdrīkstējos atteikt laipnajai darbiniecei…

* * *

Pēc pāris dienām es nodevu grāmatu atpakaļ bibliotēkā.

– Jau izlasījāt? – darbiniece bija mazliet pārsteigta.

– Jā. Daudz darba, tomēr… Un vēl alerģija. Bet… Paldies Jums! – es nesakarīgi pateicos un steidzos prom.

* * *

Mans sakoptais dzīvoklis ir tukšs… Giņkas vairs nav, un neviens mani šeit negaida. Un vēl man ir sajūta, ka es lēnām jūdzos. Pēkšņi nekam vairs nav jēgas…

…ak, jā – svecītes. Es iededzināju svecīti pie monitora, kur mīlēja sēdēt Giņka, tad vēl uz palodzes “nosacītajā” virtuvē, un istabā uz televizora, kuru neieslēdzu jau gadus četrus…

…hmm, jaunā dzīve… Ak, lūk, kāda Tu esi.

* * *

Kādu laiku es raugos baltajā lapā uz monitora. Tad paņemu spoguli rokā un ieskatos tajā.

Spogulīt, spogulīt…

…manas piesārtušās acis sāp, deguns tek, un es jau labu laiku elpoju ar atvērtu muti. Es šņaucu un klepoju. Es slikti izskatos, un nobijos satikties ar Viņu… Muļķīgi? Nē. Un tad… vēl šī grāmata…

Tomēr alerģija nav kaitīga. Nevienam.

Bet… es? Vai es esmu kaitīga? Un mana jaunā dzīve… ir kaitīga? Un mani sapņi, manas asaras, manas negulētās naktis ir kaitīgas?

Un mana sirds?

Mana Pasaka…

…Mīlestība. Manējā…

* * *

Alerģija. Man ir alerģija… Pret Viņu? Nē. Pret sevi? Nezinu. Varbūt… Bet, visticamāk, – “mirkļa vājības”. Manas jūtas pret šo vīrieti nav nezāles, kurus es būtu spējīga izraut no dvēseles… un iznīcināt.

Man vienkārši ir alerģija…

Pret apdullinošo klusumu tukšajā dzīvoklī, pret tumšajām bezcerīgajām debesīm aiz loga, pret nolādēto vientulību.

Man ir alerģija. Jau ilgi…

Dalīties.

Atstāt Ziņu