«Mellsila pirāti» ir dinamisks un aizraujošs romāns, jūtama pasaules literatūras elpa. Autora otrā iespiestā prozas grāmata. Tajā ir varoņi, kuri izraisa līdzpārdzīvojumu. Autors apzināti izvairās no klasisko pirātu gabalu klišejām, piemēram, kā R. Stīvensona «Bagātību sala». Atklāj Kurzemes – Zemgales hercoga galma pikantās aizkulises. Grāmata, kas varētu kļūt par Jūsu grāmatplaukta «pērli». Ja Jūs sāksiet lasīt, grūti būs to nolikt malā. Ļoti izklaidējošs dēku romāns – noderēs arī garos pārbraucienos un gaidot garlaicīgās rindās. Īpaši ieteicams pašvaldību bibliotēkām – uz to noteikti pieteiksies zinātkārie lasītāji kā labu lasāmvielu, kas ļauj sajust lepnumu par mūsu vareno pagātni. Auditorija sākot no 12+.
Piedāvājam ekspresinterviju* ar rakstnieku Arvīdu Deģi:
Kādēļ tev kā autoram tāds lēciens laikā, ja iepriekšējais romāns bija par divdesmito gadsimtu?
Pirmais romāns tapa par maniem laikabiedriem, ko es vislabāk pazīstu. Pēc tam es ļāvos fantāzijas orkānam un iekritu laika akā uz 17.gs., konkrēti – hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laiku. Uzskatu, ka laiks neplūst lineāri, tāpēc rakstnieki spēj iemiesoties jebkura laikmeta varoņu domāšanā.
Vai tā būs bieza grāmata?
167 manuskripta lappuses pārvērtīsies vidēji biezā 280 lappušu grāmatā. Ceru, ka grāmata iesējumā nebūs tik smaga, lai latvieši to ikdienā nenēsātu līdzi kā saistošu lasāmvielu.
Kāpēc tevi piesaistīja pirātu tēma?
Gribu uzsvērt, ka tas nenotika filmu cikla «Karību jūras pirāti» ietekmē. Latviešu rakstniecības vēsturē ir tikai pāris darbi, kas nosacīti pieskaitāmi šim žanram, proti, A. Grīna «Tobago» un Rutku Tēva «Mūkusalas brāļi». Uzskatu, ka katrai paaudzei vajag savu aktuālo pirātu romānu. Pirāti nebija prasti laupītāji, bet gan pirmie cīnītāji par patiesu demokrātiju, vienlīdzību un brālību sabiedrības atstumto starpā. Viņi bija izgudrojuši universālu valodu, tuvcīņas taktiku, apdrošināšanas sistēmu un to, kā būt noderīgiem sava laika valdniekiem. Kaut gan starp pirātiem sastopami daudzi salašņas, viņu kapteiņi nereti bija romantiski ideālisti. Pirātu dēku gabals piešķirs mūsu pelēkajai ikdienai jaunas krāsas.
Cik ilgi tu strādāji pie manuskripta?
Tam es veltīju gandrīz divus gadus, daudz negulētu nakšu, tāpēc ticu, ka gūšu atzinību. Romāna slīpēšana kopā ar redaktori Intu vien aizņēma divus mēnešus.
Kādai auditorijai adresēta šī grāmata?
Šajā jautājumā mans un izdevniecības «Jumava» vadības skatījums sakrīt. Grāmata visvairāk uzrunās lasošo skolu jaunatni un tos, kuriem nav sveši vēsturiskie romāni. Ideālā gadījumā tā vienādi aizraus gan sievietes, gan vīriešus.
Kā radās grāmatas nosaukums?
Nosaukuma pamatā ir sena Kurzemes piekrastes teika par jūras laupītāju Tromelu, kurš gremdēja garāmbraucošus kuģus un sazagtās bagātības sakrāja pilī Bāķupītes krastā, kas pēc tam nogrima kāpā. Kad es turp aizbraucu 2008.gada rudenī un nogāju jūras krastā, pēkšņi manā acu priekšā parādījās Mellsila pirātu forts ar visu to, kā tas bija organizēts. Iespējams, tā bija manas uzbudinātās iztēles piesaukta sprauga laikā. No šī impulsa es sāku šķetināt visu romāna sižetu ar varoņu savstarpējām attiecībām. Tas ļāva man kā autoram noticēt notikumu iekšējai loģikai. Nosaukums dzima pats no sevis, pirms es sāku rakstīt.
Vai varoņu piedzīvojumiem būs turpinājums?
Gan jā, gan nē. Paskaidrošu: galvenie tēli Viljams, Juzefīne, Mārcis, Helmārs un Beāte paliek ieslodzīti šīs grāmatas lappusēs, viņiem nekas vairāk nav apsolīts, taču viņu bērni un bērnu bērni izdzīvos Ziemeļu kara juku laiku nākamajā darbā, kas organiski saslēgsies ar šo.
Kā romānā ir vairāk – asiņu vai mīlestības?
Esmu atradis labu recepti, kā samiksēt asiņainas cīņas un mīlestības peripetijas. Romāna sižetu lielā mērā virza vairāki mīlestības trijstūri. Šajā ziņā mans literārais skolotājs bija itāļu izcelsmes rakstnieks R. Sabatini ar kapteiņa Blada piedzīvojumiem. Kādam no lasītājiem var šķist, ka mans pienākums bija atainot vairāk batāliju uz jūras, taču man svarīgāk šķita izsekot varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem.
Vai vēsturnieku pētījumi tev palīdzēja vai traucēja darbā?
Bieži arī vēsturnieki kļūdās savos secinājumos. No vēsturiskiem pētījumiem var smelties laikmeta fona izpratni un sīkākas detaļas par sadzīvi, taču vēsturnieki, atšķirībā no rakstniekiem, nespēj vai negrib iedzīvoties dramatiskā laikmetā. Viņi neizprot vēstures «baltos plankumus» un patvarīgi tos interpretē, lai tikai nopelnītu sev zinātnisko grādu. Ja es paļautos pārsvarā uz vēsturnieku atziņām, es būtu ļoti aprobežots rakstnieks ar viduvēju talantu. Tikai radīšanas procesā saredzot, sajūtot, izdzirdot, saožot romāna epizodes, tas nav plakans un tajā varoņi var brīvi funkcionēt trīsdimensiju realitātē. Es izvairījos no vēsturnieku izliktajiem slazdiem. Tomēr esmu pateicīgs par ierosmi dažām ainām, kas gūta materiālu vākšanas periodā.
Vai tu arī jūties kā pirāts – zelta riņķītis ausī, gatavojies uztetovēt uz pleca pirātisku zīmējumu…?
Nevēlos kļūt par pirāta karikatūru. Man vēl ilgi augt līdz īstam pirātam, un tā arī nav manas dzīves misija. Zināms, ka pasaulē pirāti ir modē, notiek dažnedažādi pirātu dzīvesstila festivāli – balstoties uz vēsturiskām rekonstrukcijām. Es labprāt sadarbotos ar Rojas novada vai Ventspils pašvaldībām, producentu kompānijām, lai ko līdzīgu noorganizētu arī Latvijā – vasaras mēnešos. Ja pirāti tradicionāli asociējas ar vīrišķīgiem, izlēmīgiem, spēcīgiem un veiksmīgiem vīriešiem, kuriem ir sava galva uz pleciem, kāpēc lai es neaizņemtos dažus spilgtus akcentus savai ārienei? Vēl vairāk – ja es būtu piedzimis 17.gadsimtenī un ne valdošajā šķirā, uz karstām pēdām dotos uz tuvāko ostu un no brīva prāta salīgtu pirātu kuģa apkalpē.
Par autoru:
«Mellsila pirāti» autors Arvīds Dinijs Deģis ir 30-gadnieku paaudzei piederīgs latviešu rakstnieks – romānists, kura talantu pirms 8-9 gadiem konstatēja Māris Čaklais, Rimants Ziedonis, Eva Mārtuža un Nora Ikstena, un rosināja profesionāli pievērsties rakstniecībai. Pēc izglītības un 13 gadu darba pieredzes – žurnālists un redaktors daudzās mediju izdevniecībās. Ražīgums – katru gadu pa romānam. 2009.gadā apgādā «Turība» iznāca pirmais romāns «Nesodāmais avantūrists». Uz šā gada «Gerkena romānu konkursu» aizsūtīts trešais daiļdarbs. Pašlaik cītīgi strādā pie ceturtā un piektā romāna. Tic, ka Latvijā būs pietiekami daudz viņa rakstnieka stila (radošā rokraksta) cienītāju. Uzskata, ka latviešu rakstnieki nedrīkst ieslīgt pašapmierinātā provinciālismā un atpalikt no Eiropas literatūras valdošajām tendencēm.
* intervijas autore topošā žurnāliste Nadīna Deģe
2 komentāru
Ar mokām izlasīju šo "literāro šedevru", ļoti ceru, ka mana bibliotēka to neiepirks, jo pie tik nabadzīga budžeta tas būtu muļķīgi un grēcīgi- tērēt naudiņu par kaut ko tādu.
Piekrītu iepriekšējā komentāra autorei. Neloģisks kaut kādu no vēstures izrautu faktu,notikumu un autora izdomātu tēlu savārstījums. Tēli bezgaumīgi, atvainojos, prasti un muļķīgi. īpatnēji tas, ka tikpat kā nav dialogu, tikai apraksti un varoņu darbības pārstāsti, kas ļoti garlaikoja un visumā neradīja nekādu līdzjušanu tēliem, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs aspekts, lasot jebkuru romānu. Lēts, virspusēji sarakstīts skribelējums, ko labākajā gadījumā var pārdot kioskos par 0.50 Ls.