Itālis, kurš daļēji jūtas kā latvietis – Roberto

oberto Meloni ir viens no zināmākajiem itāļiem Latvijā. Dzīvo te jau 11 gadus un paspējis piedalīties dažādos šovos – divas reizes Eirovīzijā, realitātes šovā „Fabrika”, „Dejo ar zvaigzni” u.c. Ar izrādi „Kailie brieži” apbraukājis visu Latviju un nu atkal piedalās jaunā muzikālā projektā „Rozes kaislības”. Tā viņš pats saviem spēkiem, pats sev esot priekšnieks, ļaujas dažādiem piedzīvojumiem un par garlaicību noteikti nevar sūdzēties.
Saruna, lai arī pieskaras nopietnām tēmām, ir pozitīvisma un smieklu pilna. Tieši tāda, kā pats Roberto.

No kurienes Tu nāc un, kāpēc izlēmi doties uz Latviju?
Es dzīvoju Sardīnijā, kas ir otrā lielākā Vidusjūras sala aiz Sicīlijas. Dzīvoju tur līdz 22 gadu vecumam. Tur studēju Universitātē, svešvalodu fakultātē un, mācījos pietiekami labi, lai iegūtu arī stipendiju. No sākumā es gribēju itāļu valodu mācīt Portugālē, bet tur nebija vieta un tad man piedāvaja – Latvija, Lietuva, Igaunija. Es zināju, kur tas apmēram ir, kādas ir atšķirības un, Latviju, pirmkārt izvelējos tāpēc, ka tā ir pa vidu. Un otrkārt, es mazliet zināju krievu valodu, un skatījos, ka te ir diezgan augsts procents, kas runā šajā valodā, tāpēc domāju, ka man būs vieglāk. Tomēr, atbraucot uz šejieni, es krieviski praktiski nerunāju, bet latviski gan iemācījos.
Sākumā gribēju strādāt Itālijas vēstniecībā, jo man bija tāda iespēja. Bet viss iegrozījās savādāk. Turpināju mācīties latviešu valodu un mācīt itāļu valodu. Dažreiz strādāju kā tulks, noliku arī Latvijas Universitātes eksāmenu kā Eiropas Savienības tulks. Bet beigās aizgāju uz šovu „Fabrika” un tad ari sākas cita dzīve.

Kā tev veicās ar latviešu valodas apguvi?
Es esmu filologs un man ļoti patīk valodas. Manas latviešu valodas mācības notika mājās. Es nopirku  grāmatu un pēc tās atkārtoju vārdus, piemēram, galds, vai šķīvis, kas sākumā sagādāja diezgan lielas grūtības. Viss notika dabiski,  jo es to gribēju. Man gribējās komunicēt ar latviešiem. Tagad jā, bet tolaik, 2002.gadā, nemaz tik daudzi un brīvi nerunāja angliski. Tolaik arī iegāju „Fabrikā”, kur 24h diennaktī biju ar latviešiem, tāpēc dabiski, ka apguvu valodu.
Man, protams, vēl katru dienu nāk klāt kāds jauns vārds, saprotu kādu niansi, un, protams, turpinu arī kļūdīties.

Kādi bija tavi pirmie iespaidi par Latviju?
Bija oktobra vakars, lija lietus… Lidostā mani sagaidīja mana projekta menedžere Helēna Briede. Viņai rokās bija mazas puķītes un viņa mani sveicināja itaļu valodā. Arī es, lidojot, no stjuartēm uzzināju un iemācījos (protams, ar kļūdām), kā sasveicināties latviešu valodā. Tas bija mīļi un jautri.
Zināju, ko apmēram gaidīt, arī par klimatu biju informēts. Tolaik Latvija vēl nebija ļoti attīstīta. Bija daudz ko darīt.Taču jau tad es redzēju perspektīvas. Italijā ir skaisti, ir vēsture, klimats, smaidīgi cilvēki, viss burvīgi, bet te es redzēju, ka cilvēki grib kaut ko darīt, mainīt. Jaunieši grib sacensties, izcelties. Te visu laiku kaut kas notiek, var redzēt, ka tā ir jauna valsts. It īpaši tad, kad atbraucu – 2002.gadā, viss tikai sāka veidoties.

Ar ko bija visgrūtāk aprast, ko pieņemt?
Kafija! Tā noteikti nebija tāda kafija kā Itālijā. Vēl, jūs no rītiem ēdat ļoti sātīgu ēdienu. Es tolaik dzīvoju viesģimenē un, kad ieraudzīju, ko man piedāva no rīta, biju pārsteigts.

Un ko tu saki par latviešu virtuvi?
Latviešu virtuve bieži vien ir smaga. Smaga ne tikai ar to, ko tu apēd, bet arī  ar smaržām. Jūs lietojat ļoti daudz ķiploku. Jā, jā, es zinu, ka tie ir veselīgi. Es arī saprotu, ka virtuve izveidojas laikapstākļu, ģeogrāfiskā novietojuma u.c . faktoru ietekmē. Man garšo zivju produkti, zupas. Vēl man ļoti garšo krējums, mums tāda Itālijā nav. Grūti bija sadzīvot ar dillēm, bet nu mēģinu aprast.
No Itālijas virtuves man varbūt nepietrūkst kāds konkrēts ēdiens, bet tā garša, smarža. Man pietrūkst mammas virtuves vai īsta tiramisu. Bet, no otras puses, ir iespēja izmēģināt ko jaunu.

Ko tu saki par latviešu tradīcijām, svētkiem un kultūru vispār?
Man liekas, ka latvieši bieži meklē no pasākuma kaut ko dziļu, kaut ko gudru, kas reizēm visu pasākumu var pārvērst par garlaicīgu. Manuprāt, visu laiku nav jādomā kāda dziļa doma, var uztver visu vieglāk. Nevajag visu laiku gaidīt lielu mākslu. No otras puses, ja latvieši tevi novērtē, tas nozīme, ka tu esi liels malacis (smejas).
Pie latviešu svētkiem, protams, jāmin Līgo un Jāņi, tie ir skaisti svētki, tur jūtama latviešu dvēsele. Man ļoti patīk Dziesmu un deju svētki. Tas ir tā, ka visa valsts dzied vienbalsīgi…pat zosāda uzmetas. Tur var just, ka cilvēki mīl sevi, savas tradīcijas un savu zemi.

Kā tu raksturotu latviešus?
Latvieši uzreiz neatklājas. Taču, ja latvietis pret tevi atveras, tad ir īsts draugs. Bet tas ir normāli, nevajag tā, ka mēs uzreiz būtu lieli draugi. Vajag pamazītēm vienam otru atklāt. To es novērtēju. Dažreiz gan ir pārāk sarežģīti piekļūt pie latviešiem.
Daudzi saka, ka latvieši ir ļoti noslēgti un nerunā, bet man liekas, ka vienkārši vajag atrats īsto atslēgu, piegājienu. Latvieši ir latvieši ar lielo „L”. Tas, kas nāk no jums ir ļoti saistīts ar zemi, no kuras nākat. Jūs esat dabas cilvēki. Jums ir bieza āda un, varbūt arī tāpēc tās emocijas citreiz nenāk uzreiz uz āru.

Jūs, ļoti cienāt savu valsti un savas saknes.  Jūs esat gatavi nogreizt 50% no savas algas, bet neprasīsiet naudu citiem. Italijā, tas tā nav. Un, es lepojos ar jums un, patiesībā, arī ar sevi, jo, pa šo laiku, ko te dzīvoju, jau nedaudz jūtos kā latvietis. Es jūtos daļa no tā.

Un kādas ir Latvijas sievietes?
Ļoti mierīgas, nosvērtas. Jūsos ir daudz no dabas… To, ko citu tautību sievietes panāktu ar grimmu, apģērbu, kurpēm, jūs izdarāt tāpat, jums to visu nevajag. Šeit ir ļoti skaistas sievietes. Bet, ja tu gribi iekarot latviešu sievieti, tev jābūt vismaz 180 cm garam (smejas).
Sievietēm ir stingra nostāja. Ja ko izlēmušas, tad savu lēmumu nemainīs. Latvietes ir neatkarīgas, strādā dažādos, arī augstos amatos.
Ja salīdzinam ar itāļu sievietēm, tad latvietes daudz ātrāk kļūst par mātēm. No vienas puses tas ir labi, jo bērniem būs jauna mamma, ar ko kopā daudz ko pārrunāt utt. Bet, no otras puses, piemēram, redzu daudz vientuļās jaunās mamiņas. Vai mātes, kurām ir jāstrāda un tad ar bērnu dzīvo vecmāmiņa, nevis pati. Lai gan, arī mana mamma strādāja un dzīvoju ar vecmāmiņu un bija ļoti labi. Bet jā, mēs precamies un par ģimenes veidošanu domājam vēlāk, nekā te.
Man šķiet, ka Latvijā spēks ir sieviešu rokās. Te var minēt Vairu Vīķi Freibergu. Manās acīs, viņa izcēla šo valsti. Arī Mildas piemineklis, domāju, nav tieši tāds, tāpat vien. Tas ir zīmīgi.

Kā tev izveidojies draugu loks un, vai tev šeit ir arī itāļu draugi?
Man ir daudz itāļu draugu, gan tādi, kas strādā restorānos, gan bankās, vēstniecībā vai nodarbojas ar kādu savu biznesu. Man, piemēram, ir viens draugs, kas nodarbojas ar itāļu produktu tirdzniecību „Gardā Italia”. Man patīk tas, kā viņam ir izdevies izveidot biznesu, patīk, ka produkti patiešām nāk no Itālijas.

Vēl par draugiem un draudzēšanās tēmu runājot, jāpiemin arī stereotipi. Bieži vien cilvēkiem, kas tevi zina tikai no preses, izveidojas kāds savs priekšstats. Un tad tik bieži var dzirdēt: „Bet man bija cits priekšstats par tevi”. Man patīk, ka var iepazīties ar cilvēkiem mierīgā atmosfērā, mierīgā gaisotnē. Gribas, lai cilvēki iepazīst mani arī vienkārši kā cilvēku, jo tomēr uz skatuves es esmu nedaudz cits.

Cik daudz vēl no Latvijas tu esi redzējis, kā tev patīk Latvija ārpus Rīgas?
Sakarā ar to, ka dziedu, es esmu bijis tik daudzās vietās, ka pat mani latviešu draugi nezina, kur tādas atrodas. Man ļoti patīk Cēsis, Sigulda. Nezinu kāpēc, bet man vienmēr patikusi Bauska. Man patīk Jūrmala, Kolkas puse, Ventspils un Liepāja. Un, lielais akcents –Latgale. Es mīlu Latgali.

Vai ir kas tāds, kas tev ikdienā pietrūkst?
Protams, ģimene, vecie draugi, itāļu gaisotne. Bet es diezgan bieži, kad vien ir tāda iespēja, braucu uz Itāliju. 4.maijā tiks atklāts lidojums Rīga –Olbia (Sardīnija) un es būšu goda viesis. Tā, ka, es atkal tikšu pie savējiem.