Šoreiz mēs gribam teikt siltu paldies septembrī un oktobrī publicēto blogu autorēm.
Paldies Agneschkai
par spēju ar humoru aprakstīt dzīves ne tik jauko pusi un aicinājumu arī pelēkās dienās rast veidus, kā pasmaidīt:
Par aizkustinošo ierakstu, kas sasildīja ikvienas mammas sirdi:
„Tavu slikto sapni ar glāstu prom dzīšu. Tu Manas skumjas ar smaidu vienu. Pēc Manas rokas Tava miegā tver, un samiegojies skatiens meklē Manējo. Viens vienīgs miegains smaids un Mana sirds jau laimīgi smej. Es Tava drošā siena, Tu Mana saules baterija.”
Par asprātīgo vīriešu un rukšķošo dzīvnieku salīdzinājumu:
„Te nu viņas bija. Četras cūkas, omulīgi izlaidušās sausajos salmos, nelauzot galvu ne par vīriešiem, ne sievietēm, gulēja aizgaldā, ik pa brīdim miegā ierukšķoties. Hm, tā arī nekādas ar vīriešiem saistītas līdzības nepamanīju. Bet te jau laikam bez smalkākas analīzes neiztikt. :)”
Paldies Guntai Leonai
par aicinājumu domāt vispirms par to, cik daudz paši laba darām, pirms metamies ar akmeņiem nomētāt citus:
„Mans zelts ir mana tauta – skaisti vārdi. Izteikti pirms kāda gadsimta. Kā daudz kas, ko radījis Blaumaņrūdis. Ir gan nākamā rindiņa – Mans gods ir viņas gods. Ar to godu šodien ir, kā ir. Tautas gods taču veidojas, summējoties katra indivīda godam. Ja tie indivīdi iztikuši bez goda gadu garumā, no kā tā summa veidojas? Jeb indivīds uzskata, ka viņā gods ir pats par sevi, jo tautai gods ir?”
par atgādinājumu, ka politika nav tikai ziņās un avīzēs izlasāms vārds, bet sākas ar katru no mums:
„Izglītības lietas ir grāvī, dziļā grāvī. Atļaujos to teikt, jo esmu dr. hab. paed atraitne. Dr. hab. paed no darba skolā aizgāja tūlīt pēc titula iegūšanas. Skaļi jau to viņš neteica, bet iemesls aiziešanai bija provizorisks – nauda. Pat sieva viņam tolaik pelnīja vairāk nekā viņš skolā. Pie kaimiņienēm skolotājām ieiet “uz vakara kafiju” bija noziegums, jo viņas vakaros strādāja – laboja burtnīcas vai gatavojās stundām, kaut mājās bija ātrāk par mani no darba.”
Paldies Tipiņai
par spēju atzīt sev un citiem- „pietrūkst motivācijas, lai uzlabotu savu dzīvi…”
„Vai tiešām man jāsver 150kg,lai es tiešām saņemtu sevi rokās? Lai reāli sāktu kaut ko darīt? okej, ja ne svara pēc, tad vismaz veselības ziņā, jo kuņģis jau arī nav no tērauda. Kaut kad, šķiet, pajuks.”
Paldies Karamelei
par interesanto ierakstu, kas vedināja uz pārdomām par draudzību, tās vērtību un “derīguma termiņu”:
„Iet laiks, katrs mainās, bet draudzība paliek. Otru pazīsti kā savas zeķes. Cieni par pagātnē piedzīvoto un par vēl esošajām labajām īpašībām, bet sliktās, kuras zini no galvas, pieciet vai ignorē – jo draugi taču visu pieņem. Dārgās draudzības vārdā.
Bet pakrūtē sāk kurināt sajūta, ka kaut kas tomēr nav tā īsti lāga.
Tad, tāpat kā bērnībā, šķiet , ka jāķeras klāt lielajai izrunāšanai. Bet pēc tās… pēc tās saproti, ka vairs nav ko glābt. Saskābušu pienu par svaigu neuztaisīsi. Vienkārši – ir beidzies derīguma termiņš. Derīguma termiņš draudzībai.”
Visīpašāko paldies šoreiz vēlamies teikt Zanei. Pateicoties viņas ierakstiem, rudens sākumā varējām sekot līdzi īstam attiecību virpulim, varētu pat teikt -seriālam, kas turklāt aprakstīts ļoti dzīvā, garšīgā manierē.
Zanei esam sarūpējušas īpašu dāvanu, par tās saņemšanu sazināsimies ar autori personīgi.
Paldies visām mūsu lasītājām, kas dalās savos iespaidos, sajūtās, domās un dzīves notikumos, rakstot blogus. Jūs liekat mums aizdomāties, arī pasapņot, iedvesmojat, liekat pasmaidīt, arī noritēt kādai asarai- jūs pierakstāt dzīves lappuses, tādas, kādas tās ir, un ļaujat citām rast ko atpazīstamu, ko mierinošu un spēcinošu- kā balzāmu dvēselei. Paldies!
Turpmāk katru mēnesi izcelsim lasītākos un īpašākos blogu ierakstus, kas veikti iepriekšējā mēnesī, vienai blogu autorei sagādājot dāvanu.
Esi aktīva- šomēness izsludināts blogu ierakstu konkurss „Pārmaiņas manā dzīvē!” Vairāk informācijas par konkursu>>