– 11:20. Vienalga interesanti zināt uz kurieni tie divi trakie grasās mūs vest.
– Viņi jau nav nemaz tik traki, Aivaram patīk muldēt daudz, līdz ar to liekas tik nenopietns, citādāk ir ļoti atbildīgs, ar bērniem vienmēr ātri sadraudzējas. Diānu tik labi nepazīstu, bet viņa jau tak ir tava draudzene.
– Pareizāk, sakot paziņa.
Aleksandrs izlaboja Daigu.
– Redz, kā, no piektdienas mūsu tikšanās, kurā, staprcitu, tu nebiji, no viņas sapratām, ka esat labi pazīstami, jo viņa tik daudz laba par tevi stāstīja.
– Ja? Ko tieši?
Vīrietī pamodās interese, Diāna, tak viņu nemaz tā īsti nepazina.
– Hei, jūs nākat ar mums vai paliksiet tepat?
Diāna uzsauca Aleksandram ar Daigu. Viņa uzlika galvā melnu cepuri ar nagu, pasauca Sandi pie sevis, norīkoja bērnus turēties kopā un uzsāka ceļu gar Gaujas krastu. Aivars ieņēma vietu blakus Diānai, bet Daiga ar Aleksandrs visiem aizmugurē.
Bērni nemitīgi uzdeva jautājumus, atlika tik spēt uz tiem atbildēt, līdz Diāna ierosināja sarīkot spēli, kurš no bērniem zinās visvairāk pareizo atbilžu uz citu jautājumiem, dienas beigās saņems balvu, līdz ar to pārgājiens izvērtās skaļu klaigu un jautru piedzīvojumu. Laiks pagāja nemanot, ceļš nelikās grūts un somas nešķita vairs tik smagas.
– Te mēs varētu papusdienot!
Diāna ar roku norādīja uz priekšā esošo klajumu, līdzās upei. Visi tai brīdī atradās nelielā kalnā, krasts stāvs, skats pavērās uz apkārtni tālu.
– Diān, labāk šeit, te ir tik skaisti!
Runātāja bija Evelīna, viena no klusākajām meitenēm.
– Jā, labāk šeit!
Iesaucās Matīss ar Jāni. Matīss, lai novērtētu apkārtni, piegāja nogāzes malai bīstami tuvu.
– Matīss, ej nost no turienes, ja nav vēlme nokrist!
Stingrā balsī uzsauca Daiga!
– Ja nokritīs, nekas, savāksim pa gabaliņiem kopā, saliksim kā konstruktoru, varbūt vēl darbosies.
Ironizēja Aivars.
– Izcila audzināšanas metode, ejam lejā, tur nebūs jāuztraucas par to, ka kādas varētu nokrist.
– Matīss!
Iekliedzās Diāna un spēji atrāva zēnu, kurš jau bija tik tuvu malai, ka zeme zem viņa kājām sāka drubt un viņš slīdēja lejup. Matīss bija drošībā, bet Diāna pati zaudēja līdzsvaru un nokrita no nogāzes.
Starp dalībniekiem iestājās klusums. Matīsa acīs bija asaras, Sandis pieskrēja klāt malai, bet viņu no tās atgrūda Aivars.
– Mammu!
Caur asarām sauca Sandis.
– Ar mani viss ir okey!
No lejas atskanēja sauciens.
Puika sāka smaidīt, Daiga viņu apķēra un ar otru roku apskāva Matīsu.
– Daiga, nelaid bērnus klāt malai un ar Aleksandru vediet viņus uz klajumu priekšā.
Aivars stingri nokomandēja viņus un pats skrēja lejā no nogāzes pieturoties pie kokiem.
– Vediet bērnus uz vietu kuru rādīju, tiksimies tur, es gar pašu krastu iešu, augšā nerāpšos!
Diāna no lejas uzsauca, viņas balss bija jautra, Aleksandrs dzirdot viņas atbildi atviegloti uzelpoja, piegāja klāt malai lai redzētu notiekošo, pret Aivaru, kurš jau bija lejā pie Diānas radās greizsirdība, viņš vēlējās, kaut pats būtu noreaģējis un skrējis viņai palīgā.
– Ar Diānu viss ir kārtībā, ejam ēst pusdienas klajumā!
Visi paklausīgi sekoja Daigai, savā starpā pārspriežot tikko notikušo, Matīss nodūris galvu sekoja tieši blakus vadītājai un Sandim.
– Bērni, tagad, kamēr ejam izrunāsim notikušo, lai nevienam nerastos nepareizas domas par nelaimes gadījumu un vēlreiz atkārtosim drošības noteikumus.
Aleksandrs sakniebis lūpas noraudzījās, kā Aivars paņem Diānas somu, kaut ko viņai jautāja par pašsajūtu, viņa norādīja uz kāju un roku, abi smējās, jaunais puisis no meitenes somas izņēma pārsienamos materiālus.
– Neko jau!
Bija dzirdama Aivara balss, Aleksandrs vēlreiz paskatījās uz jauniešiem, Diāna bija pacēlus roku uz augšu no tās pilēja asinis, sākot no rokas delnas līdz pat elkonim.
– Aleksandr, tu nāc?
Daiga atskatījusies atpakaļ uzsauca vīrietim. Viņš atrāva skatu no Diānas un Aivara, sekoja grupai.
– Diān, tu gan labu piemēru parādīji bērniem.
Aivars ķircināja sievieti, kad apstrādāja nobrāzto roku.
– Beidz, ja zinātu, kāds kauns, ne tik daudz, ka nokritu, bet, ka bērnus sabiedēju, jo īpaši Sandi.
– Nu, ne tikai bērnus. Tomēr, tu esi malacis, ja ne tevis Matīss būtu nokritis, tad gan būtu sūdi.
– Ceru, ka Daiga izrunāsies ar bērniem pa ceļam, lai to nabagu neviens nevaino notikušajā.
– Par to vari nešaubīties, Daiga visu izdarīs kā nākas, tā pat vien par skaistām acīm, jau nedabūja diplomu psiholoģijā. Vairs nekas tev nav savainots?
Pabeidzis apsaitēt viņas roku, Aivars jautāja.
– Labajai kājai nedaudz sūrst ceļgals, mugura un pakausis.
Diāna pavilka bikšu staru uz augšu, nedaudz bija nobrāzts arī celis, bet rētas bija nenozīmīgas, tas pats arī mugurai, tik tur bija jūtams, ka drīz parādīsies kārtīgi zilumi, Aivars noņēma meitenei cepuri apskatīja Diānas norādītajā vietā galvu.
– Neliels caurums jau tur ir, mazliet atļaušos noķēpāt ar jodu.
– Tā, mani dakterēt esi beidzis, varam iet, nevar tak tos abus ar žuļiku bandu atstāt vienus.
Diāna smaidīja, nekas neliecināja, ka tiko bija neveiksmīgi kritusi, ja neskaita apsaitēto roku, vienīgi, ejot mazliet piekliboja.
– Diāna ar Aivaru nāk!
Atskanēja bērnu balsis no atpūtas vietas, visi barā saskrēja viņiem apkārt, cits caur citu jautāja, kā viņa jūtas. Viņa satvēra Sandi aiz rokas, uzsmaidīja pārējiem.
– Viss kārtībā – pāris nenozīmīgi nobrāzumi, Aivars man te tik apbintēja roku, lai izskatītos stilīgāk. Man paveicās.
– Diān, piedosi man, es zinu, ka tas dēļ manis.
Matīss nosarcis lūdza piedošanu.
– Puis, viss beidzās labi, tas ka es nokritu ir tikai mana vaina, ne tava, bet tu un pārējie esat tādās vietās uzmanīgi, stāvām nogāzēm malai tuvu iet nedrīkst, protams skaisti tādās vietās, bet bīstami.
– Kas mums šodien pusdienās?
Jautāja Aivars.
– Ceptas desas un grillēti dārzeņi, Aleksandrs, mums iemācīja, kā iekurt ugunskuru un teica, ka parādīs kā pareizi grillēt dārzeņus.
– Super, es ar to labprāt iemācītos.
Diāna uzsmaidīja Aleksandram, kurš stāvēja aiz bērniem līdzās Daigai.
Visi sēdēja puslokā ap ugusnkuru, kurš lēnām sāka izdzist, starp bērniem un pieaugušajiem risinajās sarunas par makšķerēšanu un upēs dzīvojošajām zivīm.
– Mamm, vai tagad?
Sandis viltīgi smaidīdams jautāja.
– Jā, ejam. Ņem somu! Mēs ar Sandi uz brīdi attiesim, mums svarīga saruna jāpārspriež.
– Ejat, ejat!
Aivars atteica, un turpināja rādīt, kā pareizi ir jātur spinings, par piemēru rokās turot parastu koka zaru.
Diāna ar dēlu atgājusi no visiem aiz neliela krūmu pudura, paņēma no dēla somu un sāka no tās ņemt ārā ūdenspistoles.
– Es ņemu sev zilo.
– Protams, tagad ātri uzpildām tās.
– Visi būs dikti pārsteigti.
Sandis smējās.
– Kuš, neviens nedrīkst redzēt ko mēs te darām.
Abi, veikli sapildīja 14 ūdenspistoles ar ūdeni. Izņēma no puikas somas maisiņu, salika visus ieročus tur, atstājot vienu sev rokās un vienu padeva Sandim, zilā krāsā, kā viņš bija vēlējies. Abi paslēpa pistoles sev aiz muguras un viltīgi saskatoties smaidīja, tiko bija pāris soļus no visiem, Sandis iesaucās;
– Uzbrukumā!
Viņi abi sākā šaut ūdensstrūklas, atskanēja spiedzieni un kliedzieni, Diāna padeva pārējiem pa ierocim un īstas ūdens kaujas varēja sākties. Aleksandrs atgāja malā, bet Diāna piegāja arī viņam klāt un pasniedza pelēkas krāsas ieroci.
– Nē, es negribu, neesmu jau maziņš, es labāk pieskatīšu, lai ar visiem viss būtu kārtībā.
– Runā tā it kā dikti vecs tu būtu, nāc, visiem kopā būs jautri.
– Diān, tas nav priekš manis, man nepatīk kariņi.
Diāna viņā vairs neklausījās, paņēma aiz rokas un ievilka pašā karstākajā kaujas punktā.
– Hei, jaunieši, man ir gūsteknis!
Tai brīdī no visām pusē uz viņiem abiem sāka līt ūdens no dažadu krāsu ūdens pistolēm.
– Ak tā!
Aleksandrs, iesaucās, un sāka mazajiem šaut pretī, smējās līdz ar visiem, nomācošais garastāvoklis, kurš bija radies pēc Diānas kritiena pazuda, vēl aizvien jūtot jaunās sievietes rokas pieskārienu saviem pirkstiem, lai arī viņa jau kādu brīdi bija to atlaidusi vaļā un mēģināja izbēgt no Esteres un Ričarda, Sandis devās mammai palīgā.
Tika iedibināts noteikums, kāmēr ieroči tiek pie upes uzpildīti nedrīkst šaut tam, kas tai brīdī ir bez „munīcijas”.
Visbeidzot, Daiga paziņoja, ka pietiek blēņoties un laiks doties tālāk, atskanēja bērnu neapmierinātība.
– Daiga, nu vēl 5 minūtītes.
Aivars, muļķojoties mēģināja pakaitināt Daigu.
– Es vairs nespēju, esmu piekususi, un mums ir vēl daudz ko iet, ja nav vēlme mani nest, tad, pārstājam laistīties ar ūdeni un ejam. Diān, Aleksandr, tak atbalstat mani! Vai tiešām jūs neesat noguruši.
– Mēs tevi nenesīsim, es paņemšu aiz vienas kājas, Aleksandrs aiz otras un aizvilksim, ja vajadzēs puikas arī pastums. Vai ne?
Zēni caur smiekliem iekliedzās, dodot savu piekrišanu.
– Labi, bērni, pietiks, mums vēl šodien gabaliņš ir ko iet līdz nakts nometnei. Savācam savas mantas, dosimies tālāk.
Diāna nolika savu ieroci blakus nu jau izdzisušajam ugunskuram, bērni sekoja viņas piemēram un sāka sakārtot atpūtas vietu.
Tikmēr Diāna paņēma karti, lai noskaidrotu kur viņi īsti atrodas, un cik daudz būtu vēl pirms nakts nometnes ierīkošanas jānoiet. Klāt pienāca Aleksandrs.
– Cik garš ceļš mums vēl atlicis šodien?
– Nav ne jausmas. Ja nopietni runājam, tad esam šeit. Laikam.
Diāna nebija pārliecināta par atrašanās vietu, vismaz zināja, ka iet pareizajā virzienā un ka nogājuši ir apmēram 12 kilometrus.
– Es domāju, ka drīzāk šeit, skaties, kartē upe met te līkumu, un mēs kā reiz atrodamies tās ielokā.
– Tev ir taisnība! Paklau, ņemšu tevi līdzi visos ceļojumos, vismaz nekad nenomaldīšos, atzīstos, man ir nelāga tieksme apmaldīties.
Viņa pasmējās par sevi un ieskatījās Aleksandra acīs – tās tik ļoti līdzinājās vasaras gaišzilajām debesīm, tad nodūra galvu atpakaļ kartē.
„Tās acis mani apbur un komplektā ar viņa smaidu vispār liek sirdij savādi justies.”
– Diāna, tu tik aizrautīgi pazīstamus burtus tai kartē meklē, ka nedzirdi, ka ar tevi runāju!
– Ko?
Aivars, kurš bija pienācis abiem klāt, iesmējās un apsēdās zālē Aleksandram un Diānai pa vidu.
– Izlēmāt, cik daudz vēl mums jānoiet?
– Jā, mēs jau esam nosoļojuši 13 kilometrus. Aleksandr, tā sanāk?
Uzrunātais pamāja piekrītoši ar galvu.
– Tas nozīmē, ka šodien obligāti derētu noiet vēl 9 kilometrus, kopā tas būs 22, tad rītdienai paliks tikai 17.
– Labi, tad tā arī darīsim. Paklau, kā vispār jūties – nesāp?
– Mazliet, paciest var. Dodamies ceļā, bērni jau gatavi.
Viņa ielika somā kartes un grasījās to likt uz muguras, kad to pacēla Aleksandrs un palīdzēja viņai.
– Paldies!
Diānas balss skanēja kautrīgi, viņa bija samulsusi no tāda žesta. „Cik savādi, jebkura vīrieša klātbūtnē es varu brīvi runāt, justies, bet, kolīdz Aleksandrs blakus, mulstu kā pusaugu skuķis, satikusi savu simpātiju”. Viņu pārņema dusmas uz sevi, ka nespēj kontrolēt emocijas un lai pašai būtu vieglāk, turpmāk bez mulsinošām situācijām, norīkoja abus puišus grupas priekšā, bet Daigu kopā ar viņu aizmugurē. Piemērotā nakšņošanas vietā viņi nonāca pusastoņos vakarā. Bērniem tika iemācīts, kā pareizi celt teltis, visi iekūra ugunskuru, sagatavoja vakariņu maltīti, Daiga parūpējās, lai odi netraucētu, aizdedzot pretodu sveces, tās gan maz ko līdzēja.
– Tagad sanāciet visi tuvāk ap mani puslokā. Pastāstīšu kādu stāstu no Bībeles stāstiem.
Bērni sasēdās tuvāk Diānai, kā viņa bija likusi, Aivars, pirms brīža bija paziņojis, ka uz brīdi aizies papētīt apkārtni, tādēļ puiša nebija, Daiga ieņēma vietu starp mazajiem, bet Aleksandrs apsēdās līdzās Diānai.
– Aleksandr, lūdzu padod, man to mapīti, tā stāv līdzās manai somai.
Vīrietis, sniegdams prasīto mapi, neviļus noglāstīja viņas plaukstu un ieskatījās cieši acīs.
– Lūdzu!
Diāna sajuta, kā sāk kvēlot viņas vaigi, mulsums bija liels, bet bija jāsaņemas un jāpievēršās bērniem.
5 komentāru
Ātrāk gaidu turpinājumu! (Cerams, ne tik ilgi, kā kārumniecei.)
Esmu aizrāvusies ar šo romānu! Ļoti ļoti gaidu turpinājumu!
Vislabākie komplimenti autorei! Gaidu turpinājumu! 🙂
Ļoti intriģējoši. Man patīk, ka šeit vismaz attiecību gaita tiek atspoguļota tāda dabiska. Nevis kā pēdējā laikā ierasts – mēs viens otru ieraudzījām, apkritām ap kaklu, pārgulējām un visa intriga pagaisusi…
Ļoti aizraujošs stāsts. Nepaspēju ne attapties, ka visas 9 daļas jau izlasītas. daži fragmentiņi bija jau lasīti, bet vienalga atkal sirds sažņaudzās un asaras nācās valdīt, jo tik izjusti viss uzrakstīts. <br>