Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Īres līgums. 3.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

-5-

Aleksandrs sēdēja savā mašīnā turpat pie mājas, kurā reiz dzīvoja, salonā skanēja ritmiska dziesma, kuras taktī viņš sita pirkstus pret auto stūri. Pamanījis, ka pa ielu pretī nāk Sergejs, viņš iedarbināja mašīnu.

– Sorry, aizķēros objektā, pirms tam gan biju ieskrējis fotosalonā, izņēmu fotogrāmatu.

– Pasaki, kam tev jātērē nauda fotogrāmatām, ja vari bildes glabāt datorā vai diskos?

Uzsākot braukt, ievaicājās Aleksandrs.

– Saproti, tas ir cits fīlings. Dators ir bezjūtīga mehāniska ierīce, kurā visi attēli ir auksti un nedzīvi, bet uz papīra notikumi šķiet vieglāk atdzīvojas atmiņā.

– Nemaz, nezināju, ka vari būt tik sentimentāls.

– Rekur, bilde ar mums Lietuvā.

Sergejs smejoties, pagrieza attēlu uz drauga pusi.

– Oi, atceros! Turpmāk tev nedrīkst uzticēt kartes, mēs tak 4 stundas vēlāk izbraucām maršrutu kā bijām plānojuši, tikai tāpēc, ka gribēji atrast īsāko ceļu.

– Starp citu, kā gāja ar īrniekiem?

Smiedamies par nesen aizvadīto piedzīvojumu, Sergejs mainīja sarunas tēmu.

– Labi, noslēdzām līgumu. Izskatās jauka, jauna ģimene. Abi strādā, ienākumi regulāri, viens bērns, laikam kādus 5 gadus vecs, otru gaida. Starp citu, tā sieviete strādā tai fotosalonā, kur tu pasūtīji to albumu.

Uz brīdi iestājās klusums, Sergejs skatījās bildes, tad viņš ar spēku aizcirta grāmatu ciet.

– Piebrauc pie Ogres viesnīcas! Jāpaņem Linda pa ceļam, es viņai apsolīju, ka tu mūs aizvedīsi līdz Rīgai.

Viņš ar roku norādīja uz autostāvvietas pusi pie tikko pabeigtās viesnīcas, kur tika veikti pēdējie iekšdarbi.

– Skatos, ka esat jau visu pabeiguši.

Aleksandrs nopētot apkārtni, novērtēja situāciju.

– Iekšā vēl šis tas darāms, nākamnedēļ nodošu objektu, un tad Salaspilī vienam biezajam māja jāceļ augšā. Skat, tur jau Linda nāk, iziešu viņai pretī, savādāk nepamanīs mūs.

Aleksandrs noraudzījās, kā Sergejs pieiet sasveicināties ar strādnieci, viņa bija vienīgā sieviete celtniecības brigādē, ko vadīja viņa draugs. “Galīgi nepiemērota darbavieta sievietei”, viņš pie sevis domāja, vērojot Lindu. “Tā vien šķiet, ka šis darbs ir atņēmis viņai sievišķību. Cik gan ļoti cilvēka izskatu ietekmē ikdienas nodarbošanās – fotogrāfe, tik pievilcīga, maiga ar māksliniecisku stilu un šī celtniece – smagu gaitu, spēcīgu miesas būvi, prastā apģērbā. “

– Linda, šis ir mans draugs – Saša. Saša, mana labākā strādniece – Linda.

Sergejs iepazīstināja abus. Aleksandrs pavirši atņēma Lindas sveicienu un, sagaidījis līdzbraucēju iekāpšanu mašīnā, uzsāka braukt uz Rīgu.

– Saša, tu ar strādā celtniecībā?

Abi vīrieši vienlaicīgi atskatījās uz aizmugurē sēdošo sievieti, skatienos bija izbrīns, jo viņi nebija gaidījuši, ka pēc izskata kautrīgā Linda varētu uzsākt tik droši sarunu.

– Tā varētu teikt.

Izvairīgi atbildēja uzrunātais.

– Es tevi esmu manījusi pie firmas ofisa, tāpēc tā prasu.

– Viņš ir arhitekts, Rīgā, Mežaparkā mēs vienu māju taisījām pēc viņa projekta.

Aleksandra vietā atbildēja Sergejs.

– To, kurā pagrabstāvā bija jāiebūvē baseins?

– To pašu.

– Kāpēc tik vienā tava projekta izpildē esam piedalījušies?

Turpināja izjautāšanu Linda.

– Tāpēc, ka pārsvarā es projektēju ārzemniekiem.

Šoreiz atbildēja pats Aleksandrs un turpināja runāt tālāk.

– Ziniet, man reizēm šķiet baisi, iedomājoties, kas notiks, kad Latvijā šis celtniecības bums beigsies, jo cik gan ilgi visi būvēs mājas.

– Kas tad var notikt? Vienkārši, celtniecības nozare apstāsies un mums būs jāpārkvalificējas par kaut ko citu.

Aleksandrs pamanīja māju pie Salaspils, pasmējās un norādīja ceļabiedriem,

– Paskaties uz to divstāvu māju, gribētos redzēt to ākstu, kas to projektējis, ne skata, ne kvalitātes.

– Varbūt celtnieki nošāvuši garām, zini, cik tagad grūti atrast normālus darbiniekus, kas darba laikā nedzertu un regulāri ierastos strādāt, tagad jau darbu atrast nav problēma un strādnieki atļaujas darīt visu ko, jo zina, ka šefam nav izvēles, kā vien viņus paturēt.

Sergejs runāja ar nelielu dusmu un aizvainojuma pieskaņu balsī, tad pagriezās pret Lindu un uzsmaidīja:

– Tu, Lindiņ, gan tāda neesi! Lūk, Saša, viņa ir vienīgā visā manā brigādē, uz kuru varu paļauties, vēl Uldis ir normāls, vienmēr regulāri darbā, visi pārējie, kā saņem algu vai avansu, tā uz 3 dienām pazūd, ne sazvanīt, ne atrast. Kādus tik attaisnojumus neesmu saklausījies pa šo sezonu, kāpēc darbā nav ieradušies. Iedomājies, vienam džekam vectēvs jau 3 reizes mirst nost un viņam uz bērēm jāiet, pie tam pēc algas saņemšanas.

Mašīnā atskanēja smiekli, Linda un Aleksandrs smējās, bet Sergejs pavisam nopietns turpināja savu bēdu stāstu par darbiniekiem.

– Saprotu, ka smieklīgi, bet man vairs smiekli nenāk.

– Kāpēc neatlaid no darba un vietā neņem citu strādnieku?

– Kur es tev dabūšu labāku, visi labākie jau savākti un neviens normāls darbu vadītājs tādus prom nelaidīs. Es jau sen ieliku sludinājumu, ka meklēju darbiniekus – neviens neatsaucas.

– Tiešām neviens?

Linda neticīgi iejautājās.

– Ka es tev saku.

– Savādi, ir tak tik daudz cilvēku, kas sūdzas, ka nav darba.

– Tie, kas gribēs strādāt atradīs darbu, pat visgrūtākajos  laikos, tie kas negribēs, tie arī nestrādās šodien, kad teju ikkatrs darbadevējs darbu sviež pakaļ, bet neviens neņem. Viss jau atkarīgs no cilvēka, jo augstāk vērtējam sevi, jo veiksmīgāk sasniegsim iecerēto. Tiecoties pēc mērķiem, darīsim visu, lai tos sasniegtu, tikai ar vienu nosacījumu, ka būs pietiekošs pašvērtējums, pretējā gadījumā tāda čīkstēšana pie alus pudeles vien sanāks.

– Runājot par mērķiem, esmu nolēmis strādāt vēl vienā darbā.

– Saša, galvu esi saspiedis, tu jau tā bieži pa brīvdienām sēdi pie saviem projektiem, kad grasies atpūsties?

– Gribu, lai man būtu jādomā tikai par darbu, tad nebūs laika citām domām.

Sergejs līdzjūtīgi paraudzījās draugā, saprotoši pamāja ar galvu.

– Mīlas problēmas?

Smejoties iejautājās Linda.

– Kas tas par otru darbu?

Izliekoties nedzirdam Lindas jautājumu, vīrieši turpināja sarunu.

– Tas pats kas šitas. Zīmēšu projektus, no nākamās nedēļas jāsāk – darbs uz puslodzi skaitīsies, sarunājām, ka varēšu strādāt mājās, tā, ka problēmas apvienot abus darbus nebūs.

– Tu neesi normāls.

– Iespējams.

Linda, klausoties abos vīriešos, nemierīgi spēlējās ar saviem pirkstiem, mieru nelika kāds jautājums, ko viņa vēlējās uzdot Sašam, bet kautrējās to darīt sava priekšnieka klātbūtnē, tādēļ klusībā cerēja, ka tiks piedāvāts aizvest viņu līdz mājām, nevis līdz Ziepniekkalnam, kā bija iesākumā sarunāts.

– Esam klāt.

Sergejs sasita plaukstas, paņēma savu somu un fotogrāmatu, paspieda roku draugam, izkāpa ārā, Linda saprata, ka nāksies vien uz mājām tālāk braukt ar sabiedrisko transportu un grasījās atvadīties.

-Linda, tu arī šeit dzīvo?

Jautāja Aleksandrs.

–  Nē, es Iļģuciemā, 5.tramvaja galapunktā.

– Es aizvedīšu tevi līdz galam.

– Ja tev tas nesagādā problēmas, tad neatteikšos.

Sergejs pasmaidīja, piegāja pie šofera loga, kurš bija atvērts, un klusām draugam ausī iečukstēja:

– Viņa ir brīva, vari izmantot situāciju.

– Tev jāārstējas un ar steigu!

Ar dūri uzsitis Sergejam pa plecu, iesmējas Aleksandrs, bet Sergejs uz to atbildēja piemiedzot ar aci un pamāja aizbraucējiem ar roku.

– Saki, 5. tramvaja galapunkts?

– Jā, turpat jau ir manas mājas.

Linda raudzījās priekšējā spogulī, tādā veidā slepus novērojot Aleksandra acis, kas bija pievērstas ceļam, centās saņemt drosmi, jo jautājums tomēr nebija par laikapstākļiem, bet visai personisks.

– Saša?

Viņa nedroši iesāka.

– Nu?

Uzrunātais, neatraujot acis no braucamā ceļa, vienaldzīgi jautāja.

– Vai tu esi viens, tas ir, vai tev ir mīļotā sieviete?

– Nav. Kāpēc tevi tas interesē?

– Jūs ar Serjožu runājāt par darbu, padomāju, ka tas nav pareizi tik daudz strādāt, jo tā var pazaudēt to, ko mīli, ja tāda cilvēka nav, tad nekad neatradīsi ko mīlēt. Darbam ir jāaizņem tikai tik daudz laika, lai tas spētu nodrošināt mums normālu dzīvi, pārējais jāvelta mīlestībai, jo tikai tā spēj cilvēku padarīt laimīgu pa īstam.

– Skaisti vārdi, bet tie ir un paliek tikai vārdi.

– Nē, tie nav tikai vārdi, ja reiz esat kādreiz mīlējis pa īstam, tad noteikti zināt, ka mīlestība spēj gan pacelt debesīs, gan iznīcināt.

– Zini, tev vajadzētu strādāt par psiholoģi, nevis celtnieci.

Aleksandrs mazliet ar cinisku noskaņu pateicis, ieslēdza skaļāk radio, liekot saprast, ka nevēlas turpināt sarunu.

Linda, kāpjot ārā no mašīnas, pasniedza Aleksandram savu telefona numuru;

– Ja nu gadījumā tomēr vēlēsies parunāt ar mani vai kopā aiziet kaut kur .

–  Diez vai, bet paldies par piedāvājumu.

Paņēmis pretī lapiņu ar telefona numuru, viņš pasmaidīja Lindai, brīdi noraudzījās šai smagnējā sievietē, kas gāja prom uz savām mājām.

„Kāda gan šai Lindai daļa gar manām sāpēm vai laimi, visas viņas ir vienādas – celtnieces, frizieres vai fotogrāfes, visas spēj sagādāt tikai ciešanas.”

 

-6-

Augusta mēnesis bija īstens pārbaudījums ikvienam Latvijas iedzīvotājam, jo īpaši pēdējās nedēļas, vidējā gaisa temperatūra pat ēnā sasniedza 30 grādus. Cilvēki, kolīdz bija brīvs brīdis, steigšus devās pie tuvējām ūdenskrātuvēm. Diāna basām kājām bradāja pa ūdeni kopā ar Sandi – peldēt viņai bija aizliedzis ārsts, jo tas varot apdraudēt grūtniecību. No ūdens iznāca Diānas draudzene, jauna, slaida, brunete, pelēkām acīm. Jaunā sieviete atglauda slapjos matus, kas bija garuma ziņā krietni pāri viņas pleciem.

–  Sandi nāc dziļāk ūdenī, pamācīšu peldēt!

Jauniete uzsauca mazajam zēnam. Puika smejoties ieskrējās viņas atplestajās rokās un ļāva sevi ievest dziļumā, kur paklausīgi izpildīja visu, ko viņam lika darīt. Diāna tai visā noraudzījās ar smaidu. Ar Agnesi viņas pazīstamas tikai 2 gadus, bet reizēm likās, ka zina viena otru visu savu apzinīgo mūžu. Viņas sapratās bez vārdiem, smējās par neveiksmēm, priecājās par laimi un uzvarām, baudīja visu, ko pasniedza dzīve, īpaši neraizējoties par zaudēto, jo dzīve vienmēr ko ņemot nost, vietā dod daudz ko labāku, tik vien kā atliek to pamanīt un tvert ciet. Viņas abas arī iepazinās tieši tad, kad likās, ka viss ir zaudēts, bet beigās izrādījās, ka, pateicoties tieši pārdzīvotajām ciešanām, satikušās.

 Agnese strādāja par pārdevēju veikalā „Elvis” turpat Ogrē, šodien viņai bija brīvs, tādēļ abas draudzenes varēja pavadīt laiku kopā un kārtīgi izrunāties.

–  Tev lieliski sanāk, vēl pāris šādi treniņi un peldēsi kā lielais.

Iznākot no ūdens, Agnese slavēja Sandi.

–  Ejam pasēdēt ēnā.

Peldētājiem piedāvāja Diāna.

Zem bērziem uz paklātās segas puika kāri padzērās minerālūdeni un devās atpakaļ pie ūdens spēlēties ar akmentiņiem, bet abas jaunās sievietes, vērojot puiku, sarunājās.

– Diāna, tu labi esi visu apdomājusi? Tu to vīrieti nepazīsti, bet esi gatava braukt uz Rēzeknes rajonu, sazin kur, fotografēt kaut kādus laukus un vecu māju.

– Kāpēc nepazīstu – pazīstu, viņu sauc Leonīds, niks ir Leo, viņam patīk klasiskā mūzika, psiholoģija, un darba dēļ pārceļas uz Rīgu, par piemiņu grib labas fotogrāfijas no dzimtās puses, kur pavadījis visu savu mūžu. Neko neparastu vai bīstamu te nesaskatu.

–          Tu tak viņu nepazīsti, tas, ka internetā esat sarakstījušies vienu nedēļu neskaitās!

– Es tak ar viņu neiepazinos kaut kādā tur iepazīšanās saitā, bet gan fotoblogā, tur apgrozās normāli cilvēki, fotogrāfi un tie, kam patīk skaistas fotobildes.

– Nu, bet, protams.

Ironiski noteica, Agnese, pēkšņo Diānas vēlmi sākt fotografēt ārpus studijas, uzņemot ar lielu nepatiku, jo uzskatīja, ka tam nav ne īstais laiks, ne arī droši.

– Beidz uztraukties par mani, viss būs kārtībā. Rīt agri no rīta izbraukšu ar autobusu no Rīgas un vakarā Leo mani atvedīs atpakaļ ar mašīnu.

– Ko par visu šito saka Oļegs?

– Viņš nezina un, ja uzzinās, mani nekur nelaidīs.

–  Vismaz vienam no jums ir prātiņš pareizā vietā. Padomā vēlreiz vai vajag tā riskēt ar sevi un mazuli.

– Es ne ar ko neriskēju, katram gadījumam esmu pat noskaidrojusi, kādas dzemdību nodaļas atrodas pa ceļam.

Jokoja  Diāna, lai mazliet mazinātu draudzenes satraukumu.

– Tas Leonīds zina, ka tu esi stāvoklī, pie tam pēc 2 nedēļām ir jau jādzemdē?

– Jā, zina.

– Viņam nav bail, ka ar tevi kaut kas var atgadīties, ceļš tomēr ir tāls?

– Nav, tikai pāris reizes pārjautāja, vai man tas būšot pa spēkam un lai nopietni izvērtējot, vai spēšu un nebūs par smagu. Man laikam nav tev jāstāsta ko es atbildēju?

– Visas grūtnieces pēdējā mēnesī nedomā ar galvu, vai tik tu vienīgā tāda? Maz vispār aptver cik šis brauciens ir smags tādai kā tev, un cik bīstams, ja ņem vērā, ka savu, tā saukto, klientu nepazīsti?

– Pirmkārt, esmu stāvoklī, nevis slima, otrkārt, es tam cilvēkam uzticos un punkts. Pieskatīsi rīt pa dienu Sandi?

Smagi nopūšoties, Agnese negribīgi piekrita pieskatīt zēnu, bet ne jau tāpēc, ka to negribētu vai viņai nepatiktu Sandis, bet biedēja Diānas ideja, tomēr atrunāt draudzeni no tās viņa nespēja.

 

 ***

Diāna veiksmīgi nokļuva Rēzeknē ar autobusu, lielāko daļu ceļa viņa bija saldi nogulējusi. Galapunktā viņu sagaidīja izskatīgs vīrietis, kurš, ģērbies šortos un rūtainā kreklā, izskatījās pēc angļu tūrista Vecrīgā, pietrūka tik vien kā mugursomas un fotoaparāts kaklā.

–  Sveicināta! Jūs laikam būsiet Diāna?

Nepārliecināti sveicinājās vīrietis, pasniedzot roku. Diāna labsirdīgi atņēma sveicienu.

–  Jā, esmu Diāna un jūs noteikti, ka Leonīds.

– Dodiet man somu un statīvu, palīdzēšu aiznest uz mašīnu, tepat jau vien tā ir.

Ceļš uz lauku mājām, kuras vajadzēja fotografēt bija putekļains un bedrains, Diāna jau sāka nožēlot, ka piekritusi šim darbiņam, bet tad uzbraukuši pakalnā, skats pavērās uz pasakainu ainavu, visapkārt, kur vien varēja saredzēt, pletās rudzu lauki.

– Pasakaini! Varam piestāt? Gribu šo skatu nofotografēt.

– Protams.

Diāna tāpat bez statīva uztaisīja pāris kadrus no ainavas, kāri ieelpoja tīro lauku gaisu, kas bija sajaucies ar nobriedušu vārpu un zemes smaržu.

– Dievīgi, te ir tik skaisti.

– Tu esi neticama sieviete, reti kurš parastos rudzu laukos spēj saskatīt dabas radīto skaistumu.

– Saproti, te nav tikai rudzu lauki, tā ir maizīte, īsta Latvijas rudzu maizīte.

Mums vēl tālu jābrauc? Es atvainojos par savu nepacietību, vienkārši ziņkārība.

– Nē, pavisam nedaudz, apmēram 5 kilometri.

Beidzot nonākuši galā, Diāna sāka aptvert Latgales neticami skaisto un neskarto dabu, šķita, ka te cilvēkus modernizācija skārusi tikai, tik cik nepieciešams normālai dzīvošanai, bez jebkādām pārmērībām. Meža ielokā atradās vienstāvu māja, pa pagalmu staigāja vistas, kuras uzraudzīja pilnīgi melns gailis, turpat netālu lopu kūtis, ganības, kur ganījās 2 zirgi un 4 govis, vēļ nedaudz uz priekšu pie paša meža viņa saskatīja aitas.

Leonīds redzot Diānas sajūsmu par apkārtni, labsirdigi smaidīja. No mājas iznāca sieviete, kurai varēja būt tuvu 70 gadiem, viņa laipni sveicināja atbraucējus.

– Mana mamma! Māt, šī ir Diāna – fotogrāfe, par kuru es tev stāstīju.

– Laba diena, bērni nāciet iekšā, būsiet noguruši pēc ceļa, jo īpaši, tu meitiņ, vispār tas ir neprāts tavā stāvoklī, mērot tādu ceļu.

Namamātes runā bija dzirdams spēcīgs latgaliešu akcents, tas likās tik sirsnīgs. Leonīds uzlika vārīties tēju, viņa mamma sāka uzklāt galdu, kad Diāna piedāvājās palīdzēt, viņai tika labsirdīgi  pavēlēts atpūsties.

Pēc ieturētās maltītes Diāna ar Leonīdu devās fotografēt, viņa vēlējās visu pēc iespējas ātrāk pabeigt, lai jau astoņos vakarā būtu mājās, tomēr darbs nevedās tik ātri, vairāk gan tāpēc, ka viņa sajūsminājās par visu, ko redzēja, par skaistajām debesīm, neticami dzidro ezeru, plašajām pļavām, tumšajiem siliem.

– Cik skaista vieta!

Diāna pastāvīgi atkārtoja.

– Tu izskaties pēc īsta dabas bērna, kurš spēj priecāties, pat par vējā lidojošu pienenes pūku. Vairāk tādu cilvēku pasaulē un uzreiz mazāk būtu nelaimju šai zemītē.

– Leo, beidz tik daudz komplimentus izteikt, savādāk jūtos neērti.

– Tie nav komplimenti, bet vienkārši secinājumi. Atļaušos uzdot mūsdienu cilvēkam neparastu jautājumu. Tu tici Dievam?

– Nosacīti.

– Kā to saprast?

– Man ar Dievu ir īpašas attiecības – čomiskas, ja tā varētu izteikties, es neeju uz baznīcu, vienkārši, tad, kad jūtu, ka man vajag ar kādu no sirds parunāt un nav ar ko, eju pastaigāt gar Daugmalu vai mežu un izrunājos ar mūsu Radītāju, lūdzu padomu. Dīvainākais ir tas, ka tas padoms drīz vien tiek arī dots caur kādu notikumu.

– Cik neparasta izpratne un ticība, bet tomēr tici. Kādēļ neapmeklē baznīcu?

– Tādēļ, ka … .

Uz brīdi pārtraucot sarunu, Diāna apstājās, lai nofotografētu ainavu, kas pavērās pret ezeru;

–  Tādēļ, ka, baznīcu apmeklē dikti daudz liekulīgu cilvēku, kas turp iet, lai sabiedrības acīs padarītu sevi labāku, tādi nemaz pat lāgā netic Dievam, teju vai visu dara pretēji baznīcā mācītajam. Es nespēju atrasties tādu cilvēku sabiedrībā. Reizēm aizeju uz baznīcu, lai vienkārši pabūtu klusumā, bet eju tādos laikos, kad reti tur kāds ir. Uzskatu, ja tici Dievam, nav nekādas nozīmes tam, cik bieži apmeklē baznīcu, bet gan tam, kā tu dzīvo saskaņā ar to, ko māca Svētie raksti.

Nu, tā, mēs varētu jau doties atpakaļ, safotografēts ir gana, bildes būs lieliskas.

Beidzot runāt par savu skatījumu uz ticību, piebilda Diāna, dodot mājienu, ka laiks doties atpakaļ uz Ogri.

Dalīties.

2 komentāru

Atbildēt ronija Atcelt