Vārda dienu svin: Lita, Sibilla, Teika

Īres līgums. 12.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

– Ko tu dari!?

Viņš uzsauca meitenei, kas lielā ātrumā uzsāka braukt un pēdējā mirklī pie luksofora pārbrauca pāri ielai, izlavierējot gar automašīnu straumi. Diāna uzbrauca uz ietves un apstājās, lai sagaidītu Aleksandru, kurš bāls raudzījās viņā, stāvot pie Origo pārbrauktuves un gaidot, kad būs zaļā gaisma. Līdz ko viņš bija līdzās, Aleksandrs gribēja pateikt, ko domā par Diānas braukšanas manierēm, bet viņa jau uzsāka ceļu tālāk, nācās tik spēt turēt viņai līdzi. Ticis pāri pirmajam šokam, Aleksandrs izbrauca uz ceļa viņai priekšā, nu līdzi turēt pavadonim nācās Diānai.

„Tā, izrādās arī viņš māk pārvietoties ar velosipēdu pa ielām, pie tam labi, tikai atšķirībā no manis tā neriskē. Derētu mazliet pazīmēties un Vanšu tilts ir kā radīts tam,” Diāna pie sevis nosmējās. Iemaņas bija gana labas, lai prastu pārlēkt nelieliem šķēršļiem. Viņa uzņēma ātrumu, patraucās garām Aleksandram un uzleca uz trotuāra kantes, tālāk jau šķērsojot tiltu.

„Kas tur tā strīķē gar riteni? Šķiet, palecoties, kaut ko pie bremzēm atsitu, malā piestāt tagad nevaru, pretī brauc viens velosipēdists, aizmugurē Aleksandrs, sanāks avārija, nobraukšu no tilta apskatīšos,” pēkšņi nobraucot no tilta un spiežot aizmugurējās bremzes viņa aptvēra, kas bija tas, kas strīķē gar riepu. „Sasodīts, aizmugurējās bremzes pagalam! Ja bremzēšu ar priekšējām pie tāda ātruma būšu pāri stūrei. Ko lai dara? Pa ceļu brauc mašīna. Ja uzņemšu ātrumu tikšu pāri pirms tās, tad mierīgi varu ripot un ātrumam samazinoties nobremzēšu ar priekšējām un tad arī palūgšu Aleksandram, lai palīdz man sataisīt aizmugurējās bremzes.” Domas galvā traucās ātri, viņa saņēma visus spēkus un pārbrauca pāri ceļam, veiksmīgi tiekot uz ietves, kas ved uz Ķīpsalu. Automašīnas vadītājs redzot neprātīgo braucēju, uzpīpināja un pielika pirkstu pie deniņiem, Diāna tik pamāja viņam ar roku un parādīja žestu, kas nozīmē „atvaino”. Aleksandrs piebrauca viņai klāt.

– Tu prātu esi zaudējusi! Kas tas bija? Dzīvot apnicis?

– Man bremzes pagalam aizmugurē, bet, ja spiestu pie tāda ātruma priekšējās, būtu kritusi pāri stūrei. Man bija jāizdara izvēle, man likās drošāk braukt pāri ielai.

Diāna apstājās un apskatīja aizmugurējās bremzes.

– Vari palīdzēt tās sataisīt, es tehniskās lietās maz ko saprotu.

Aleksandrs dusmīgi paraudzījās sievietē un paņēma viņas riteni lai novērtētu situāciju. Paņēmis no Diānas pasniegtās atslēgas, viņš klusēdams to veikli salaboja.

„ Mmm, super vīrietis! Oļegs man bremzes katru nedēļu labo teju pa stundai, bet viņš pāris minūtēs saveda kārtībā, redzēs tik cik ilgi izturēs.”

– Gatavs, tev tās bremžu trosītes par stingru savilktas bija, līdz ar to, tad kad spēcīgi uzspiedi uz bremzēm un saņemot triecienu, kas droši vien notika, kad leci no ielas uz ietves, no vietas izsita šo te metāla stienīti, kas satur bremžu trosīti ar bremzēm. Starp citu, pašus bremžu klučus tev derētu nomainīt, krietni nolietoti.

– Skaidrs.

Diāna nopietni novilka, lai arī patiesībā tikko valdīja smieklus. „Izstāstīja kā mazam bērnam.”

Aleksandrs pasniedza viņai velosipēdu un nopietni ieskatījās viņas acīs:

– Tagad apsoli, ka brauksi prātīgi, jo tā nedrīkst, tu maz vispār aptver cik bīstams ir tavs braukšanas stils?!

– Tu par mani uztraucies?

Viņa pārsteigti iejautājās, jo parasti visi, ar ko viņa brauca kopā, tai skaitā Oļegs, nekad viņai nepārmeta, ka brauc neprātīgi, parasti sajūsminājās un izteica atzinību, par veiksmīgi veiktajiem manevriem, kas bija riskanti.

– Protams, ka uztraucos. Man nepatīk meitenes, kas riskē ar savu dzīvību.

– Tad jau labi, ka neesmu tava meitene.

– Jā, patiešām, labi gan. Tomēr tas nedod tev tiesības tā riskēt ar savu dzīvību, padomā par saviem dēliem un Oļegu.

Viņa balss skanēja daudz klusāk, kad izrunāja Oļega vārdu, bet tā bija realitāte – viņai bija cits vīrietis pie sāniem. Aleksandrs kļuva nopietns, drīz vien viņi bija pie vajadzīgās adreses, Diāna izņēma no somas lielu aploksni un iegāja iekšā ēkā.

„ Ko es biju sadomājies, viņa tak’ ir aizņemta, man nav nekādu cerību uz viņas mīlestību, labākajā variantā varētu kļūt par viņas izklaides objektu. Pie tam tā tieksme riskēt, es tak normāli nevarētu ne strādāt, ne gulēt, zinot, ka mana mīļotā meitene bauda dzīvi uz dzīvības un nāves robežas. Nē, man jāizmet viņa no prāta, nekādu tikšanos divatā, labāk vispār nekādu tikšanos.”

– Viss kārtība! Varam braukt.

Diāna, iznākusi no ēkas, uzsauca Aleksandram. Viņš paraudzījās uz viņas pusi, vējš rotaļājās ar viņas matiem, acis priekā smaidīja, solis bija viegls un dzīvespriecīgs. „Mana mazā nepaklausīgā meitene, tik mīļa izskatās un tai pat laikā man tik ļoti neaizsniedzama.”

– Hei, ko tik nopietns?

– Atminējos, ka tūlīt jādodas prom.

Viņš meloja, bet likās, jo ātrāk būs tālāk no Diānas, jo vieglāk būs viņu izmest no sava prāta.

– Žēl, bet neko darīt, ja jādodas, tad jādodas. Paldies, ka man parādīji ceļu!

– Jā, žēl gan. Dosies mājās?

– Nē, man jātiek līdz Āgenskalnam pie drauga.

– Drauga?

– Jā, viņš ir kolosāls cilvēks.

– Zināsi kā aizbraukt?

– Jā.

– Tad labi. Lai veiksmīga tev tikšanās!

Viņi viens otram pamāja ar roku un katrs devās uz savu pusi. Aleksandrs brauca Iļģuciema virzienā, pa ceļam piestāja pie ziedu veikala un nopirka skaistu puķu buķeti.

„Man ir sieviete, kura mani mīl un viņai man arī ir jāvelta savs brīvais laiks un uzmanība.”

Diāna devās pie Leonīda, viņa zināja, ka viņš ir baznīcā un ka līdz sešiem varēs viņai veltīt kādu brītiņu sarunai.

„Ko tas Aleksandrs iedomājās – nepatīkot meitenes, kas riskē ar savu dzīvību, smiekli nāk, kāda viņam gan daļa par manu dzīvību, veselību un ko tur vēl ne. Nevajadzēja viņam rakstīt, ka nezinu ceļu. Kāda neprāta pēc es viņam vispār vakar skype rakstīju?”

-17-

Aivars, atspiedies pret savu velosipēdu, Zilo kalnu virsotnē, kur skats pavērās uz plašo apkārtni, lēni tukšoja alus pudeli un pavērās pulkstenī – Diāna kavēja.

„Varēju tā nesteigties, bet Diānai bija taisnība, Zilie kalni ir lieliska vieta, kur pavizināties, pie tam viņas sabiedrībā jo īpaši. Derētu viņai piecirst, īslaicīgām attiecībām tāda sprigana meiča būtu kā reiz, tam nevajadzētu būt pārāk grūti, kaut vai tāpēc, ka viņas attiecības reāli ir izjukušas.” Mežā bija dzirdams, ka kāds brauc ar velosipēdu, Aivars pagriezās uz to pusi un ieraudzīja Diānu, kura spēkus sakopojusi uzveica pēdējo pauguru, lai tiktu līdz viņam.

– Čau!

– Čau! Diezgan bieži šeit braucu, bet aizvien visi šie kalniņi man ir par grūtu.

Diāna elsodama, atstutēja riteni pret koku un paņēma Aivara pasniegto ūdenspudeli, lai padzertos.

– Paldies, pašā laikā. Savējo aizmirsu uzpildīt. Piedod, ka nokavēju, Oļegs bija pie viena klienta aizbraucis, vajadzēja sagaidīt, lai viņš mazo pieskatītu.

– Jums attiecības ir nokārtojušās?

Aivars uzmanīgi iejautājās, lai noskaidrotu kādas ir viņa izredzes.

– Kā lai to saka? Labāk nekas nav kļuvis, bet arī sliktāk nē, tāds vienaldzības periods tieši intīmajā ziņā, bet attiecības kā starp cilvēkiem ir uzlabojušās, jo īpaši pēc mammas bērēm.

– Izsaku līdzjūtību. Kā tas notika?

– Paldies. Viņa bija smagi slima.

– Varbūt vēlies izrunāties, saka, ka tas palīdzot pārvarēt skumjas?

– Tu esi superīgs, paldies! Es jau ar Leo izrunājos, viņš kā reiz mani pierunāja neatteikties no mūsu iecerētā veloizbrauciena. Tādēļ arī tevi uzaicināju uz tikšanos, lai izlemtu kopīgi uz kurieni doties un ko ņemsim līdzi. Tu tur alu dzer?

Pamanījusi puiša rokās „Zelta Aldari”, viņa mazliet pārsteigti iejautājās.

– Jā. Nedrīkst?

Viņš smejoties atbildēja un pasniedza pudeli Diānai, viņa pakratīja galvu, ka nevēlas.

– Man likās, ka topošie sporta skolotāji nedzer.

– Naivā.

Abi iesmējās. Aivars vienā rāvienā izdzēra atlikušo pudeles saturu, un tukšo trauku iemeta sev somā.

– Nu, ko, pavizināmies pa meža celiņiem, pie viena izdomāsim kur braukt.

– Laižam!

Diāna centās turēt līdzi Aivaram, kurš ignorējot, ka līdzās ir sieviete, ātri traucās pa šaurajām un līkumotajām taciņām. Viņa priecājās, ka beidzot ir iespēja ar kādu duelī sacensties pa mežu. Fakts, ka otrs ir spēcīgāks tikai deva iemeslu vairāk pacensties, līdz ar to sanāca labāks treniņš. Nekāda runāšana viņiem nesanāca, abi bija iekrituši azartā, visbeidzot izbrauca uz dzelzceļa posmā Jaunogre – Ikšķile.

– Piesēžam, vajag atpūsties.

Diāna galīgi bez spēka nokāpa no velosipēda. Aivars, aizelsies piekrita šai idejai, nometa savu braucamo līdzās viņas ritenim, un abi apsēdās uz sliedēm.

– Cerams, neviens vilciens tuvākajā laikā nebrauks, nebūšu spējīgs laikus piecelties.

Aivars uzlika roku uz Diānas pleciem, cieši saspieda.

– Tu gan esi superīga, līdz šim nebiju saticis tik foršu meiteni kā tevi. Pavisam godīgi!

– Paldies, patīkami to dzirdēt! Kamēr aiz tevis riju putekļus, pāris labas idejas iešāvās par brauciena maršrutu. Ko saki par velobraucienu uz Tērveti?

– Ideja super! Jāizpēta google map tā apkārtne.

– Līdzbraucēji bez mums abiem būs Aleksandrs un mana draudzene Agnese. Tev ir kādi kandidāti?

– Es nevienu no savējiem negribu līdzi ņemt, neviens no maniem draugiem nav lielo gabalu turētāji.

– Vispār, pilnīgi pietiek ar mums 5, normāls bariņš sanāk. Šodien tad par maršrutu paziņošu Aleksandram. Cik ir pulkstenis?

– Pieci un 20 minūtes.

– Oi, man ir jāskrien, apsolīju līdz pussešiem būt atpakaļ!

– Tad es tevi pavadīšu, taisnākais ceļš laikam būs gar sliedēm pa taku, tad 5 minūtēs būsi klāt.

Abi 10 minūšu laikā patiešām tika līdz Diānas mājām.

– Paldies, Aivar, par kompāniju, lieliski izbraukājos, ar tevi ir jautri.

– To pašu varu teikt arī tev. Sazinies tagad ar savu draudzeni un Sašku, lai varam vienoties par datumu kopīgiem spēkiem.

– Es domāju, ka jāplānojas uz 4. jūliju, tā ir sestdiena, un visi svētki arī būs garām.

– Man nav pretenziju, pārējos par to tikai pārliecini. Atā!

Aivars apskāva Diānu un mēģināja viņu noskūpstīt, bet viņa, aptvērusi kas notiek, veikli pagrieza vaigu.

– Atā!

Izraisījusies no apskāviena, viņa pamāja ar roku un paņēmusi velosipēdu devās iekšā mājā.

„Laikam pārsteidzos, ar viņu tomēr nebūs tik viegli, nekas, tā pat būs vēl interesantāk,” Aivars mierīgi nodomāja, nezaudējot apņēmību Diānu savaldzināt.

***

„Vajadzētu Aleksandram nosūtīt informāciju par plānoto velobraucienu, viņš tak gribēja piedalīties, bet man pēc pēdējās tikšanās kaut kā neērti vispār ar viņu runāt. Iekšā viss vārās, kolīdz ar viņu runāju, te mulstu, te dusmojos uz viņu. Jāatzīst vien ir, viņš man patīk, tai pat laikā viņa izturēšanās un visas tās pamācības, nevajadzīgās rūpes vienkārši tracina!” Beidzot saņēmusies viņa paņēma telefonu un uzrakstīja īsziņu: „Sveiks! Vai vēl ir interese piedalīties veloizbraucienā, par kuru runājām pēc pārgājiena ar mazajiem? Ir doma braukt uz Tērveti, iekļaujoties 2 dienās, tas sanāktu 4. un 5. jūlijs. Kā būs? Piedalīsies?”

Ilgi nebija jāgaida atbilde, Diāna satrūkās no telefona, kurš ziņoja par ienākošo īsziņu. Viņa baidījās, ka viņš atteiksies, jo tik ļoti vēlējās Aleksandru redzēt. Dusmas patiesībā bija vien aizsegs patiesajām jūtām pret šo vīrieti. Diāna izlasīja pienākušo ziņu, no sejas, šķiet, pazuda visas asins lāses, jo tā kļuva pavisam bāla. „Es naivā muļķīte, kā es varēju iedomāties, ka viņš ir brīvs?” Viņa aizvien turēja rokā telefonu, kur bija atvērta īsziņa no Aleksandra: „Protams, gribu braukt un piekrītu jebkuram maršrutam, tikai vai nevienam nebūs pretenziju, ja man līdzi brauks mana meitene Linda?”

– Ko lai viņam atbildu?

Viņa jautāja pati sev, Roberts, kurš tai brīdī līdzās spēlējās mammai, jautājoši viņā paskatījās, nesaprotot par ko iet runa. Diāna dziļi ievilka elpu un sāka rakstīt atbildi,: „Protams, lai brauc, kam gan var būt kādas pretenzijas : )”.- Nevaru, tak viņam liegt ņemt līdzi mīļoto sievieti, pareizi Robert?

Paķērusi zēnu uz rokām, viņa ierunājās.

– Ejam, paskatīsimies kādu multeni.

„Man viņš jāizmet no prāta, tikai kādēļ tas ir tik grūti – nedomāt par viņu, kaut varētu tā vienkārši ņemt uz izslēgt šo vīrieti no prāta un sirds.”

Dalīties.

3 komentāru

  1. Es arī nevaru sagaidīt un domāju, ka daudzas citas arī, tāpēc varbūt varētu ātrāk likt nākamo daļu! 🙂

Atstāt Ziņu