Ir, kā ir

Kā ir? Tas ir tāds plašs un liels jautājums… Ka tikai pašam labi.
   Uz šīm un citām muļķīgām pārdomām vedināja kāds nesens sapnis nakts miegā. Sapnī ar  bērnības nelaimīgās mīlestības personu pa vienu ceļu ejot, tā  paņēma mani zem rokas (laikam jau pašam vajadzēja pieturēties vai arī – drošumam) un teica – es tevī biju samīlējies. Es atbildēju – es arī, kāpēc tu man neteici?
   Gan jau sapņa tulkotāji teiks – tā nevar būt taisnība, tu joprojām neesi tikusi vaļā no savām bērnības jūtām… Lai. Lai saka, ko grib. Tāpat tagad neko vars mainīt nevar. Toreiz, protams, sāpēja. Pat līdz asarām sāpēja. Bet tagad? Jau sen nodomāju – tāds dzīves neveiksminieks man nav, nebija vajadzīgs. Pirmajai sievai kaut kādi naudas nesmukumi jau bija sen, bērni kādi 3 vai 4, cilvēki runā, ka tā sieva naudu pelnījusi ar otru galu… Tagad dzīvo kopā ar kādu šķirteni ar bērniem. Ir bez darba, izglītības…
   Ja mēs būtu “sagājuši kopā”, būtu savādāk? Viņam varbūt. Bet man vajag to stipro plecu, kas uzmundrina, aiz kura paslēpties. Kāpēc man jābūt tai uzmundrinātājai?
   Ko gan es par to domāju? Ir tā, kā ir. Sāp tikai tajā brīdī. Un mana dzīve bija skaista.