Brīnišķīga grāmata, kas smīdina caur asarām, raudina caur smiekliem un atgādina, ka cilvēki ir sirsnīgas, patīkamas un laipnas būtnes. Šī ir grāmata, kuru var citēt un citēt, ik dzīves gadījumam atrodot īstos vārdus. Grāmata, kura vispelēkāko dienu padarīs saulainu, grāmata, kura iepriecinās! Grāmata, kas atgādinās ikdienas steigā piemirsušos vārdu: labsajūta. Labsajūta, ko gūst lasot.
“Varbūt grāmatām piemīt kāds slepens māju atrašanas instinkts, kas aizved tās pie īstajiem lasītājiem. Cik burvīgi būtu, ja tā būtu patiesība,” saka galvenā varone Džuljeta. Ja šis pieņēmums ir pareizs, bezgala daudzu grāmatmīļu plauktos drīzumā vajadzētu gozēties šai jauniznākušajai grāmatai – Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas romānam “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”, jo tā ir īpaša bezgala daudzās nozīmēs.
Romantiska, sirsnīga, pārsteidzoši emocionāli piepildīta un ārkārtīgi gaiša. Šķiet pat neierasti, ka mūsdienās kāds vēl atļaujas tā rakstīt. Brīžiem romāna emocionālā tonalitāte atgādina senāk izdotas, mīlētas un daudzkārt pārlasītas grāmatas, kā Dž. K. Džeroma “Trīs vīri laivā” un Dž. Vebsteres “Garkājtētiņš”, tomēr tas ir visnotaļ mūsdienīgs darbs. Smalkais angļu humors un veselīgā ironija, kas papildina kopumā romantisko vēstījumu, ļauj katru teksta rindiņu uztvert kā mākslas darbu, aicināt aicina izsmieties par savām un citu mazajām vājībiņām un vienlaikus valdzina ar labestību.
Kādudien londoniete, rakstniece Džuljeta saņem vēstuli no Dosija, puiša, kas mīt Gērnsijas salā. Dosijs raksta, ka viņa īpašumā nesen nonākusi Džuljetai reiz piederējusi grāmata – to rāda ieraksts vāka iekšpusē. Vēl Dosijs vēstulē piemin Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrību, un šī organizācija izklausās ārkārtīgi interesanta un noslēpumaina. Svešinieka vēstule ir tik sirsnīga, humorpilna un intriģējoša, ka Džuljeta atbild, pajautājot, kas tā par biedrību… Un sākas sarakste, kurā iesaistās arvien vairāk cilvēku, risinās dažādi atgadījumi, un beigu beigās Džuljeta nolemj uzrakstīt grāmatu par Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrību. Šis lēmums maina gan pašas rakstnieces, gan salinieku dzīvi – un līksmais stāstījums, kurā sprēgāt sprēgā atjautīgas sarunu dzirkstis, ikvienu lasītāju padara par notikumu līdzdalībnieku.
“Lūk, kas mani valdzina lasot: grāmatā tevi ieinteresē kāds sīkums, un šis sīkums aizved tevi pie citas grāmatas, un vēl kāds nieciņš tajā aizved pie trešās grāmatas. Tā ir ģeometriska progresija – gals nemaz nav saredzams, un tam nav cita iemesla kā vien vistīrākā labpatika,” – ar šo citātu aicinām ikvienu grāmatmīli ļauties brīnišķīgajam ceļojumam pa bangaino ikdienas dēku jūru un iepazīt Džuljetu, Dosiju, Elizabeti un pārējos šīs grāmatas varoņus.
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
