Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Inga Karpiča: ‘Spēku un iedvesmu smeļos tautasdziesmās’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ngu Karpiču daudzas no jums droši vien atceras kā vienu no televīzijas šova “O!Kartes akadēmija” dalībniecēm. Taču tā Inga, ar kuru es sarunājos, ir gluži cita nekā pirms vairākiem gadiem redzētā TV ekrānos. Īstā Inga ir māksliniece, kuru varam iepazīt viņas vadītajos latviešu tautasdziesmu sadziedāšanās pasākumos un solokoncertā “Dvēseles dziesmas”. Inga viesojās arī mūsu rīkotajā pasākumā “Uzplauksti pavasarim”, kur ar savu kokles spēli un balsi radīja vārdos neaprakstāmu atmosfēru – tik gaišu un mierīgu. Arī viņa pati saka, ka vārdos nav iespējams izteikt to vēstījumu un sajūtas, ko gribētos nodot citiem. “Vārdi ierobežo, ieliek rāmī, bet  ir lietas, ko nevar notvert. Izteiktas tās kļūst mazākas un zaudē savu nozīmi,” saka Inga. Manuprāt, kad viņa dzied, visu izsaka viņas acis un balss. Tomēr šo to mēs tomēr mēģinājām ietērpt arī vārdos.


– “Uzplauksti pavasarim!” bija īpaša diena, kad 10 sievietes nospieda stop pogu ikdienas steidzīgajā ritmā un veltīja laiku tikai sev un savas sievišķīgās būtības meklējumiem. Kā tu parasti rodi ceļu pie sevis?

Tā ir mūzika un meditācija. Tautasdziesmas dziedot, nevaru izstāstīt, bet citreiz ir tiešām sajūta, ka esi pacēlies virs zemes un redzi visu pavisam citā gaismā. Tā ir tāda īpaša sajūta, kas ir visskaistākā, tad tu jūties tik ļoti mierā ar sevi un visu, un nekas cits – nekādas ikdienišķas problēmas vai domas, itin nekas cits vairs apkārt nav svarīgs, tikai mirklis.

– Cik sen tu sevis atklāji tautasdziesmas?

Pagājuši jau kādi divi gadi. Pirms tam man bija meklējumu posms.  Kā jau tas parasti notiek, lielākoties būtiskās atklāsmes priekš sevis tu atklāj tad, kad tev dzīvē neiet viegli. Man tolaik bija psiholoģiski grūts laiks, biju TV šovā.. Cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, prasīja no manis kaut ko tādu, kas it kā būtu mūsdienīgāks un visiem labāk patiktu, mēģināja mani pārveidot un koriģēt- tev vajag tā dziedāt, tev vajag kaut ko jaunu izmēģināt. Tajā laikā man bija sajūta, ka es tieku vesta arvien tālāk no sevis, no savas iekšējās būtības. Manī plosījās daudz pretrunu un iekšēja protesta. Pēc visa šī nolēmu- viss, pietiek, es dziedāšu tikai to, ko es jūtu! Laika gaitā, meklējot sevi, atradu savas divas lielākās intereses- joga/garīgums un mūzika. Nekad vēl nebiju varējusi izkristalizēt un nodefinēt galveno un svarīgāko vienu ceļu. Kā mēs visi zinām- lai sasniegtu mērķi, ir vajadzīgs viens punkts, uz kuru tiekties, koncentrēt visu savu enerģiju. Uz divām pusēm nekad neizrausies! Tā nu pienāca Vasaras Saulgrieži, kad, laimīgā kārtā, aizdevos tos sagaidīt  Drustos. Garā meditācijas takā svētajā kalnā izteicu lūgumu – lūdzu, lūdzu, lūdzu, palīdzi man atrast ceļu! Kalna galā man atnāca apjausma- es taču varu apvienot šīs divas tuvākās dzīves intereses vienā. Tālāk jau domas par tautasdziesmām pašas atlidoja. Es tās uzskatu par mūsu latviešu mantrām. Un savā ceļā sāku sastapt arvien vairāk cilvēku, kas kaut kādā veidā ar tām ir saistīti. Ātri vien arī kokles pie manis nonāca, un viss pamazām aizsākās.

– Līdzko saprati, ko tu vēlies, viss pārējais ļoti ātri sakārtojās.
Jā, manā ceļā sāka nākt tādi cilvēki, kas ar to darbojās, sajutās, un beidzot es sāku justies kā mājās! Beidzot atkal mājās! Es visu laiku biju ilgojusies pēc šīs sajūtas, kad tev apkārt ir cilvēki ar līdzīgām idejām, domām, mērķiem, garīgām vērtībām.. Pirms tam, lielākoties, man apkārt bija citādi cilvēki, pilnīgi citu dzīves skatījumu. Tādi, kuri mani nesaprata un vēl mazāk- es viņus. Un, jā, tad,kad es sāku meklēt, vairāk ieklausīties sevī, tad arī līdzīgi domājošie sāka parādīties. Protams, esmu vēl tikai ceļa sākumā. Dziedot tautasdziesmas, ar katru reizi saprotu, cik tās ir dziļas. Tur tiešām var tikai rakt un rakt, un meditēt. Galvenais- atvērtu sirdi, tad arī atklāsmes spēj uzpeldēt.

– Vai tev ir kāda tautasdziesma, kas tevi īpaši uzrunā un tieši šajā dzīves posmā ir aktuāla?

Īstenībā nav tāda viena konkrēta. Tās mainās. Tas atkarīgs no tā, cik ļoti es tajā brīdī, kad dziedu, esmu šeit un tagad, cik brīvi spēju „ieiet sevī” ,ļauties tautasdziesmas meditācijai. Citreiz es noskaņojos un cenšos dziedāt ļoti izjusti, sagaidot lidojumu vai kādu pacēlumu. Bet tas nenotiek, jo es tai brīdī ieslēdzu prātu un saspringstu. Bet, tad atkal kādā citā dziesmā, kas līdz šim likusies vienkārša, pēkšņi atnāk atklāsme. Tautasdziesmas jātulko ar sajūtām, ar prātu ne. To, ka tajās ir vēstījumi un dziļas domas, to nevar nevienam tā iestāstīt un pierādīt. Tie, kas gatavi meklēt sevi un kuriem ir vēlme ieklausīties un atrast, tie atrod.

– Ko tev nozīmē sievišķība?
Miers pavisam noteikti, maigums, un man gribas minēt arī garos svārkus. Tai laikā, kad sāku dziedāt tautasdziesmas, sāku nēsāt arī garus svārkus. Sieviete it kā pazaudējot savu sievišķo enerģiju, staigājot īsos svārkos, jo vīrieši vēršot skatienu uz tevi, to atņem.

Un es tiešām burtiski katru dienu staigāju garos svārkos. Tad bija gadījums, kad bija ļoti jāsteidzas, ātri uzvilku bikses ,dodoties steidzīgās gaitās. Eju pa ielu, paskatos skatlogā, un pēkšņi, sev par lielu pārsteigumu, liekos sev tik savāda un nepierasta, citu enerģiju, tāda robustāka. Nolēmu – nu, nē, bikses vairs ne! Ar svārkiem es jūtos iekšēji skaista, enerģija ir maigāka, līganāka, plūstošāka.

Vēl sievietei ļoti svarīgi ir radoši darboties – gleznot, spēlēt kādu instrumentu, dziedāt. Tad arī veras vaļā sievišķā enerģija. Esmu bieži dzirdējusi “man tik ļoti patīk dziedāt, es tā atveros dziedot”, bet kāpēc tad mēs to ikdienā nedarām? Patiesībā vienalga kāda nodarbe – galvenais, ka tā tev liek sajusties mierā, harmonijā ar sevi, ver vaļā tavu enerģiju.

Kas tev rada māju sajūtu?
Miers un arī kaut kāda ierasta kārtība. Man patīk, ka ieeju savā istabā un man tur ir plašums, miers, minimālisms un sakārtotība. Man nepatīk, ka ir pilna istaba daudz dažādām lietām, kas tikai paņem nevajadzīgu uzmanību, enerģiju. Man patīk vakaros ieslēgt savu sāls lampiņu, tad ir tāda pieklusināta gaisma, paņemu kokli un varu izdziedāt pilnīgāko mieru, turklāt reizēm vēl labāk ir izdejot sevi!

Pirms iziešanas no mājas, man ļoti patīk to atstāt kārtībā, lai ir skaisti. Un, kad es atgriežos, ienākot ir  tā patīkamā sajūta-  ah..cik labi būt te.  Ne vienmēr tā sanāk, bet cenšos. Tas ir skaisti, atnākt sakārtotā mājā, iedegt sveces un ieelpot mieru. Tad mājas dziedina.

Dalīties.

4 komentāru

  1. Tieši nesen domāju, kur pēc šova pazudusi Inga. Redz kā, prieks, ka esi atradusi savu ceļu! Lai tev izdodas!

  2. Šī dziesma "Trauc rasiņu…."it kā vienkārša dziesma, bet , jo vairāk klausos, jo vairāk pielīp..

Atstāt Ziņu