Natašas Dragničas sapņaini burvīgais romāns “Ik dienu, ik stundu” lieliskajā Silvijas Brices tulkojumā ir īsts literārs kārdinājums ikvienai romantiskai dvēselei. Mīlestības poēzija, īsta mūsdienu Augstā Dziesma, kura ik dienu, ik stundu atgādina, ka pasaulē ir arī īstas, dziļas un patiesas jūtas. Atgādina, ka mīlestību var atrast un var arī pazaudēt, tomēr, pat pazaudēta, tā saglabā savu spēku, dziļumu un burvību.
Līdzīgi kā Deivida Nikolsa “Viena diena” un Paolo Džordano “Pirmskaitļu vientulība”, šis romāns glabā atmiņas par zaudētu un atgūtu mīlestību, par ilgošanos teju vai pusmūža garumā. Romāns “Ik dienu, ik stundu” šobrīd izdots jau 28 valstīs, iekļuvis “The New York Times” bestselleru sarakstā un izpelnījies daudzu lasītāju mīlestību. Recenzijās to dēvē par mūsdienīgu “Romeo un Džuljetas” versiju – lai gan beigas nav traģiskas, to caurvij smalks skumju pavediens, padarot vēstījumu vēl saviļņojošāku.
Luka un Dora pirmoreiz sastopas bērnudārzā – Dora ir jauniņā, un viņai ir lieliska, zili balti svītrota soma. Tik skaista! Luka ir tādā sajūsmā, ka aizmirst pat elpot un paģībst, bet meitenīte viņu pamodina ar skūpstu. Abi ir nešķirami – līdz brīdim, kad Doras vecāki pārceļas uz Parīzi, bet Luka paliek mazajā Horvātijas ciematiņā zilzilās Adrijas jūras krastā.
Pēc sešpadsmit gadiem abi satiekas Parīzē. Dora ir piepildījusi bērnības sapņus un kļuvusi par aktrisi. Reiz draugi uzaicina Doru uz gleznu izstādes atklāšanu, un gleznotājs, kura darbi tur aplūkojami, izrādās Luka. Šķiet, viss ir tāpat kā toreiz, kad abi vēl bija bērni, – tomēr nekas vairs nav tā, kā toreiz. Ja nu vienīgi mīlestība…
Dzejisks, maigs un piesātināti krāšņs vēstījums par visnoslēpumainākajām, visgaidītākajām jūtām. Stāsts par sapņiem, cerībām un ilgām, pārpratumiem un noklusējumiem. Mīlestība mūža garumā – vai tas ir iespējams?
Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas programmas Kultūra atbalstu.
