Izrādās- zemē nokritušie zaļie augļi mājas pagalvā ir passion fruit- guava, sulīgi un gardi, tomēr drošības labad pārprasām vietējiem, ja nu tas ir tas pats zaļais auglis, ko drīkstot ēst tikai drusciņ un arī tad- izpildot īpašu rituālu, savādāk persona kaputt un pagalam.
Pirmā saulainā diena. Spīd tik mazdrusciņ, bet arī pāris stundas pastaigai līdz attālajam tirgum („Location”:D) izrādās vērta mana apdegušās dekoltē.
Elektrība parādās šodien, arī internets brīnumainā kārtā pirmo reiz strādā labi, pat pārāk labi, ka nesaprotu, ko lai ķer un grābj.
Ādas krāsa ir mūsu zīmogs. Un to nu mainīt šeit nav iespējams. Nav cerības nepamanītam izslīdēt pa mazās Kasamas ielām, iepirkties no ielu pārdevēja vai paciemoties vietējā pastā. Lielākajā veikalā mani smaidot sveicina un uzrunā vārdā labi ģērbies kungs- gaišs uzvalks, lietišķa kalasaite un pie krūts piesprausta Zambijas karoga nozīmīte. Vai tad mēs viņu atceramies. Mēs saskatāmies ar Valdasu un kautrīgi atzīstam, ka nē. Nekādi nespēju atcerēties šo vīrieti, bet kauns- ja nu no plašā projekta ofisa klana. Redz, mēs esot braukuši vienā autobusā. Man vēljoprojām tukša bilde, kura no bembu valodā runājošām un man blakus sēdošām tantēm pusnaktī braucot varētu būt pieklājīgais jaunskungs?! 😀 Izrādās, tas pats vien blakus Valdasam sēdošais onkulis, kurš nav gribējis dot mums abiem vietu blakām. Nu- stāv Kasamas veikalā un kā lielākais draugs sauc mani vairākas reizes vārdā un prašņā par aktivitātēm.
Ir lietas, ko es neprotu izskaidrot, jo vairāk sev, jo mazāk viņam. Manī iestājusies panikas lēkme. Sajūta, kura nekad mani nav piemeklējusi, gluži tikpat nevainīgi pirmreizīgi, kā mazajam mālu nošmulētajam baskājainam bembietim, kas ieraudzījis manas atsegtās miesas gabalus. Es vairs nejūtu. Es mēģinu paskaidrot savas bailes, kas izvēršas vien vienā raudāšanā un viens otra nesaprašanā. Un es nesaprotu, kā viss tik pēkšņi mainījies. Kā iemesta gazele lauvu būrī, es raujos uz visām pusēm un neprotu atšķirību starp savām ilgām un nepiepildījumu. Mana vēlme pēc vientulības uzsprāgst kā lampas spuldzīte publiskā tualetē. Un, kā vienmēr, viņš ir tas, kas mierina. Caur savām sāpēm un manu radīto aizvainojumu.
3 komentāru
Turies. Nekad gan neesmu bijusi situācijā, kad esi tālu prom no mājām. Toties pāris reizes dzīvē ir nācies krasi mainīt dzīvesvietu tepat Latvijā un zini, pirmās 2-3 nedēļas, varbūt mēnesis ir tāds ļoti stresains – tu aptver, kas ir noticis, ka īsti atpakaļceļa nav, bet sevi nedaudz pažēlot gribas! Turies un viss būs labi, jo zini, pēc visa šī tu iznāksi ārā daudz stiprāka kā biji līdz šim!
Lasu visus tavus līdzšinējos blogus un priecājos, un arī brīnos par to, cik labi tev izdodas ietērpt vārdos un salīdzinājumos savas sajūtas un vērojumus!
Tev gan ir dūša! Viena pati tik tālā un svešā zemē…Vai kāds latvietis vēl tur ir bez tevis? Valdas- izklausās pēc lietuvieša, bet vismaz kāds radniecīgāks cilvēks..Turies un nepadodies!